„Senais lībiešu ciems Kolka“

Baiba Šuvcāne atklāj grāmatas „Senais lībiešu ciems Kolka“ prezentāciju Kolkas tautas namā. FOTO Jānis Mednis.

Autori sveic Dundagas novada domes priekšsēdētājs Aldons Zumbergs. FOTO Jānis Mednis.

Kolkas jauktā kora dziedātājas ar jauno grāmatu. FOTO Jānis Mednis.

Sestdien, 4. septembrī, Kolkas Tautas nama zāle bija tuvu un tālu ļaužu pārpildīta – uz grāmatas Senais lībiešu ciems Kolka atvēršanas svētkiem aicināja Baiba Šuvcāne.

Un sēdvietu noteikti bija par maz, lai tajā satilptu viss kuplais ciemiņu pulks! No grāmatu izdevniecības Jumava grāmatu galda nama foajē cits pēc cita aši pazūd vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošā, apjomīgā, vairāk nekā 600 lappušu biezā Kolkas vēstures liecinieka eksemplāri. Daudzi no rindā stāvošajiem iegādājas grāmatu vairākos eksemplāros, arī draugiem un paziņām. „Tas ir svarīgs notikums gan Kolkas, gan Latvijas dzīvē, jo autorei izdevies apkopot bagātu materiālu par mūsu pusi,“ klātesošos pirms Kolkas jauktā kora brīnišķīgā muzikālā snieguma uzrunāja Kolkas Mūzikas skolas direktore un Tautas nama vadītāja Inora Sproģe. Ideja par šo darbu Baibai radusies pirms četriem gadiem, kad kopā ar mammu, Valdu Mariju Šuvcāni, viņa nolēma doties atpakaļ uz dzimto pusi. „Rakstīsim grāmatu par Kolku!“ – abas nolēmušas. „Es jau neko, es tikai pierakstīju – tas viss jūsu kopīgais darbs!“ savu darbu vērtē Baiba, atzīstot, ka ļoti lepojas ar to, ka dzīvo Kolkā. Un vēl jo vairāk viņu gandarī lībiešu karogs, kas karogmastā plīvo šīs dienas rītā, rosinot lepnumu un piederību Lībiešu krastam.

Grāmatā apkopoti ap 60 kolcenieku atmiņu stāstu – diemžēl deviņi no viņiem, arī Baibas mamma Valda Marija Šuvcāne, šo pēdējo četru gadu laikā devušies Aizsaulē. Šajā svētku reizē katrs no viņiem tiek vietējo ļaužu un ciemiņu pieminēts ar klusuma brīdi, vien uz lielā ekrāna laiks ir apstājies, saglabājot aizgājēju nopietnos un smaidošos acu skatienus... Baiba atzīst, ka grāmatas rakstīšanas laikā liktenis arī viņai bija lēmis iziet cauri smagiem pārbaudījumiem un saka, paldies Dievam, kas ļāvis ar visu tikt galā. Viņas paldies arī mammai un visiem, visiem labajiem cilvēkiem, kas ar finansiālu atbalstu un pleca sajūtu palīdzēja apkopot un izdot šo fundamentālo ciema vēstures pētījumu. Grāmatā apkopotais materiāls vēsta par senā lībiešu ciema dzīvi no tā senākā rakstveida dokumenta – 1040. gada Zviedrijas rūnakmeņa vēstījuma līdz pat mūsu dienām. „Gandrīz katrs ciema iedzīvotājs, kas šeit dzīvo vismaz piecdesmit gadu, grāmatā atradīs kaut ko par sevi,“ apsola autore. Grāmatas atvēršanas svētkos uz Kolku viņa uzaicinājusi bijušo kolēģi, Latvijas Nacionālā teātra mākslinieci Rasmu Garni, un zāle, aizturētu elpu, ieklausās viņas lasītajos Kolkas ciema ļaužu dzīvesstāstos. Rasma Garne darba autori sveic, atzīstot, ka lielais notikums noteikti mērāms visas Latvijas kontekstā.

Pasākuma turpinājumā Baiba Šuvcāne video formātā piedāvā paskatīties, „ko iespējams izveidot no bildēm, kas pirms tam mētājušās kastītēs,“ – daļa no tām redzama arī grāmatas lappusēs. Ciema vēstures liecības uz lielā ekrāna nomaina cita citu, un tad jādomā par vislielāko no visām vērtībām – laiku, kas mūsu mūžus ritina tik neatturami un neapturami... Labus vārdus grāmatas autorei saka gan mūziķis Raimonds Tiguls, gan Kolkas ciema pārvaldnieks Aldis Pinkens. „Mazajai Kolkai nu ir sava Lielā vēstures grāmata,“ gandarījumu neslēpj A. Pinkens, atzīstot, ka tikai pati autore zina, cik grūts bijis ceļš līdz gatavajam rezultātam. Un vislielākais prieks viņam ir par to, ka tā ir vēstures grāmata, ne leģendu apkopojums. Baibas sveicēju pulks todien ir garš jo garš, un katram ir pa labam vārdam, ko teikt autorei, dāvātas tiek gan greznas rozes, gan vienkāršas Latvijas rudens puķes visās varavīksnes krāsās. Bet kapteiņa Visvalža Feldmaņa rokās pat zutis pārvēršas puķē – to viņš, glīti iesaiņotu uz dēlīša, uzdāvina autorei. Dundagas novada domes priekšsēdētājs Aldons Zumbergs, atzīstot, ka pats grūtākais jau ir gaidīšana, nevis rakstīšana, sola lībiešu ciema vēsturi turēt goda vietā. Aldis Pūtelis, Folkloras krātuves speciālists un darba zinātniskais konsultants, uzskata, ka „viss jāvāc, kas šinī brīdī dzīvs – un kaut kur jāpieraksta!“ Ja jau reiz statistika vēsta, ka bērni vairs grāmatas nelasa, bet tikai internetā sēž, tad apkopotais materiāls ir jāliek tur – lai viņi zina! „Un latviešiem okupēt lībiešus nemaz nav pa spēkam – lai neaizmirstos, kas mēs esam, jāsāk no mazākā,“ viņš uzskata, par savu kaismīgo apsveikuma runu no autores saņemdams veselus trīs grāmatas eksemplārus. „Viss – vairāk nekā nav!“ nosaka Baiba, pēdējo grāmatu no galdiņa kādam, kas tās tapšanā savu pleca sajūtu pielicis, atdāvinot. Ja reiz tā, tad, zinot, ka ieceru un materiāla vēl grāmatas autorei gana, jāapbruņojas ar pacietību. Gaidīsim!

Laima Landmane
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums laikrakstā „Talsu Vēstīs“