Mēs esam latvieši!

Palielināt / Enlarge

LAAJ Kultūras nodaļas priekšsēde Anita Andersone un Vasaras vidusskolnieki. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Vasaras vidusskolnieki. FOTO Pēteris Strazds.

Ir apbrīnojami, kādas veiksmes, zināšanas un bagātību jaunieši var apgūt nepilnās trijās nedēļās, ja ar viņu jau Dieva dotām dāvanām strādā savas nozares lietpratēji. Saprotams, jauniešu smadzenes ir kā švammes, kas uzsūc visu. LAAJ Annas Ziedares Vasaras Vidusskolas izlaidumā sestdien, 21. janvārī, pēc liecību izsniegšanas un apbalvošanas, kuplā, atzinīgā publika varēja baudīt jauniešu talantu un jaunapgūtās prasmes. Šogad it sevišķi bija manāms Latvijas ekspertu iespaids gan dziesmās, gan dejās; par to vēlāk. Sarīkojumu vadīja Lija Andersone.

Ar oficiālo daļu tika galā samērā ātri. Pēcpusdienu atklāja LAAJ Kultūras nodaļas priekšsēde Anita Andersone, kura uz sarīkojumu nogādāja pa pasauli ceļojošo Latvijas Simtgades karogu. Ar īpašu lepnumu nodziedājām Latvijas Valsts himnu. Tad stādīja priekšā katru klasi, izdalot liecības un balvas par atsevišķiem priekšmetiem. Netrūka arī apsveikumu no dažādām organizācijām un labvēļiem.

Šī gada sarīkojums atzīmē lielu pārmaiņu AZVV dzīvē: pēc astoņiem gadiem no skolas vadības atsakās iemīļotā vadītāja Lilita Daenke, kas, protams, nozīmē, ka aiziet arī populārais skolas zeltspalvainais saimnieks, lielais suns Luīs, kurš piedalījās visās skolas izdarībās gan nometnē, gan jūrmalā un bija allaž nomodā, kaut ar guļus un ar aizvērtām acīm (ahem!) gan par vietu, gan par ļaudīm. Ar šo gadu aiziet arī divi ilggadīgi Dzintaru valdes locekļi – priekšsēdis Dāvids Dārziņš un sekretāre Mirdza Zvaigzne (kuru atvieto – Lilita Daenke!).

Liels darbs bija ielikts teātra priekšnesumā, kuru vadīja Ilze Coombe, bet diemžēl mikrofonu trūkuma dēļ dialogs lielākoties pazuda Tālavas Lielās zāles plašumos. Tiešām žēl, jo no tā mazumiņa, ko varēja sadzirdēt, bija skaidrs, ka bija pamatīgi piestrādāts, un kopā salikts vērtīgs, dziļdomīgs teksts, ko sarakstīja Miķelis Stepaņuks. Labi dzirdams bija tikai pašās beigās kopīgi izteiktais apliecinājums Mēs esam latvieši!

Pēc starpbrīža jaunieši rādīja, ko bija apguvuši no latviešu kultūras, un te nu parādījās gandrīz vai Latvijas Dziesmu un Deju svētki miniatūrā, jo gan dziesmu, gan deju vadītāji bija no Latvijas un mācīja pa savai modei, sevišķi ar uziešanām un noiešanām no skatuves. Vispirms rādīja Lūkasa Elberta uz klaja lauka Dzintaros no gaisa uzņemtu video, kurā bija redzami tautas dejās veidotie raksti. Ļoti skaisti! Tautas dejas apmācīja 2018. gada Latvijas Dziesmu un Deju svētku deju vadītājs Jānis Purviņš, un viņam, protams, bija augstas prasības. Jaunieši nepievīla. Bija arī citi skati no AZVV ikdienas – mācības, rokdarbi, mēģinājumi, jūrmalas prieki.

Nesaskaitīju, cik uz podestiem pulcējās koristu, varu tikai apgalvot – bija daudz! Šogad, jauniešiem par patikšanu, dziesmu izpildījums bija samērā netradicionāls. Tautas dziesmas interpretēja modernā idiomā, lai jaunieši varētu parādīt savu apdāvinātību uz dažādiem instrumentiem – gan sitamiem, gan pūšamiem, gan stīgotiem. Tiešām jāapbrīno lielo dažādību un spēju, to visu salikt kopā! Kora galvenā vadība bija no Latvijas – Laura Leontjeva un Katrīna Dimanta, bet AZVV instrumentālās grupas sastāvs: Ingrīda Dārziņa, Kaspars Švolmanis, Kaspars Moore, Karmena Drēziņa, Maija Drēziņa, Miķelis Stepaņuks, Katrīna Dimanta, Fēlikss Baumanis.

Garajā dziesmu un deju programmā – piecpadsmit dziesmas un dejas – izpaudās jaunības enerģija un dzīvesprieks. Lai redzētu tautas deju veidotos rakstus, dejas jāskatās no augšas, bet šoreiz dejotāji dejoja zāles priekšā, vienā līmenī ar publiku, kas mazliet bojāja efektu. Nekā jau nevar darīt – tādi ir zāles ierobežojumi – nav jau Daugavas stadions Rīgā. Uziešana un noiešana precīzi izplānota – pa vienu pusi viena grupa iet nost, no otras puses, nākamā jau nāk virsū; bez pārtraukuma, tā kā dejas placis gandrīz nekad nav tukšs.

Taču svarīgākais ir jauniešu prieks, kas bija skaidri redzams katra dejotāja sejā. Mums ir tik stalti puiši, tik skaistas meitas! Te nu parādās mūsu sabiedrības zelts un nākotne. AZVV ir neatsverams līdzeklis, kā ieaudzināt Latvijā nedzimušajos jauniešos latviskās kopības sajūtu un lepnumu par savu kulturālo mantojumu. Tas, ka jaunieši katru janvāri atgriezās, lai beigtu visas četras klases, un tad vēl brīvprātīgi izvēlas, pulcēties uz neformālo – piekto klasi un palīdzēt nometnes darbos, pierāda, ka viņiem ir vēlēšanās piederēt kaut kam nozīmīgam, kas viņus atšķir no apkārtējiem vienaudžiem/austrāliešiem.

Pirms pēdējās dziesmas, kuru pavadīja arī deja un visi instrumentālisti, notika atvadas un pateicības Dzintaru un AZVV vadītājiem. Dāvidam Dārziņam pasniedza pateicības rakstu, bet Lilitai tika vesels klēpis dāvanu un ziedu. Interesantākā dāvana izrādījās austa somiņa, kurā katrs AZVV dalībnieks bija ieaudis pa dzīpariņam. Tai līdz nāca liela, ar roku zīmēta kartīte ar daudziem parakstiem un laba vēlējumiem. Lilita patiešām ir izpelnījusies visas AZVV saimes mīlestību, kura izpaudās, kad pēc pateicības runām pēkšņi visi audzēkņi nobruka no kora podestiem un iekļāva Lilitu savās daudzrokainās skavās. Man liekas, ka tur pat nobira pa asariņai!

Pēdējā dziesma, ko īpaši šī gada AZV, ar Jāņa Purviņa horeogrāfiju, bija komponējusi Katrīne Dimanta, izpelnījās atkārtojumu, un pēkšņi koncerts bija cauri. Taču jaunieši vēl netaisījās šķirties, tādēļ visi pulcējās tuvējā Daugavas Vanagu namā uz apkūlībām. Vecāki sēdēja ārā Birztaliņā, baudīdami perfektus laika apstākļus, kamēr jaunieši zālē dejoja un uzdzīvoja. Bija padomāts arī par vakariņām, jo vajadzēja atjaunot enerģijas krājumus.

Uz redzēšanos pēc gada, Dzintaros pie jūras.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“

PS. Ja sieviete maina rokassomiņas, tad noteikti kaut kas svarīgs paliks mājā. Šoreiz man tā bija kredītkarte, kura būtu lieti noderējusi, diemžēl nepieciešamā benzīna iegādei. Kartes trūkuma dēļ, par benzīnu bija jāmaksā ar naudu, kas bija paredzēta AZVV žurnāla „Būs vai nebūs“ iegādei. No ārpuses redzēju, cik skaists un krāsains ir šis izdevums, bet iekšā netiku ieskatījusies, jo bija kauns kādam prasīt, lai parāda –negribēju izskatīties pēc knauzera! Katrā ziņā, cepure nost izdevējiem un redakcijai; jau no vāka varēja redzēt, ka veikts itin profesionāls darbs.

GR.