Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Kad sirds pukst vienā ritmā

Laikraksts Latvietis Nr. 443, 2017. g. 19. janv.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Edīte Pauls Vīgnere. „Ceļojuma piezīmes. Zeme. Jūra, Zemes augļi“. 1974. FOTO Māris Brancis.

Kopskats. Keramika – Rita Einberga un Eduards Detlavs. Pēteris Sidars – tekstīlija „Jūra.“ 1977. FOTO Māris Brancis.

Kopskats. FOTO Māris Brancis.

Vairāk kā divus mēnešus (no 3. novembra līdz 2017. gada 15. janvārim) Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde, kas veltīta pagājušā gadsimta otrās puses dekoratīvajai mākslai un dizainam. Šoreiz uzmanības centrā ir 1970. gadi. Izstāde tā arī saucas Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība.

Līdz ko ieej bijušās Jura baznīcas plašajā telpā, kas tagad tiek izmantota kā mainīgā izstāžu zāle, tu apstājies – no krāšņajiem krāsu kontrastiem un monumentalitātes aizraujas elpa, no darbu iekšējā spēka un dzīvesprieka, no harmonijas un pasaules plašuma, no lepnuma par mūsu māksliniekiem un tautas talantīgumu. Neraugoties uz rokrakstu dažādību, krāsu pretmetiem, formu daudzveidību, liekas, ka visiem sirds pukst vienā ritmā.

70. gadi iezīmējās Latvijā ar stagnācijas padziļināšanos, ekonomisko krīzi. Skaistie vārdi, kādus lietoja kompartijas un padomju iekārtas un sasniegumu cildināšanai, kontrastēja ar īstenību. Tuvojās 1980. gads, kad, kā Hruščovs savulaik solīja, tautai vajadzēja iekāpt komunismā. Tikai kur tas komunisms kavējās, ja Latvijā palielinājās rindas pēc pārtikas un citām precēm nekā agrāk? Kā izrādījās, mūsu mazā Latvija baroja grandiozo Maskavu un Ļeņingradu, kaut paši teju kā pēckara gados kāra zobus vadzī.

Paradoksāli ir tas, ka tieši šādā laikā ļoti strauji attīstījās kultūra un māksla, īpaši zēla lietišķā māksla, sevišķi keramika un tekstils. 1961. gadā dibinātā Rūdolfa Heimrāta tekstilmākslas nodaļa arvien vairāk izlaida pasaulē ļoti talantīgus audzēkņus, kādēļ tekstilmāksla pieņēmās arvien savā spēkā, izteiksmē, paplašināja tēmu loku un tehniku pielietojumu. Ideologi jautājumā par tekstilmākslu nevarēja pateikt, kas ir padomju cilvēkam atbilstošs, kas ne, kas aizstāv komunisma celšanas centienus un kas ne. Mākslinieki šo stāvokli izmantoja, ātri iekarodami sev vietu ne vien padomju, bet visas Eiropas un pat pasaules mākslā. Latvijas tekstilnieki bija padomju mākslas avangardā. Viņi paši auda lielas kompozīcijas, kamēr citur pasaulē to veica izpildītāji, paši krāsoja dzijas. Ātri vien plakanās tekstilkompozīcijas iekaroja telpu, un tapa telpiskas tekstilijas. Mākslinieki daudz eksperimentēja ar tehnikām, faktūrām. Tekstilmākslā liela vieta tika ierādīta nacionālajam aspektam, kas palīdzēja celt nacionālo lepnumu. Visur skanēja Edītes Paulas-Vīgneres, Ainas Muzes, Egila Rozenberga un daudzu citu vārdi.

Savukārt keramika tiecās atbrīvoties no lietišķuma un pielietojamības sadzīvē, ieteikties citās sfērās. Tā 1969. gadā Siguldā notika pirmā dārza keramikas izstāde. No galda un intīmā ģimenes loka tā izgāja brīvā dabā. Tas nozīmēja, ka tradicionālā māla keramika šādiem uzdevumiem neatbilda, vietā nāca šamots, kam arī māls ir izejas punkts. Šamotu apdedzina pie ļoti augstas temperatūras, kādēļ šādi priekšmeti ir izturīgi gan saulē un lietū, gan arī salā – nekas tam nespēj skādēt.

Brīvā dabā nevar izlikt neliela izmēra traukus vai priekšmetus, tie apstādījumos un dārza zaļumos un puķu dobēs pazustu, tādēļ mākslinieki izgatavoja liela izmēra darbus, ko bieži veidoja pat no vairākām daļām.

Sadzīviska pielietojamība palika tautas daiļamatnieku lauciņā. Profesionālie keramiķi taisīja acij tīkamus dekoratīvus darbus, kam dažkārt pat nebija nekādas līdzības ar dabas lietām. Visu noteica mākslinieka fantāzija, izdoma. Nereti tie bija abstrakti veidojumi, kam ar padomju ideoloģijas prasībām nebija nekāda sakara. Lietišķā māksla kļuva par to sfēru, kur pasaules modernā formveide guva atbalsi un no oficiālām aprindām netika apkarota vai atzīta par apolitisku.

Attiecībā uz keramiku radās pat jauns termins – lietišķi dekoratīvā mākslā. Keramikas lietišķums nebija aizmirsts, taču tā funkcionālismu aizvietoja dekoratīvums, formu rotaļas, virsmas apdares variācijas, iekrāsojumi. Šajā laikā uzplauka Pētera Martinsona, Silvijas Šmidhenas, Izabellas Krolles, Latvītes Mednieces un citu keramiķu daiļrade. Viņu vārdi kļuva pazīstami arī pasaulē. Mākslinieki 70.gados jau varēja iestāties starptautiskās profesionālās biedrībās un pat piedalīties izstādēs Eiropas redzamākajos keramikas centros. Viņi, kā Pēteris Martinsons, guva pat pasaules atzinību, tikai šos apbalvojumus nevarēja saņemt – viņus nelaida ārā no PSRS. Pēteris Martinsons savas atzinības turēja rokās, kad Latvija atguva valstisko neatkarību un varēja brīvi braukt uz ārzemēm.

Jāatzīmē, ka gan tekstilmāksla, gan keramika sāka arvien biežāk sastrādāties ar arhitektiem, kuri paredzēja gan namu eksterjeros, gan interjeros keramikas panno, dažādas tēlnieciskas kompozīcijas, arī gobelēni atrada savu vietu telpu mājīguma panākšanai.

Diemžēl mēs izstādē neatradīsim visas lietišķi dekoratīvās mākslas nozares, kas tāpat strauji attīstījās 70.gados, kā miniatūrtekstīlijas, ādas mākslinieciskā apstrādi, rotaslietas un citas. Izstādes kuratores Dace Ļaviņa un Rūta Rinka, kā arī mākslinieks Andris Vītoliņš koncentrējuši uzmanību uz galveno, nozīmīgāko, kam latviešu mākslā bija sevišķa nozīme, tas ir, tekstilmākslai un keramikai. Pēc mana viedokļa šāds risinājums bijis vispareizākais, mazāk svarīgo atstājot malā citai reizei.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com