Iedvesma

Kam pašam tādas ķibeles nav bijušas, tas mani nesapratīs un man neticēs, bet, vai nu ticiet vai nē, lieta ir bēdīga, un tas ir tas iemesls, kādēļ man drūvīga dūša, un naktī nenāk miegs. Es nevaru vairs atrast iedvesmu. Būtu jaunāks gados, tad pašķielētu uz kādu jaunu skuķi, un iedvesma būtu klāt kā likts. Bet tagad, skaties kur gribi, – iedvesma kā nenāk, tā nenāk. Un kā tu vari ko rakstīt bez iedvesmas?

Vakardien domāju, ķeršos pie pēdējā salmiņa un uzgriezīšu televizoru; – varbūt tur būs kaut kas, no kā varētu dabūt kaut ko iedvesmai līdzīgu, ja arī ne pašu iedvesmu. Velti cerēts. Veči ar kūjiņām rokās sit mazas baltas bumbiņas pa lielu parku, un pūlis cilvēku stāv šur un tur aizgrābti skatās (šad tad aizrautīgi sitot plaukstiņas), kā veči mēģina bumbiņas iedabūt caurumos, kas laikam tam nolūkam zemē ieurbti. Ne bumbiņas, ne caurumi man kaut ko palīdzēja. Griezu televizoru nost, jo tā bumbiņas sišana paredzēta visu pēcpusdienu un citos čaneļos runā pa ķīniski vai kā tamlīdzīgi; saprast nesaprotu.

Apsēdos pie loga; varbūt ārā kaut kas notiek, kas man dotu kaut ko pie kā pieķerties. Lika pagaidīt. (Tas tik tāds izteiciens; loga otrā pusē neviens nestāvēja un neteica, lai es pagaidu.) Sēdēju un gaidīju, gaidīju un sēdēju... kā nekā, tā nekā. Pusducis suņu un pāris tantiņas bija viss, kas pa manu gaidīšanas laiku ārā kustējās. Piegāju pie grāmatu plaukta, domādams par veciem laikiem, kad kavēju savu lieko laiku lasīdams grāmatas. Vai manu dieniņ'; nebiju nemaz ievērojis, ka man plaukts pilns ar dietas un svara dzīšanas grāmatām vien ir; tā saucamās daiļliteratūras nemaz nav. Varu uzzināt kādu gaļu ēst un kādu labāk atstāt tievākiem cilvēkiem. Varu izlasīt kādas zālītes, kas aug grāvmalās, sataisīs tavu vēderu cietu un kuras izraus tev vēderu tīru, tikko tu knapi tās iedzēris būsi. Bet dzejas par saulrietu un ilgu pilnām sirdīm – nav. Arī kārtīgs romāns par romantiskiem un pusķertiem cilvēkiem, kuri mokās mīlestības žņaugos... NAV!

Nudien nezināju, ka jau tik tālu esmu nonācis. Uzgriezu grāmatplauktam muguru, lai drebēšana bišķi pārstāj, un tad gāju no istabas laukā. Pretim nāk viena māsa, kura pēkšņi uzliek sev uz mutes un deguna tādu baltu parikti, kāda bieži slimnīcās redzamas un ieiet vienā istabā. Istabai durvis ir un paliek līdz galam vaļā, un redzams, ka iemītniece guļ gultā vienā krekliņā un stīvi skatās griestos. Man atkal piesitās drebulis. Vai tikai viņa netaisās...? Redzu, ka uz durvīm uzlīmēts papīrs, kur prasīts, lai visi, kas iet iekšā, liek to marles parikti uz mutes. Nekas nav teikts par tiem, kas nāk no istabas ārā. Tāpēc neesmu nemaz pārsteigts, kad drusku vēlāk redzu to pašu istabas iemītnieci, iznākam koridorā – bez kādas maskas un izejot ārā lai uzpīpētu. Dīvainā kārtā arī tas man nekādu iedvesmu nedeva.

Devos ārā – svaigā gaisā. Daru to ik dienas, jo sēdēt manā mīļākā vietā zem kupla koka, ir liela bauda. Visapkārt ziedošs dārzs. Rozes pilnos ziedos. Kur tik skaties – manas mīļākās puķes – begonijas. Lepnās, ledainās lapas, siltie, sarkanie ziedi. Ir jau begonijām arī citas krāsas, bet mums šeit – sarkanas vai sārtas. Un tad vesels lērums citu puķu un puķīšu, kam vārdus kādreiz zināju, bet kas tagad savādā veidā – pazuduši. Un tā nu es sēdu un domāju par tām dienām, kad puķu vārdi bira pār lūpām bez lielas piepūles. Tie tik bija laiki! Toreiz šņabis ar vēl garšoja. Un meitenes! Nepārprotiet, es šeit domāju patika – nevis garšoja.

Šeit dārzā viss ir skaists. Apsēdos parastajā vietā uz sola, un acis aizvēris sāku atcerēties visvisādus gadījumus no savas dzīves, vēl arvienu cerēdams dabūt ciet to iedvesmu. Kā būtu ar to reizi, kad... Nevarēju un nevarēju iedomāt kaut ko, kas būtu cienīgs radīt iedvesmu. Nevar taču ņemt kaut kādu parastu meņģēšanos ar sievišķi un no tā mēģināt izspiest kādu cēlu iedvesmu (izspiest no gadījuma, ne no sievišķa). Pa šito laiku, tīri nemanot, bija nobriedusi doma, ka iedvesmai jābūt sevišķi izcilai, jo tur taču būtu jāiznāk varenam mākslas darbam. Pārdomāju visu jaunību... pārdomāju darba gadus... domāju par cilvēkiem, ar kuriem bijušas kādas tuvākas darīšanas... Par daudz domāt tomēr nav ieteicams... laikam biju netīšām iesnaudies, jo pamodos, kad jutu, ka kāds uzsita man uz pleca. Garāmgājējs brīdināja mani, ka no koka mazi tārpiņi šad tad krītot uz apakšā sēdētājiem. Mani tas sevišķi neuztrauca. Tomēr, uzdevu domāšanu par iedvesmu un sāku domāt, kā tas nāk, ka no visiem daudzajiem iemītniekiem, kas šeit dzīvo, es esmu vienīgais, kas gandrīz katru dienu sēžu kādu stundu dārzā? Vai tad tiešām nevienam citam skaistais dārzs un apkārtne neinteresē? Vai viņi tiešām baidās no tārpiņiem? Ir jau gan cilvēki, kas iet pastaigāties kādu riņķi, bet tas liekās vairāk uz ārsta nosacījuma, nekā dabas mīlestības. Vēl daži citi dodas ārā biežāk, bet tikai tādēļ, ka iekšā telpās aizliegts pīpēt.

Man nāk prātā gadījums, kad es slimnīcā, pēc divu mēnešu nogulēšanas, sāku staigāt pa slimnīcas gaiteni. Vienreiz, apstājoties pie loga, redzēju kādu pārīti, kas sēdēja zālē, parka malā un baudīja kaut ko – laikam pusdienas... biju par daudz augstu, lai saredzētu ko sīkāk, bet atceros, ka mani sagrāba īstas greizsirdības jūtas pret šiem cilvēkiem. Viņi var sēdēt ārā zālītē un skaistā parkā... Un es?

Varbūt tas ir iemesls, kāpēc tik bieži sēžu dārzā... varbūt..., bet vai nav vienalga kāpēc, galvenais, ka daru to ar baudu un prieku. Bet arī šeit manā mīļākajā vietā visā Ciemā iedvesmu neatradu. Nu, mīlīši, ja tādas tās lietiņas, tad vairs nav labi. Jāmet plinte krūmos vai kā bērnu dienās (vienalga – pirmās vai otrās) teicām: jāņem savas mantiņas un jāiet uz citām trepēm spēlēties.

Saka jau, ka labs nāk ar gaidīšanu... nu tad cerēsim un gaidīsim...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“