Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Latviešu mākslas zelta klasika – Felicita Pauļuka

Laikraksts Latvietis Nr. 443, 2017. g. 19. janv.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Felicita Pauļuka. Haralda Norīša portrets. FOTO Māris Brancis.

Felicita Pauļuka. Biruta. 1971. FOTO Māris Brancis.

Ekspozīcija. FOTO Māris Brancis.

Ar Felicitas Pauļukas (1925-2014) pasteļu un zīmējumu izstādi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) atklāj izstāžu ciklu Paaudze, uzmanību veltot 20. gs. otrās puses mākslai.

„Cikla programma, kas realizēsies no 2016. līdz 2020. gadam LNMM galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālē, iekļauj atsevišķas ekspozīcijas, veltītas tādām ievērojamām Latvijas mākslas personībām kā Daina Riņķe, Henrijs Klēbahs, Līvija Endzelīna, Gunārs Cīlītis, Rita Valnere, Aleksandrs Stankēvičs, Rūsiņš Rozīte un Gunārs Krollis,“ raksta šīs programmas autore Elita Ansone, uzsverot, ka „tā ir mākslinieku paaudze, kas piedzima Latvijas brīvvalsts laikā 20. gadsimta 20.–30. gados un piedzīvoja dramatiskus laikmeta griežus.“

Starp nosauktajiem māksliniekiem diemžēl ne Daina Riņķa, ne Rūsiņš Rozīte nepiedzima pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bet gan četrdesmito gadu sākumā – attiecīgi 1941. un 1943. gadā. Līdz ar to viņu ienākšana mākslā aizsākās gadus desmit vēlāk nekā pārējiem nosauktajiem; abi pirmo reizi piedalījās izstādē 1966. gadā, tātad desmit gadus pēc jauno mākslinieku pirmās izstādes, kad „pirmās kaujas par sevis pieteikšanu un pastāvēšanu bija jau izcīnītas.“ Taču vienalga, šī iniciatīva atcerēties māksliniekus, kurus muzejs līdz šim reti bija atcerējušies, ir lieliska. Kā redzams, šo autoru, pat Ritas Valneres vai Gunāra Kroļļa, nopietnāku daiļrades izpētījumu plašākā izstādē tik ātri nesagaidīsim.

Tātad šo parādi sāk Felicita Pauļuka, kam atvēlētas telpas LNMM galvenās ēkas, kas atrodas Krišjāņa Valdemāra ielā, 4. stāvā. Tās platības ziņā nav visai lielas, kas tādai māksliniecei kā Felicita Pauļuka, kura daudz strādājusi savā garajā radošajā mūžā, ir gaužām par mazu. Tādēļ skatītājs, kurš, piemēram, nav lasījis 1986. gadā izdoto grāmatu par gleznotāju, gūst tikai virspusēju ieskatu viņas daiļradē. Taču viņa nav fona autore, tieši Felicita Pauļuka savulaik reabilitēja pasteļglezniecības tehniku un pacēla to vienā līmenī ar eļļas glezniecību. Tajā pat laikā viņa bija viena no lieliskākajām portretistēm. Tiesa, māksliniece gan no sevis, gan no citiem paģērēja visaugstākās profesionālisma prasības, viņa bija izteikta reāliste.

Viņu īpaši interesēja cilvēks, atklājot savos darbos tā personību, iekšējo garīgo un emocionālo pasauli. Uzmanības centrā bija radošas personības – aktieri, rakstnieki, dzejnieki. Izstādes kuratore Valda Knāviņa izvēlējusies nedaudzus, bet zīmīgus portretus. Felicita Pauļuka allaž atrada modelim tipisku pozu vai kompozīciju, bieži vien ekstravagantu, neparastu, taču raksturojošu. Rakstnieka un ārsta Jāņa Liepiņa portretējumā uzsvērts viņa it kā izstīdzējušais augums, lielās acis un rokas savdabīgā žestā. Aktrise Lilita Bērziņa attēlota kā sabiedrības hierarhijā augsti stāvoša dāma, taču netiek noslēptas viņas cilvēciskās sāpes, kas paslēptas aiz ārējā spožuma. To lieliski parāda brūnās samta kleitas materialitāte, tonālā niansētība – Felicita Pauļuka krāsu ziedā vienmēr ir bijusi izsmalcināta, lai ko viņa gleznotu vai zīmētu.

4. stāvā ir vēl divas nelielas telpas, vienā no tām sakoncentrēti sieviešu akti, otrā –ogles zīmējumi.

Sieviešu kailķermeņi mākslinieces interpretācijā nav tikai sievišķības simbols. Šajos aktos personība prevalē pār jutekliskumu, kompozīcijās izceļot Žannas, Vairas vai kādas citas modeles emocionālo dzīvi.

Citā telpā skatam paveras Felicitas Pauļukas zīmējumi. Tie izstādēs ļoti sen nav rādīti, tādēļ pat vecāka gadagājuma skatītājiem tie var būt pārsteigums. Agrākais darbs datēts ar 1953. gadu, bet lielākā daļa zīmējumu tapusi 60.-70. gados. Šie portreti darināti ogles zīmējuma tehnikā, atrodot modelim raksturīgu izteiksmi, galvas vai pusfigūras iekomponējumu lapā. Tie ir izcili meistardarbi. Tos uzlūkojot, gribas teikt, ka, piemēram, grafiķi Arturs Apinis vai Aleksandrs Junkers mūsu priekšā nostājas kā dzīvi.

Pasteļgleznotāja Felicita Pauļuka pieder pie latviešu mākslas klasiskas. Ar to atkal sastapties ir neizsakāma garīga un emocionāla bauda.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com