Ciemos pie kaimiņiem

Palielināt / Enlarge

Igauņu Dziesmu un deju sarīkojums. FOTO Gunta R..

Palielināt / Enlarge

Igauņu Dziesmu un deju sarīkojums. FOTO Gunta R..

Ne katram adelaidietim dota iespēja, braukt uz Kultūras dienām Melburnā, bet tas nebūt nenozīmē, ka svētku laikā jāpaliek galīgi bez kultūras, jo šogad Austrālijas igauņi savus divdesmit sestos Kultūras Svētkus rīkoja Adelaidē. Tā kā gadsimtiem sen jau pagājuši tie laiki, kad „...igaunīši, bālenīši, naidu cēla Latvijā...“ (!), likās piedienīgi, apskatīties, kā kaimiņi dzied, dejo un piekopj savu senču mantojumu. Bijām pieci latvieši: Kaiva, Astra, Imants, Jolanta, un es, Gunta. Izvēlējamies sarīkojumu 2016. gada 30. decembrī, kurā valoda nav tik daudz no svara; kur bauda tiek acīm un ausīm.

Uz svētkiem bija sabraukuši ciemiņi ne tikai no visas Austrālijas, bet arī no ārzemēm un, protams, no pašas Igaunijas. Dziedātāju vidū izcēlās Igaunijas bērnu koristes ar saviem vienādajiem tautas tērpiem un sarkanām kurpēm. Dziesmu un deju grupas uzstājās pārmaiņus un ar milzīgu sajūsmu. Bija interesanti novērot, ka dejotāji nāca no visām paaudzēm: dejoja tēvs ar savu desmitgadīgo meitu, brālis ar savu krietni vecāku (un garāku!) māsu un ļaudis, kuri jau noteikti ir vectētiņa un vecmāmiņas godā un, varētu domāt, vairs nav tik vingri, kā kādreiz bija. Melburnas sieviešu deju grupai pat piemērots nosaukums: Rudens Ziedi. Un igauņu tautas dejas nav no lēnajām! Kur trūka puišu, tur meitas uzvilka bikses un dejoja puišu vietā. Beiguši dejot, daudzi tūlīt bez sevišķas atpūtas stājās kora rindās. Malači!

Deju valoda ir kustības un mūzika, taču dziesmām tomēr būtu derējusi kāda lapiņa, kas angliski paskaidro, kaut īsumā, kā sauc dziesmas un par ko tiek dziedāts. Piemiņas grāmatā, kaut gan tā krāsaina un skaista, nebija neviena atsevišķa sarīkojuma programma, tikai apsveikumi (arī no jaunievēlētās Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaida (Kaljulaid) un Dienvidaustrālijas premjera Džej Veterila (Jay Wetherill)), apraksti par dalībniekiem, (arī angliski), krāsainas bildes un reklāmas. Festivāla galvenie sarīkojumi bija teātra izrāde, Igaunijas jauniešu stīgu ansambļa koncerts, Igaunijas piecu vīru a capella ansambļa vakars un deju un dziesmu pēcpusdiena. Notika arī dievkalpojums un atklāšana, sporta sacīkstes un golfs, skautu un gaidu salidojums, bērnu svētki, dzeju rīts, rokdarbu un mākslas izstāde un, protams, krodziņa vakari, apkūlības un līdzīgas neformālas izpriecas! Viss noslēdzās ar Vecgada vakara balli. Igauņu namā ir ļoti bagātīgi apgādāts bārs!

Pāris rakstura dejās, temats bija nepārprotams: sievu deja attēloja pagasta pļāpas (centrālo baumu biroju!) ar klačošanai raksturīgām, pārspīlētām kustībām – humors bez gala! Jauniešu dejā lustīgs ciema pastnieks koķetēja ar visām ciema meitām, kuras sacentās staltā puiša uzmanības dēļ, bet beigās viņš sveikā tika cauri, izpriecājies ar visām, taču nepaņēmis nevienu. Arī sievu deja, kas attēloja aušanu, bija nepārprotama savās tūrēs un kustībās. Vispār, igauņu dejās ir liela dažādība ritmos, tempos un soļos, kas tās padara interesantas. Dejas notika zāles vidū ar publiku visapkārt, un, kad sanāca kopā viss ansamblis, tad brīžiem likās, ka kāds dejotājs varētu iekrist skatītājam klēpī! Tomēr jauki, ka tik liela publika un tik kupls dalībnieku skaits.

Tā kā trīs no mums pieciem latviešiem bija koristi (viena pat diriģente), tad mūsu kopīgais spriedums bija, ka derēja vairāk dziesmas! Bija tikai divpadsmit, taču, ļoti skaistas. Pazinām Tuljoku, ko esam dziedājuši arī latviski, un, protams, himnu Mu isamaa, kuru beigās dziedājām līdz. Diriģēja Melburnas Hilja Tūma (Toom) un Adelaides Kadri Auvārte (Auvaart), zem kuras zižļa esam dziedājuši kopīgos Aizvesto piemiņas dievkalpojumos latviešu baznīcā. Koristu sanāca ap piecdesmit pieciem no maziem bērniem līdz cienījamiem sirmgalvjiem.

Bija interesanti novērot igauņu tautas tērpus; tie ir mūsējiem līdzīgi, taču tomēr citādāki. Sievu tērpos liela nozīme ir grezni izšūtiem priekšautiem; raksturīgas ir īsās, kuplās blūzītes ar bagātīgo rotājumu. Igauņu sievas tikpat čakli izpauž savu skaistuma izjūtu, cik latvietes. Tērpos liela dažādība, un galvenā rota ir dažāda tipa saktiņas un īpatnēja vijuma ķēdes. Pārsteidzoši maz redzēja dzintaru. Vīriešiem raksturīgas īsas, šauras bikses, kuras zem ceļiem satiekas ar garām zeķēm.

Rīcības komiteja ar Īvo Tūla (Iivo Tuul) priekšgalā var lepoties ar saviem panākumiem. Nebija šķiesti līdzekļi uz ārišķībām (zāles dekorācijām, moderno tehnoloģiju, speciālām gaismām, utt.), bet bija ieguldīti cilvēkos. Publikā sirsnība un lepnums par savu mantojumu bija gandrīz taustāma liecība. Nebija lapiņa angļu valodā? Kas par to? Svētki domāti igauņiem, ne ārzemniekiem! Katrā ziņā, bija prieks uz īsu brīdi ciemoties pie kaimiņiem un baudīt nepārprotamo sirsnību un viesmīlību.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“