Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saruna ar prāvestu Gunāru Lazdiņu

LELBA pārvaldes priekšnieku

Laikraksts Latvietis Nr. 355, 2015. g. 10. apr.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Melburnas Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Dainis Markovskis, Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā (LELBA) pārvaldes priekšnieks prāvests Gunārs Lazdiņš.

Janvāra sākumu Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā (LELBA) pārvaldes priekšnieks prāvests Gunārs Lazdiņš pavadīja Annas Ziedares Vasaras vidusskolā ne tikai vadot ticības mācības stundas, bet arī pavadot šīs divas nedēļas kopā ar jauniešiem, iepazīstoties ar viņiem. Melburnā, Svētā Krusta baznīcā un Melburnas Latviešu ciemā viņš viesojās 18. janvārī. 19. janvārī prāvests laipni piekrita sarunai; piedāvāju to laikraksta „Latvietis“ lasītājiem.

Ilze Nāgela: Tu esi mācītājs – prāvests Indianapoles draudzē? Cik ilgi jau?

Gunārs Lazdiņš: Indianapoles draudzē kā mācītājs esmu 23 gadus, bet amatā jau 36 gadus. Kopš 1994. gada, kad pārvācāmies no Sanfrancisko, esmu Indianapoles draudzē. Apmēram 12 gadus esmu apgabala prāvests. Kopš pagājušā gada oktobra mēneša (Red. 2014. g.) mani iecēla kā LELBA priekšnieku Laumas Zušēvicas vietā.

IN: Apsveicu ar jaunu darbu!

GL: Paldies, darbi nāk klāt un atbildības arī. Ar sajūsmu, dedzību un Dieva palīgu cerams, ka tie darbi tiks izdarīti un, kā jau es to minēju savā sinodes ievēlēšanas uzrunā, tas darbs nav tikai mans, tas ir darbs arī visiem. Katram draudzē jānāk talkā un jānāk palīgā, jo neviens amats nav tāds, kur tu viens pats to visu dari; vajag visus tos rūķīšus – palīgus, lai tas tiešām veidotu to fināla produktu.

IN: Pastāsti, lūdzu, par savu draudzi? Cik tā liela?

GL: Draudzē ir apmēram 220 draudzes locekļu. Caurmērs dievkalpojumos katru svētdienu ir no 30 līdz 45; dievkalpojums katru svētdienu ir ar dievgaldu. Izņēmumi tikai tajos gadījumos, ja es neesmu tur klāt un kāds lajs to pārņem. Izņēmums tagad ir arī viena svētdiena, kas veltīta dievkalpojumam angļu valodā. Tam ir savs nolūks, jo mūsu valdes locekļi ir izpētījuši statistiskus skaitļus un sastāvu, un mēs esam atraduši, ka apmēram 40% no mūsu draudzes locekļiem ir kaut kādā veidā iesaistīti ar cilvēkiem, kas nerunā latviešu valodā: vai sieva, vai bērni, vai citi ģimenē, un tas mūs vienkārši uzrunāja. Tagad mēģinām to ļoti labi izveidot, un atsauksmes ir bijušas ļoti pozitīvas, un skaits ir tāds pats kā latviešu dievkalpojumos; par to priecājamies, jo tas ir tāds gandarījums par to, ka mēs gribam turpināt viņiem dot un sniegt tās tradīcijas, un viņi nāk, viņi grib klausīties; viņus iepriecina, ka viņiem tiek pievērsta uzmanība.

Piemēram man, mana sieva neprot latviešu valodu, bet viņa nāk, cik vien reizes ar mani var būt, bet viņa arī grib saņemt drusku no tā, ko mēs dodam baznīcā. Angļu valodas dievkalpojums dod viņai to iespēju būt daļai no draudzes. Tā ir viena lieta, par ko mēs ļoti esam domājuši un rūpējušies jau ilgiem gadiem. Indianapoles draudze tādā ziņa ir ļoti atsaucīga bijusi.

Otra lieta ir sastāvs mūsu draudzē – mums ir labs kodols vidējā paaudze. Ko nozīmē sastāvs? Tās ir ģimenes, un tas dod lielu, lielu spēku draudzei. Esam darījuši tādu galējību, kā pārdevuši mūsu baznīcu un īrējam telpas. Mums bija tāds krustceļš – krīze, un mums vajadzēja izlemt: vai mēs gribam draudzi, vai paturēt īpašumu – namu.

IN: Vai jums ir savs draudzes koris? Vai pats arī tajā kādreiz dziedat?

GL: Mums nav tāds pastāvīgs koris, bet mums ir ļoti, ļoti talantīga kora vadītāja un tā ir Aija Brugmane, kas arī vairākos Dziesmu svētkos vadījusi kori, viņa ir arī daļa no mūsu valdes. Viņa sagatavo kori dažādiem pasākumiem, vadot latviešu sabiedrības kori, jo tad nāk ne tikai draudzes cilvēki, bet arī no pārējās sabiedrības.

IN: Vai Jūsu draudzei ir māsu draudze Latvijā? Kā izpaužas sadarbība ar to?

GL: Mums ir māsu draudzes, bet kaut kādā veidā pēdējos gados tas ir tā drusku apstājies. Sākumā mēs bijām ļoti izpalīdzīgi un sūtījām palīdzību, bet ar laiku mēs drusku sagaidījām no tās puses, lai reaģē uz mūsu palīdzību, bet nekad nenāca ne vēstules, ne pateicības. Tajās reizēs, kad es vienu, otru vietu apmeklēju, izrādās, ka viņiem ir arī citas māsu draudzes, kas nāk talkā. Izrādās, ka par daudz bija tādu palīdzības līdzekļu. Es pieņemu, ka mēs gaidām no mūsu baznīcas vadības, un to mēs arī pārrunāsim nākamajās sēdēs, ka mums vajag drusku atjaunot tā saucamo māsas draudzes sarakstu.

IN: Sadarbībai jābūt no abām pusēm; nevar būt, ka dod tikai no vienas puses.

GL: Jā, tas ir tas, ko mēs nesaklausījām no vienas puses. Bet no otras puses, es domāju, ka tā vajadzība ir liela, un es domāju, ka vēl ar vien tas efektīgākais un labākais veids, kā mēs varam palīdzēt Latvijai, ir caur māsu draudzēm. Mums nevajag iet caur to struktūru, kad mēs nezinām, kur beigu beigās reizēm tie līdzekļi aiziet.

Es domāju, ka tas projekts, ko tagad Dags Demandts ir uzsācis ar lielu, lielu atsauksmi no visām baznīcām. Piemēram, Priecīgas Pēdas, projekts ar divriteņiem, projekts ar somām. Tas ir tas labākais veids, kā mēs Latvijai varam palīdzēt. Cilvēki atsaucās, ienākumi ir lieli, un tā vajadzība Latvijā ir tikpat liela. Tagad Dags mēģina atrisināt atkal citus projektus. Jau trīs tādi lieli projekti ir izgājuši cauri, un, es domāju, ja būs ceturtais tādā pašā veidā, man nav šaubu, ka no visām pusēm būs atsaucība.

IN: Vai Indianapolē ir daudzi jauni iebraucēji no Latvijas? Vai tie parādās latviešu sabiedrībā un baznīcā?

GL: Jā, bet mēs viņus neredzam vai viņi vienkārši nevēlas satikties, līdz kamēr viņiem ir kāda konkrēta vajadzība. Es nedomāju tikai par Indianapoli, es domāju arī par citām lielākām pilsētām, kā piemēram, Čikāgā, Milvokos, Ņujorkā, kur tas pieplūdums ir liels un zināms. Mēs visu laiku piedāvājam, mēs mēģinām dot ziņu, ka mums ir baznīca, ka mums ir latviešu sabiedrisks centrs. Kad viņi nāk – mums, piemēram, ir latviešu skolā dažas ģimenes, kas tiešām nāk bērnu dēļ, bet nekur citur viņi neiet. Uz baznīcu viņi nenāk, bet arī Latvijā viņi nebija baznīcas cilvēki.

Šinī gadījumā tas mums ir tāds izaicinājums, mēģināt latviešu iesaistīt, bet ir tāda atturība no viņiem; vai viņi baidās, jo ir daudz gadījumu, kad viņi ierodas uz īsu laiku, bet tad paliek dzīvot. Varbūt viņus atbaida dokumentācija, vārds, bet latvieši – jauniebraucēji ir.

IN: Kāds ir caurmēra vecums latviešu ev. lut. mācītājiem ASV? Vai nāk jauna maiņa?

GL: Ir tādas divas galējības – tā ļoti vecā mācītāju paaudze, kas pašlaik ir aizgājuši jau pensijā, viens otrs vēl kalpo, bet daudzi ir aizgājuši emeritūrā un kalpo kā vikāri. Tad ir maza grupa no mācītājiem, kas ir manā vecumā, kur ir arī Lauma Zušēvica, Anita Vārsberga u.c.; tie esam tā paaudze, kas uzaugām un tikām sagatavoti darbam Amerikā. Un tad mums ir lielāks skaits jauno mācītāju, arī mācītāju no Latvijas; tas ir ievērojami lielākais skaitlis patreiz – vecumā no 30 līdz 45 gadiem. Otra lieta ir, ka lielākā daļa ir mācītājas. Kopš Latvijā nav atļauts ordinēt sievietes, viņas ir atradušas vietu un iespēju darboties un strādāt šeit. Es domāju, ka ne tikai Austrālijā, bet arī Amerikā un citās vietās.

IN: Cik spēcīga ir Misūri sinodes ietekme Latviešu ev. lut. baznīcā ASV?

GL: Tā ir otra lielākā luterāņu draudze. ELCA (Red.: Evangelical Lutheran Church in American – Evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā) un Misūri sinode; – parasti tās abas sacenšas, bet arī dara kopējos darbus vispārējā ekumēniskā līmenī. Viņu viedokļi ir atšķirīgi; mēs viens otru nosaucam politiski – vai tu esi liberālis, vai konservatīvs. Un tas ir saprotams. Viņiem varbūt ir savi viedokļi, bet no politiskā viedokļa domāju ELCA ir stingrāka ar perutisku nostāju, viedokļiem un kontroversijām nekā Misūri sinode. Misūri sinode strādā savu darbu savā klusumā un savā konservatīvismā, bet viņa arī atturas no kontroversiālām pārrunām, kas varbūt iesaistītu citu draudžu interesi un baznīcu interesi; viņi dzīvo savu dzīvi. Viņiem arī ir savas grūtības, jo arī viņiem trūkst mācītāju un viņiem arī problēmas ar to, ka neatrod vienkārši pārāk lielu atbalstu arī savu ticību paplašināt, jo visā pasaulē ir tādas galējības, kas nosaka, uz kuru virzienu mums tagad doties un grib darboties. Es domāju, tie laiki mainās tik strauji šinī brīdī, ka vienkārši ir grūti pareģot, cik liela vai cik maza ir viņu ietekme. Amerikā mūsu politiskie virzieni mainās no dienas uz dienu.

IN: Kādu Tu redzi latviešu ev. lut. baznīcas ārpus Latvijas nākotni?

GL: Es domāju, ka ar visu to, kas pašlaik notiek ne tikai Latvijā, bet arī ar to, kas notiek Ukrainā, mēs esam atraduši, ka mūsu aicinājums vēl ir ļoti spēcīgs turpināt uzturēt mūsu baznīcu, uzturēt mūsu kopību. Zinot vēsturi ar lielo brāli un to, kas notika Ukrainā, tas mums liek ļoti nopietni pie tā piestrādāt, kad tagad atkal būsim gatavi tanī situācijā. Un tā ir tā realitāte. Lai gan vienā brīdī mēs domājām, ja Latvija ir atbrīvota, tad mēs visi būsim priecīgi, bet tagad mēs esam atraduši to realitāti.

IN: Cik strauji pāries uz mītnes zemes valodu?

GL: Varbūt mēs, latviešu baznīca kā tāda, esam ļoti unikāli, salīdzinot ar vācu vai citām etniskām grupām, jo mums ir bijusi viena motivācija – paturēt mūsu valodu un mūsu kultūru. Es domāju ar to un tām jaunām maiņām, kas notiek atkal Ukrainā un Krievijā, mēs saredzam, ka mūsu valodu vēl vairāk kā jebkad būs nepieciešams paturēt un ar to turpināt strādāt.

IN: Vai baznīcai ārpus Latvijas ir arī uzdevums saglabāt latviešu valodu?

GL: Saprotams. Jā, tā pilnīgi ir, jo to mēs saredzam arī mūsu deklarācijās, to saredzam arī mūsu iecerēs un to mēs saredzam arī pie tā, kā mēs paši darbojamies. Ar to es domāju arī mūsu jaunatni – cik svarīgi viņiem ir tā valoda un kādā veidā to var attīstīt arī nākotnē. Es domāju, ka latviešu valoda vēl ilgu, ilgu laiku būs, pirms mēs varētu domāt par tās maiņu.

Arhibīskaps Lūsis mūs savā laikā mudināja: lūdzu, nepadoties asimilācijai. Un saprotams, viņa pravietiskais aicinājums piepildījās. Mēs paši esam liecinieki, cik spēcīga ir bijusi tā vēlme paturēt valodu, tā apliecinot ar mūsu nacionālismu un patriotismu – esam jau trešā paaudze.

IN: Kāda proporcija dievkalpojumu Amerikas latviešu baznīcās notiek angļu valodā?

GL: 90% ir latviešu valodā un 10% ir angļu valodā. Angļu valodas dievkalpojumi nav atvietojums latviešu valodai, bet tas ir vienkārši palīdzot ģimenēm, kur ir jauktās laulības, kā arī viņus mudināt vai aicināt un tanī pašā reizē vērtēt latviešu tradīciju dievkalpojumos.

IN: Kāpēc kļuvi par mācītāju?

GL: Saprotams, ka 18 –19 gadu vecumā jauneklis, kas pabeidzis vidusskolu un grib iet mācīties universitātē, vēlas kļūt par tādu, kas varētu iegūt daudz naudas un līdzekļu. Es domāju, ka tā ir jaunieša vēlēšanās. Bet mans audžu mācītājs un mentors Alfrēds Gulbis tanī laikā kaut kā caur visiem tiem gadiem saredzēja tādu speciālu interesi uz mani un vienmēr jautāja, vai es nevēlētos kļūt par mācītāju. Saprotams, ka 18 –19 gadīgs jauneklis tā paskatās – nu tas ir pēdējais, ko Tu vari man jautāt vispār... Nu ko es svētais tagad būšu? Kas ies būt par mācītāju... Bet viņš nekad neuzdeva šo jautājumu. Un tad pienāca tas laiks, kad vajadzēja konkrēti par to domāt. Viens apstāklis ir, ka mācību un studiju centri bija ārzemēs, un maniem vecākiem katrā gadījumā to nebūtu bijis iespējams samaksāt; mēs nebijām tāda ģimene, kas varētu to vispār atļauties.

„Nerūpējies, Gunār, luterāņu federācijai ir stipendiju fondi, un mēs tev samaksāsim ceļu, mēs Tev samaksāsim studijas. Tu brauc uz Argentīnu.“ (Tanī bija saistība ar to, ka tur studijas ir spāņu valodā. Es labi zināju spāņu valodu – angļu valodu nezināju, un mana latviešu valoda tur pilnīgi nebija eksistējoša.) „Tu aizbrauc uz Buenosairesu, apskaties; ja Tev patīk, paliec; ja Tev nepatīk, brauc mājās.“ Tā reakcija bija tāda: iedomājies, šis 18-19 gadus vecais jauneklis pēkšņi tiek aicināts braukt uz to lielo metropoli – Buenosairesu! Un tas jau pats par sevi ir kaut kas ļoti kārdinošs un vēl pie tam – bez vecākiem. Kā tāds Sprīdītis dodas meklēt laimi! Un tā es uzdrošinājos, sapakoju savas mantas un devos uz Buenosairesu. Sākās mācības, sākās jaunas attiecības: cilvēki, intereses, kas mani tiešām uzrunāja.

Līdz šai dienai mans pamata krusts, ko es valkāju visās vietās, ir tas pats Alfrēda Gulbja krusts, kurā viņš pats bija iegravējis savu vārdu un savu ordinācijas gadu. Man vajadzēja tikai ielikt savu ordināciju, un tas bija ļoti simboliski. Tas ir tas, kas man, tiešām, deva to iespēju būt par mācītāju. Varbūt, salīdzinot ar citiem mācītājiem, kas varbūt izjūt tādu dzīves Mārtiņa Lutera pārmaiņu, kad kā zibens Tev iesper, un tu pārvērties. Šinī gadījumā pārliecināmies, ka Dievs lieto visdažādākos veidus, kā aicināt kādu kalpot viņa darbā. Un šis bija viens no tiem gadījumiem; ja viņš (Alfrēds Gulbis) nebūtu manā dzīvē, ja viņš nebūtu mūsu mācītājs, tad es nekad nebūtu kļuvis par mācītāju. Saprotams, viņa darbs bija arī pēc tam veicināt visu iespējamo, lai tas arī būtu latviešu mācītājs, jo tur visas mācības notika spāņu valodā. Mūsu saistība kā baznīcai, bija ļoti daudz saistīta ar luterāņu semināriem Argentīnā, un visās reizēs, kad es braucu atvaļinājumā no skolas uz mājām, tad viņš aicināja mani uz baznīcu piedalīties kopā ar viņu kalpot un – latviešu valodā. Tādā veidā es kļuvu par mācītāju.

IN: Kādas ir Tavas bērnības, jaunības atmiņas, iespaidi par baznīcu, Dieva klātbūtni ikdienā?

GL: Interesanti, ka dzīvodami vienā pilsētā ļoti tālu no latviešu centra, mani kā jaunieti kaut kādā veidā vecāku iespaidā; mamma mūs vienmēr mudināja iet uz kādu baznīcu. Netālu no mūsu baznīcas bija viena prezbiteriešu baznīca, kur bija daudz jauniešu un patīkama sajūta, un to garīgumu no bērnības es izjutu prezbiteriešu baznīcā. Tad tā tradīcija, tā tiešām pienāca klāt sakarā ar to, ka vecāki veidoja to iespējamību nākt uz latviešu dievkalpojumiem; tā pastāvēja vienmēr, tā nekad netika nolikta sāņus. Reizēm es pats sevi nosaucu par prezbiluterānu, jo mani tas iespaidoja no abām pusēm, un tāpēc man prezbiteriešu baznīca ir tāda mīļa un tuva, jo tur man daudz vēstures no manas bērnības laika.

IN: Studēji spāņu valodā, atradies spāņu kultūras vidē, bet tomēr paliki tieši latviešu draudzē, ne spāņu vai amerikāņu draudzē?

GL: Jā, tas bija tas mudinājums, un patiesībā es nekad nebiju domājis, ka varētu vispār citā draudzē kalpot, jo tās bija manas tuvākās saites ar baznīcas darbu jau no skolas laikiem. Saprotams, kad tu esi Universitātē un skolā, tu domā, ka tu vari apgāzt pasauli otrādi; tu esi visu varenais, tu zini, ka tagad tu zini vairāk par visu ko, un tagad es iešu latviešu baznīcā strādāt un veikšu tādas neiespējamas lietas...

Tie bija 70tie gadi, kad bija liels hipiju iespaids, un man arī tajā laikā bija gari mati, puķains, krekls, bikses ar platiem galiem un arī bandera... un tā bija daļa no tā laikmeta un no tās kultūras; tā kā šajās dienās tetovējas, bet tanī laikā bijām hipiji. Pārbraucot mājās Gunāram Lazdiņam, saprotams, beidzis universitāti un vēl gari mati un... nonākot baznīcā dievkalpojumā ar gariem matiem!!...Nu, tie skati no mīļajiem draudzes locekļiem nebija no tā saucamajiem – visai aicinošiem: O, kas tas?! Un vai tas tā?! Un tas viss latviešu valodā, bet tas interesantais ir, ka daudz mainās, kad tu sāc darboties un strādāt. Un vienā dienā – ak, tie gariem mati jau par daudz – un nogriezu. Domāju, ka dievkalpojumā tagad mani nekritizēs, bet uzreiz pirmais komentārs: Bet tu zini, Gunār, tev izskatījās labāk tie garie mati...Tas nu tā bija.

Bet es nekad, nekad tā arī neiedomājos, izņemot tajā reizē, kad man bija tas lielais krustojums manā dzīvē, kur iet strādāt, jo Venecuēlā bija darbs izbeidzies.

IN: Kura bija Tava pirmā draudze, kurā kalpoji?

GL: Tā bija Venecuēlā, kur strādāju kā palīgmācītājs mācītājam Reinfeldam no Jaunzēlandes, kas tanī laikā bija Venecuēlā. Darbs man beidzās, man jau bija ģimene, un mūsu ekonomiskie apstākļi bija ļoti bēdīgi; mums pat vajadzēja kādu laiku iet dzīvot pie vecākiem. Un tad es mērķēju uz Ameriku, cerot, ka ir kāda latviešu baznīca, kura būtu ar mieru uzņemt šo te dīvaino mācītāju ar tādu ļoti spilgtu spāņu akcentu latviešu valodā. Spāņu akcents iesākās ar to, ka vienkārši tajā laikā, kā jau es runāju par valodu, ka man tas platais „e“ nebija. Manā spāņu valodā ir a, e, i, o, u. Saprotams, tad tu vari iedomāties, kādi tad bija tie pirmie dievkalpojumi... Venecuēlā tie latvieši to nejuta, jo mēs visi jau bijā tādi ar spāņu akcentu, bet kad mēs nonācām pirmo reiz Amerikā, Oregonā, tad tas svēts, tēvs, dēls... tie bija tādi. Es sapratu, ka man tie jāiemācās, un latvieši ļoti ātri un veikli palīdzēs (īpaši, ar valodu) un nāks talkā tūliņ. Un tad ir skolotājas, kas jau visu saprot, kā ir pareizi izrunāt, kādām galotnēm utt. Man nekāda latviešu skola nav bijusi manā dzīvē, es nekad neesmu gājis latviešu skolā. Pirmais ierosinājums nāca: Ja tu būsi mācītājs mūsu draudzē, mēs tev iemācīsim kārtīgi runāt latviešu valodu. Labi. Kas ir mans pirmais darbs? Viņa (Red.: skolotāja) tūliņ izņem zīmuli no savas somas, attaisa muti vaļā, ieliek man mutē zīmuli: Tagad tu mācīsies izrunāt plato „e“, ar zīmuli mutē. Un fakts ir tāds, ka tas man palīdzēja, es iemācījos to plato „e“. Skolotājas tiešām domāja, ka šī metode darbojas, un kaut kādā veidā tā manā labā darbojās. Un tas tik liecina, ka viņi gribēja, lai es iegūtu to labāko no valodas, un gadiem ejot cauri, es arī saprotu, ka man to vajadzēja uzlabot. Pāris gadus es biju Mičiganā, latviešu universitātē, kur es arī ieguvu, bet visumā tā valoda nāca vienā vai otrā veidā ar dzīves pieredzi, klausoties un lietojot, lietojot, lietojot.

IN: Un kā tagad ar spāņu valodu?

GL: Mājās, ģimenē vēl arvien runājam spāņu valodā; angļu valodu mums vajadzēja iegūt sakarā ar darbu.

IN: Vai nav brīži, ka sarunā ienāk arī kāds vārds no angļu un latviešu valodas?

GL: Bet, saprotams! Ir pat brīži, kad runājam trijās valodās. Man ir bijuši gadījumi, ka nācies noturēt kāzu dievkalpojumus visās trijās valodās vienā tempā: spāņu, angļu un latviešu valodā; tā man ir nācies darīt, un pie tā jau esmu pieradis. Tas ir tik fascinējoši; sevišķi, ja tu vari tanī brīdī apliecināt ne tikai savas spējas, bet, es domāju, arī tradīcijas. Cilvēki kādreiz neapzinās, cik svētīgi ir, ka tev ir tās ekstrā valodas; viņi brīnās – no kuras planētas tu esi? ...ne tikai divās, bet trijās valodās.

IN: Cik tad valodas pavisam Tev ir?

GL: Trīs valodas drošas un vēl vācu valoda drusku arī, jo tanī laikā, kad strādāju draudzē, tur bija vācu draudze, un daudzas lietas mēs abas draudzes kopā darījām arī vācu valodā. Jā, un arī vēl portugāļu valoda, jo Brazīlija ar Argentīnu jau turpat vien ir, un skolās tās saucamās izmaiņas programmas bija ļoti saistošas ar portugāļu valodu. Daudzas grāmatas mums bija jālasa portugāļu valodā. Portugāļu un spāņu valodas ir diezgan līdzīgas.

IN: Vai Tev, kā tagad mēdz jautāt intervijās, ir kādi vaļasprieki?

GL: Man ļoti patīk jāt ar zirgu; gan pēdējo pusotru gadu es neesmu jājis, bet pirms tam ar manu draugu Juri Miķelsonu – viņš mani iemācīja jāt – mēs septiņus gadus pēc kārtas jājām.

IN: Un kā ar mūziku? Vai spēlē kādu mūzikas instrumentu? Patīk dziedāt?

GL: Mūzikas instrumentu nespēlēju nevienu, bet mana sieva spēlē, mani mazbērni spēlē, mans znots spēlē – viņš ir mūzikas skolotājs, mans dēls spēlē. Viņš spēlē ritma instrumentus vienā igauņu ansamblī, kas ceļo pa Ameriku; viņam ļoti labi iet, bet saprotams, kad vajag, tad arī kopā ar saviem latviešu draugiem. Dziedāšana man tikai korī. Dziedāt man patīk, izmantoju, kad tāda izdevība ir. Neesmu skolots dziedāšanā, bet man patīk piedalīties.

IN: Vai Tev patīk ceļot? Kādās valstīs esi bijis?

GL: Ak, kam nepatīk ceļot! Kā Sprīdītim meklēt laimi pa visām pasaules malām! Kur nav ceļots... Dienvidameriku es visu esmu apceļojis no viena gala līdz otram galam, Ameriku – daudz, gandrīz visa apceļota, Eiropā dažas valstis – Vācija, Francija ir izceļotas, drusku no Itālijas un, saprotams, – Latvija. Esmu bijis Izraēlā. Un tagad šis brīnumainais ceļojums – Austrālija. Daudz kas jau ir vēl ko redzēt, bet tie lielākie mērķi ir sasniegti, jo Austrālijā – nekad necerēju te būt, bet izrādās tā ir ļoti tuvu. Nākamā gadā, kad manai sievai būs atvaļinājums, mēs ceram Spāniju apciemot. Mums tur ir daudz draugu, un mana sieva nekad nav bijusi Eiropā.

IN: Cik reizes esat bijis Latvijā?

GL: Esmu bijis jau piecas reizes kopš 2006. gada. Lielākā daļa apciemojumi bijuši sakarā ar mūsu baznīcas virsvaldes sēdēm, bet vairāk vai mazāk tās ir bijušas saistītas ar Saulgriežu Vasaras vidusskolu (SVV), ko Ilze Kreišmane vadīja – ļoti pozitīvs cilvēks. Viņai ir rietumu pieredze no Amerikas, no Garezera, un viņa to ir ienesusi Latvijā, un cilvēkiem tas patīk. Tas ir tas iemesls, kādēļ es trīs reizes esmu bijis Latvijā.

IN: Kā ar Tavas ģimenes saknēm Latvijā; to meklēšanu un atrašanu?

GL: Jā, tas bija pirmā reizē, kad es braucu uz Latviju vienkārši atrast manas ģimenes saknes: atrast izdibināt un saprast viņu bēgšanas gaitas – kā tās notika. Un atrast drusku sevi pašu tajās latviešu tradīcijās un kultūrā, no kurienes es nāku. Kā tas notika, ka mani vecāki nokļuva Venecuēlā?

IN: Kā Tavi vecāki nokļuva Venecuēlā?

GL: Viņi nokļuva tur tāpat kā daudzi citi – pēc kara caur Vāciju. Viņi bija daļa no tām grupām, kas jau pēdējie, vēlākie vēl palika Vācijā (angļu zona) – 50tos gados. Un tad 1951. gadā viņiem vajadzēja izlemt, jo Vācija sāka lūgt domāt, kurp doties. Sākumā viņi domāju braukt uz Ameriku, bet Amerikā bija tik stingri noteikti tie pieprasījumi; it sevišķi veselības pārbaudes; ja bija klepus, tad tas tika uzskatīts kā tuberkuloze. Uzņēma rentgenā plaušas, un ja bija kāds plankums, tad tā bija tuberkuloze. Izvēle bija starp Austrāliju un Dienvidameriku, un Dienvidamerika bija tuvāk. Un tā liela grupa no latviešiem devās uz Venecuēlu.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com