Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Pats un viens

Laikraksts Latvietis Nr. 441, 2016. g. 23. dec.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Priekškara gleznojums Dailes teātra izrādei „Šerloks Holms“. FOTO Māris Brancis.

Juris Dimiters. „Dialogs“. 1982. FOTO Māris Brancis.

Juris Dimiters. „Vai tikumības vērtība izpaužas darbībā“. 1988. Papīrs, ofsets. FOTO Māris Brancis.

Juris Dimiters. „ Vientulis“. 1970. Papīrs, zīmulis. FOTO Māris Brancis.

Marta Liepiņa-Skulme. „Jurīša portrets“. 1954. Ģipsis. FOTO Māris Brancis.

Divus ar pus mēnešus (līdz nākamā gada 29. janvārim) Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas izstāžu zālē, kas izpletusies dziļi zem zemes, var teikt – pagrabā, iekārtota Jura Dimitera personālizstāde Priekškara paslēpes.

To laikam jau zina visi – pat ārzemēs, ka Juris Dimiters (dzimis 1947. gada 15. oktobrī) ir Dailes teātra aktiera Artūra Dimitera un gleznotājas Džemmas Skulmes dēls, ka viņa vectēvs Otto Skulme arī bija gleznotājs un vēl Mākslas akadēmijas rektors un ka viņš nodarbojas ar scenogrāfiju, ar plakātu un glezniecību, ir piedalījies animācijas filmu veidošanā un laiku pa laikam pievēršas foto mākslai. Mātes un vectēva mugura bez šaubām ir palīdzējusi viņa karjerai, devusi impulsus, iegūti atvieglojumi, taču nenoliedzami tas viss pārplīstu kā ziepju burbulis, ja Juris Dimiters nebūtu ļoti talantīgs, ja nebūtu viņa individuālais rokraksts, neparastais pasaules skatījums, viņa darbaspējas, dziļais un smalkais humors, ironijas un pašironijas piešprice praktiski visos darbos. Tomēr viņš nevienam – ne ģimenē, ne kolēģu vidū – nelīdzinās. Viņš ir pats un viens.

Personālizstādē pārstāvētas visas jomas (izņemot kino), stāstot par vairāk nekā 40 gadus ilgo daiļradi, par ko liecina, kā vēsta izstādes anotācija, apskatei izliktie turpat 350 darbu.

Izstādes ievadā vecmāmiņas tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes ģipsī veidotais Jurīša portrets, attēlojot mazdēlu septiņu gadu vecumā, un visai neparastais Otto Skulmes 50. gadu vidū gleznotā Modeļa studija jeb Jura portrets no mugurpuses. Tajos paveras viņu mazdēla ciešās saites ar mākslu, kas lielā mērā noteica viņa dzīves piepildījuma izvēli. Abi darbi, kā šķiet, nekad iepriekš nav eksponēti.

Pirmo reizi skatītāju vērtējumam nodoti tāpat studiju laika zīmējumi; kā zināms, pēc 1965. gadā J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas beigšanas Juris Dimiters iestājas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas specialitātē, kuru absolvē 1973. gadā. Augstskolas perioda zīmējumi daļēji atsauc atmiņā tā laika formveidi, kas nereti apliecināja naturālisma noliegumu un jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumus, tādēļ parādās topošā mākslinieka interese par sirreālismu, visvairāk Renē Magrita (René Magritte) daiļradi. Viņu nepiesaista realitātes attēlojums, viņš no tā norobežojas un meklē citu pasauli, tomēr īpaši sirreālisma piestrāvotajos darbos, kā tas šim izteiksmes veidam raksturīgs, visas lietas un cilvēks, kas arī kļūst par lietu, ir gandrīz vai tverams, taustāms, superreālistisks. Tādējādi jau agrīnie zīmējumi atklāj viņa spēcīgo zīmētāja talantu, bet vienlaikus jaušams, ka viņš meklē tēlu un detaļu daudznozīmību, metaforisku vai alegorisku tulkojuma dziļumu.

Pēc akadēmijas beigšanas Juris Dimiters strādā Dailes, Drāmas – tagadējā Nacionālajā un Valmieras teātrī. Viņa dekorācijas parāda, ka jaunais scenogrāfs apveltīts ar neierobežotu fantāziju, turklāt viņš lieliski izjūt skatuvi, telpu un nereti ar dekorācijām pasaka priekšā izrādes galveno domu.

Līdztekus scenogrāfijai māksliniekam bija jārada arīdzan iestudējumu plakāti. Kultūras plakāti ļoti loģiski pievērsa mākslinieku arī sociāli politiskajam plakātam. Ja atceramies, tad 70.-80. gadi bija labvēlīgs laiks ne tikai plakāta mākslas uzplaukumam (arī tekstilam, keramikai), kas noveda pie tā, ka visā PSRS runāja par Rīgas plakāta skolu. Tieši plakātā varēja pārpārēm izpausties Jura Dimitera paradoksālā domāšana, viņa spēja atrast tēlus, kas uzmanības lokā nonākušo problēmu it kā uzdūra uz iesma, nepieļaujot nekādu mīkstmiesību, saudzību, atkāpšanos. Mākslinieks meklē un atrod tēlus, kas paliek atmiņā. Kaut arī sociālismu un PSRS nedrīkstēja kritizēt, tomēr plakātisti, tostarp Juris Dimiters, uzgāja tos vājos punktus un ceļus, kā kritizēt netieši.

Viņš visu laiku ir bijis – kādreiz un tagad – kontrā pret pastāvošo varu, valdību, pret vispār pieņemto vidusmēra cilvēka domāšanu, pret mērenību, samierināšanos. 90. un vēlākajos gados Juris Dimiters vēršas pret nejēdzībām, aplamībām, politisko tuvredzību. Viņš uzstājas kā taisnības meklētājs. Viņa atrastie plakātu izvērsumi ir tik satriecoši precīzi, dziļi un tēlojošā ziņā jēgietilpīgi, ka var tikai apskaust viņa domāšanas dziļumu, un jānožēlo, ka šobrīd nevienam nevajag Jura Dimitera politisko plakātu, kurš nepropagandē kādu vienu partiju, bet vēršas pret netaisnību vispār. Šādi pavērsts plakāts politiķiem ir neērts un kaitinošs, jo atklāj viņu mērķu patieso nozīmi, īsto virzienu, viņu pērkamību un brīžiem antinacionāli sīkās iegribas.

Kā bija redzams izstādē galerijā Daugava 2015. gadā, Juris Dimiters kopš jaunības nodarbojas ar fotografēšanu. Tagad šo viņa radošās darbības sfēru iepazīstam vēl plašāk – fotogrāfijā viņš vistiešāk pievēršanās dzīves īstenības un valsts varas kritikai, bet tas nenotiek tieši. Viņš tver dažādas detaļas, kas patiesībā ir iedarbīgākas par jebkuru atklātu kritizēšanu.

Mākslinieka domāšana ir paradoksu pilna, viņa taisnīguma izjūta dažbrīd provocē presi, kā tas ir noticis šīs izstādes sakarā publicētajās intervijās. Tajās nereti viņa skaļi paustās ironijas un asprātības žurnālists uztver ārkārtīgi personīgi, pavērš politiskā virzienā un pārspīlē visai neordināros izteikumus, tā padarot Juri Dimiteru gandrīz vai par tautas ienaidnieku, pilnīgu pretmetu mātei Džemmai Skulmei. Viņa paradoksālā domāšana, alegorijas un metaforas izteiktajos vārdos un domā tiek pārprastas vai izprastas ačgārni, virspusēji. Politiskās putas ir pilnīgā pretstatā viņa darbiem, kuros ļoti precīzi un tieši izpaužas viņa nostāja pret notiekošo pasaulē un cilvēkos. Mākslinieks necieš paviršību, virspusību, seklumu jebkurā izpausmē. Viņš ilgojas pēc lielas kultūras visā. Diemžēl viņa izteiktajai sirdssāpei ir jāpievienojas – dzeltenā prese un pārdošanas sindroms valda mūsu popkultūrā, kas pasludināta par nozīmību un vērtīgu, bet patiesībā ir viendienīte, kas te parādās, te tikpat strauji pazūd vēstures arhīvā. Arī šeit Juris Dimiters paliek viens un viņš pats.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com