Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Sirdsbalss“ atvadu koncerts Sidnejā

...lūk, arī es, un mēs visi kopā esam Latvija!

Laikraksts Latvietis Nr. 445, 2017. g. 7. febr.
Lauma Reinfelde -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Sirdsbalss“ atvadu koncerts Sidnejā. FOTO Ojārs Greste.

Pa retam gadās piedzīvot brīdi, kad it skaidri apzināmies, kas esam un par ko stāvam. Šāds brīdis atgadījās Latvijas viesu – Saulkrastu jauktā kora Anima un tautas deju ansambļa Līgo – atvadu koncertā Sirdsbalss, Sidnejas Latviešu namā, šī gada 6. janvārī. Varbūt ir zīmīgi, ka pēc kristīgās baznīcas kalendāra 6. janvāris ir Epifānija – apgaismības vai atklāsmes diena, kad Austrumu gudrajiem atvērās acis Betlēmes Bērna dievišķībai. Par atklāsmi, gluži personīgā nozīmē, šīs dienas koncerts izvērtās man.

Posāmies uz koncertu kā uz mazu, nule aizvadīto KD atsvēti. Sajūta bija, kaut visu jau esam redzējuši un dzirdējuši, taču gribētos vēl. Pretstatā, piedzīvojām kaut ko pavisam jaunu – jaunu prieku, jaunu sajūsmu un jaunu, satraucošu atziņu. Kādēļ?

Padomājusi, atskārtu, ka tā vienkārši bija telpas sadale, kas veicināja kāpināto baudu. KD laikā uzvedumu vērojām no St. Kildas Nacionālā teātra balkona padebešiem. Sidnejā, pateicoties telpas iekārtai, protams, piemērotu mazākam apmeklētāju skaitam, koncerts risinājās skatītājiem acu līmenī, rokas stiepienā no koncerta dalībniekiem. Pusi zāles ieņēma dziedātāji/dejotāji, otru pusi – skatītāji.

Intīmajā gaisotnē zuda robeža starp mājiniekiem un tālajiem viesiem. Mijās skati, mijās smaidi, mijās spontāni izplaukusī sirsnība. Atskārtu, cik spēcīgs vienotājs ir kopīgi izjusts, kopīgi dalīts dzīves, dziesmas un dejas prieks.

Koncerts sākās ar aicinājumu un reizē arī izaicinājumu mums klausītājiem koncerta gaitā saklausīt savu sirdsbalsi. Vai spēsim?

Programmai sākoties, pārlaidu skatu pār gaidāmo. Ar prieku vēroju, cik globāli piekopta un globāli pazīstama ir mūsu kultūra. Tur – Kanādā dzīvojošā Imanta Ramiņa Pūt, vējiņi darinājums, tur – Skaidrītes Dariusas Alku deja ar Imanta Līča mūziku. Lai atceramies, ka savā laikā Skaidrīte Darius un Juris Ruņģis ar daudziem Austrālijas dejotājiem un muzikantiem risināja Saules jostu jaunatdzimušās Latvijas koncertzālēs. Aplis nebeidzas. Pārējo programmu sastādīja Latvijas skaņražu un horeogrāfu – galvenokārt Līgo vadītāja Jāņa Purviņa – bagātā daiļrade.

Pirmajā daļā raibi mijās a capella kora dziesmas ar deju ansambļa priekšnesumiem, kora pavadījumā. Kora sniegumā dominēja tautas dziesmas. Taču netrūka arī komponēto. To starpā izjusti skaisti un izteiksmīgi nodziedātā E. Dārziņa Nāru dziesma ar J. Jaunsudrabiņa vārdiem un U. Stabulnieka Barons ar O. Vācieša intriģējošo tekstu. Dziesma jautā, kā cilvēks ar vārdu Barons (tiešajā tekstā – ar uzvārdu kā pēriens) var būt devis tik daudz latviešu tautai? Jā, kā gan? Maza dzīves un literatūras ironija.

Pirmās daļas pārsteigums, kas neparādījās programmā, bija diriģentes Lauras Leontjevas pieteiktā Ellas Mačēnas nesenā kompozīcija – dziesma Ar Dieviņu, kam vārdus devusi Ellas vecmāmiņa Aina Andersone. Dziesma apcer cilvēka dienas gaitu un mūža ritumu, kas abi sākas un beidzas, Dieviņu piesaucot.

Ellas dziesmai jau ir ievērojama vēsture. Pēc tikšanās ar Ellu AL55.KD laikā Sidnejā, koris Pernigele dziesmu pasūtīja, sniedzot tās pirmatskaņojumu 2016. gada maijā. Jūnijā dziesmu atskaņoja Sidnejas Konservatorijas koris, bet 4. oktobrī PBLA jubilejas koncertā, Rīgā – Latvijas mūzikas akadēmijas koris, Sigvarda Kļavas vadībā. Dziesma ir rakstīta augstā tesiturā ar solo partiju, ko šoreiz teicami veica kora Anima soliste Baiba Veismane-Rezonga. Augstais, vientuļais solo dziedājums pret kora tušēto fonu, izskanēja kā nepārrauts ilgu pavediens no tautas senās pagātnes līdz šodienai. Vai runājusi bija kāda sena, neatpazīta sirdsbalss? Tā kā dziesmas autores – komponiste Ella un vecmāmiņa Aina Andersone – abas bija starp klātesošiem, tad bijām priecīgi par iespēju viņas sveikt ar mūsu sirsnīgajiem aplausiem.

Pirmā daļa nobeidzās ar varenu etnoroka uzvedumu visā šī žanra godībā. Piedaloties korim, dejas grupai, instrumentālistiem un Laurai Leontjevai kā solistei, kopansamblis uzveda R. Paula darināto, J. Purviņa horeogrāfēto Sasala jūrīna. Leontjevas sulīgais un pilnasinīgais suitu stila dziedājums, ostinato (neatlaidīgā) dzinējritma pavadījumā, vēl ilgi un neatlaidīgi rezonēja prātā. Pat 30C grādu siltumā ikdienas solis šķita stingrāks un apņēmīgāks.

Pirms atvadāmies no koncerta pirmās daļas, gribu veltīt dažus vārdus korim Anima un deju ansamblim Līgo. Koris Anima ir uzticīgs savam vārdam (Anima – dzīvība, dvēsele, dzīvības dvaša). Koris dzied ar visu būtību, kas cilvēkam ir dota – acīm, muti, vaibstiem un augumu. Izstaro prieks un enerģija. Dziedājumu viscaur raksturo kristāldzidrs tonis, līdzsvaroti sabalsojumi, skaidra dikcija un izjusti izpildījumi ar skaisti niansētiem frazējumiem, kas tik izcili izcēlās E. Dārziņa Nāras dziesmā.

Deju ansamblis Līgo savukārt saista ar stalto stāju, mums mirstīgajiem neticami vieglo soli, priekšnesuma precizitāti un dejotāju savstarpējo komunikāciju ar smaidiem, žestiem, kustībām. Tā bija dzīvā deja, ko redzējām, ne kāda pieraksta izpildījums.

Taču par īsto un sātīgo ciema kukuli izvērtās koncerta otrā daļa. Korim un deju ansamblim saliedējot spēkus, kopansamblis uzveda fragmentus no lieluzveduma Lec, saulīte ar R. Tiguļa mūziku, R. Bugavičutes vārdiem un nenogurdināmā Jāņa Puriņa horeogrāfiju un horeogrāfiskajiem iestudējumiem. Patika viengabalainība un kopsakarība, ko darbība, risināta ap vienu tēmu, proti tēva sētu, piešķīra uzvedumam. Vērojam uzvedumu kā priviliģētu ieskatu lauku sētas dzīvē un sadzīvē, tās svētkos un ikdienā. Šai uzvedumā vairs neatšķirt koristus no dejotājiem. Kā tautas šķērsgriezumā, dziedāja un dejoja kā vieni, tā otri.

Tāpat tērpu maiņa – atkāpe no pirmās daļas greznajiem, vienveidīgajiem svētku tērpiem – uz visdažādāko novadu svētku un ikdienas tērpiem otrā daļā vairoja uzveduma ticamību. Kopumā vērojām, un līdzi dzīvojām dziesmā un dejā desmit dažādiem lauku dzīves atainojumiem.

Darbības vietu noenkuroja Kristīnes Kārkles dziedātais prologs. Vienkāršā, sirsnīgā dziedājumā Kristīne apdziedāja tēva sētas jaukumu.

Sekoja deviņas dziesmotās dejas vai deviņas dejotās dziesmas, kas attēloja dažādus aspektus no lauku dzīves. Tur – saules sagaidīšana un pavadīšana, tur – rudzu lauka aplīgošana un klēts jumta pušķošana. Citur atkal – līgo danči un uguns rituāls. Taču neizpalika arī sētas sadzīves problēmas: ja ir divas (meitas), kura tad atkāpsies, un kura atsauksies puiša aicinājumam: Nāc pie mana siltā sāna? Palikām neziņā.

Koncerts savu kulmināciju sasniedza ar pēdējo dziesmu Lec, saulīte. Tā pati lielā skaņa; tā pati pilnskanīgā dziedāšana; tie paši caururbjošie ritmi un atkārtotie teksta un mūzikas motīvi satrieca pēdējo noturību. Pie dziesmas pēdējā panta, kur it kā no tālienes ieskanas Pūt, vējiņi motīvs kopā ar dziesmas vārdiem Lec saulīte, spīdi spoži /Vieno visu latvju tautu, emocionālās slūžas vairs neturēja. Ir jau noticis! es iekšēji saucu. Ir jau noticis, šeit un šodien.

Lieki teikt, ka koncerta apmeklētāji koncertu saņēma, kājās piecēlušies ar ilgstošiem aplausiem. Paldies Latvijas viesiem, to ielūdzējiem un naktsmāju devējiem. Paldies koncertu rīkotājiem, šoferiem un daudzajiem palīgiem Melburnā un Sidnejā, kas šo neaizmirstamo koncertu mums sagādāja.

Epifānija vai sirdsbalss?

Franču tautai vajadzēja piedzīvot teroru savas valsts robežās – teroru pret vārda un preses brīvību, lai apzinātos savu je suis... (es esmu...). Mums, tikai nedaudz dziesmu un deju, lai apgūtu pārliecību: lūk, arī es, un mēs visi kopā esam Latvija!

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com