Jāni Poruku pieminot

Palielināt / Enlarge

Piemineklis Jānim Porukam. FOTO Guntars Saiva.

Palielināt / Enlarge

Atmiņu autors Jēkabs Vītols. FOTO no korporācijas „Selonija“ arhīva.

2016. gadā apritēja 145 gadu, kopš 1871. gada 13. oktobrī, Druvienā piedzima lielais latviešu dzejnieks Jānis Poruks, un 105 gadi kopš viņa nāves – 1911. gada 25. jūnijā Tērbatā. Pirms 120 gadiem Poruks iestājās Rīgas Politehniskā institūta (RPI) ķīmijas nodaļā. Gadu vēlāk viņu uzņēma studentu korporācijā Selonijā.

Par Jāni Poruku, par viņa literāro devumu, par viņa personību jau ir tik daudz rakstīts, ka grūti būtu pateikt ko jaunu. Mēs varam tikai atcerēties un pieminēt mūsu lielo dzejnieku.

Jubilejas nav nekādas apaļās. Nākošajā apaļajā jubilejā varbūt kāds literatūras zinātnieks uzrakstīs akadēmisku darbu par tematu, kas vēl mazāk izpētīts Jāņa Poruka daiļradē. Par Poruka daiļradi vairākus darbus ir sarakstījis viņa draugs no Liezēres Draudzes skolas laikiem, vēlākais Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes profesors Voldemārs Maldonis. 1922. gadā iznāca Maldoņa grāmata Poruka reliģija, 1923. gadā grāmata Poruka ētiskās problēmas, bet 1924. gadā raksts Poruka uzskati par estētisko audzināšanu.

Šo rakstu veltīsim galvenokārt Poruka saskarsmei ar viņa mūža organizāciju Seloniju.

Jāni Poruku uzņēma Selonijā vēsturiskajā 1897. gadā, kad pēc 17 gadu cīņām, Seloniju uzņēma par pilntiesīgu locekli RPI Šaržēto Konventā. Nacionālo domstarpību dēļ seloņi pirms un pēc atzīšanas bija izcīnījuši daudzas menzūras (divkaujas) ar vācu korporāciju locekļiem. Starp tiem, kas ar rapieri rokās bija aizstāvējuši savas tautas godu, ir arī Jāņa Poruka vārds.

Poruka studiju gados viņa laikabiedri Selonijā bija daudzi vēlāk ievērojami sabiedriskie, politiskie un zinātniskie darbinieki. Tas liecināja par tā laika intelektuālo un nacionālo gaisotni Selonijā. Varētu domāt, ka šādas gaisotnes ietekmē arī Poruks būtu nopietnāk pievērsies savām studijām. Bet, nē, Poruka dzejnieka gars bija ņēmis virsroku, un praktiskās studijas bija palikušas novārtā.

Reizē ar Poruku Selonijā uzņēma arī Jēkabu Vītolu; vēlāko Latvijas Universitātes profesoru. Par Jēkabu Vītolu var lasīt manā rakstā Baltijas Universitātei 70 Laikraksta Latvietis 2016. gada 6. maija numurā.*

Austrālijas dzīves laikā, gadus 60 pēc iepazīšanās ar Jāni Poruku, Jēkabs Vītols uzrakstīja savas atmiņas par viņu. Tās iespieda gan tikai gadus 10 vēlāk Selonijas internajā žurnālā Draugam – Tēvijai 1988. gada novembra numurā.

Jēkaba Vītola atmiņas par Poruku Jāni

Jānis Poruks bija viens no ievērojamākiem komilitoņiem Selonijā, sava virziena vienīgais, maigas dabas, visiem mīļš cilvēks, labs novērotājs un cilvēka dvēseles vērtētājs.

Porukam bija klāt daudz Rietumeiropas, it īpaši vācu, kultūras un gaumes ietekmes, jo viņš divus gadus bija pavadījis ļoti civilizētajā Drēzdenē kā mūzikas konservatorijas students.

Jāņa uzvalks vienmēr bija spodrs un gluds, viņa stērķelētās krūtis, apkakle un aproces nevainojami baltas un gludas, seja vienmēr gludi noskūta, izņemot lepnās ūsas.

Poruka gars nesās uz dzeju; izjutis, ka mūzika nav viņa īstā sirdslieta, kam varētu ziedot mūžu, viņš 1896. gadā atgriezās Rīgā, iestājās Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas fakultātē un iesāka aroda studijas, bet arī dzejoja un rakstīja stāstus, kas viņam aizņēma daudz laika, un ķīmijas aroda smagās studijas neveicās.

1897. gada rudenī Jānis Poruks iestājās Selonijā 26 gadu vecumā. Poruku, kā jau labi pazīstamu dzejnieku, uzņēma kā jaunu būdu, ieskaitot vienu ķīmijas fakultātē nostudēto gadu, tā atbrīvojot viņu no krustdēla gada pienākumiem: atnest un atkorķēt alus pudeles, novākt tukšās un pasniegt vecākiem komilitoņiem aizdedzinātu sērkociņu papirosu iesmēķēšanai.

Es tanī paša rudenī 20 gadu vecumā tiku uzņemts Selonijā kā krass krustdēls.

Savu daļu laika Porukam atņēma arī līdzi dzīvošana Selonijā; viņš gan nebija liela daudzuma alus baudītājs, varēja ieturēt mēru.

Stiprākus alkoholiskus dzērienus tanī laikā lietoja reti – tikai komeršos, eglītes vakaros utt., kad bija aicināti viesi.

Literāros vakaros Poruks nereti nolasīja savus vēl neiespiestos jaunos dzejoļus un stāstus. Vairāk piemērota Porukam būtu bijusi filoloģijas un filozofijas fakultāte, bet tādas Rīgā nebija. Kad neveicās ķīmijas fakultātē, Poruks pārgāja uz komercnodaļu ar īsāku kursu.

Strādādams kā grāmatvedis kādā kredītsabiedrībā, viņš būtu bijis nodrošināts materiālā ziņa un būtu varējis brīvajā laikā nodoties arī rakstniecībai. Bet vērojot Poruka personu un gara darbību, bija redzams, ka viņš neveiks studijas arī komercskolā, vispārīgi nestudēs, jo viņa gars bija pastāvīgi nodarbināts ar dzejas un stāstu tematiem un lasot citu dzejnieku un rakstnieku darbus.

Man personīgi bija ļoti labas attiecības ar Poruku un nereti iznāca garāka izrunāšanās par vienu otru jautājumu, piemēram, Nīčes filozofiju un dažiem tā laika ievērojamiem rakstniekiem, kā Čehovu, Mopasānu un citiem; es arī biju liels lasītājs.

Vācijā tanī laikā šalca Nīčes saceltā jauno domu vētra; arī Rīgā kā vācieši, tā latvieši lasīja Nīčes rakstus.

Es reiz ieteicos Porukam: kā gan var tik ļoti aizrauties ar Nīčes rakstiem, jo viņš jau sludina pavisam neiespējamas praktiskā cilvēku sadzīvē un ļaužu satiksmē lietas, piemēram: „Nichts ist wahr, alles ist erlaubt!“ (Nekas nav īsts, viss ir atļauts.)

Neviens tanī laikā vēl nevarēja paredzēt, ka nepilni 15 gadus vēlāk nāks pasaules karš, ka ķeizara valdība Krievijā tiks gāzta un drīz pēc tam nāks pie varas varmākas, kas varēs rīkoties pēc Nīčes izteiciena „Nichts ist wahr, alles ist erlaubt!” un vēl piecpadsmit gadi vēlāk arī Vācijā nāks pie varas līdzīgi vīri.

Poruks paspēja nomirt 1911. gadā, bet mēs, Poruka laika biedri, tos laikus esam pārdzīvojuši, un to sekas jūtam vēl tagad.

Vasaras brīvlaika sākumā Seloniju arvienu apciemoja lettoņi no Tērbatas un studenti latvieši no Pēterburgas, arī Emīls Dārziņš no Pēterburgas Konservatorijas. Poruks un Dārziņš (4 gadi jaunāks par Poruku) labi saderējās kopā: viens kā dzejnieks un otrs kā dzejas tulkotājs mūzikā. Emīls Dārziņš ir komponējis melodijas vairākiem Jāņa Poruka dzejoļiem.

Selonijas tā laika lielais vijolnieks Persijs Zīlīte arī labi iederējās viņu kompānijā. Es arī esmu vairāk reizes bijis viņu sarunu biedrs, iedzerot glāzi alus un arī vienu otru glāzīti vodkas, ko Dārziņš bija ieradis iebaudīt Pēterburgā. (Šajos vakaros Poruks dažu labu reizi bija ļoti patīkami pārsteidzis visus ar savām klavieru improvizācijām. Selonijai ir bijis arī orķestris, kurā Vītols ir spēlējis otro vijoli. – G.S.)

Reiz maija vidū 1901. gadā, kad lekcijas beidzās, izgāju plkst.12-os no politehnikas telpām uz ārējo platformu, mazliet apstājos baudīt skaisto pavasara skatu. Bija jauks saulains laiks, koku lapas bulvāra malā un kanāla malas apstādījumos bija labi saplaukušas. No augstskolas telpām iznāca arī Poruku Jānis un aicināja mani līdzi uz Bastejkalnu pastaigāties, apsēdāmies uz kāda sola pēc Poruka izvēles. Poruks man jautāja, vai es esot lasījis viņa stāstu par studentu, kas izkritis cauri ķīmijas eksāmenā; es to biju lasījis.(„Studenta Doniņa sapnis“ – „Mājas Viesa Mēnešraksts” 1900, Nr.2 – G.S.) Poruks man pastāstīja, ka šis sols, uz kura mēs sēžam, viņam saistīts par atmiņām ar šo stāstiņu; viņš sēdēdams uz šī sola stāstiņu sacerējis.

Profesors rādījis studentam dažādas ķīmiskas vielas un uzstādījis jautājumus, gan grūtākus, gan pavisam vieglus, bet studenta zināšanas bijušas vājas, viņš nav varējis nosaukt vielas un nevienu ķīmijas formulu uzrakstīt. Starp ķīmiskām vielām stikla traukos bijis arī spirts. Profesors devis studentam pudeli paostīt un jautājis, vai viņš šo vielu pazīstot?

„Pazīstu gan, tas ir šņabis!“

„Tā ķīmisko vielu nesauc, zinātniskais nosaukums ir alkohols. Vai Jūs varat uzrakstīt alkohola ķīmisko formulu?“

To nu students ir uzrakstījis pareizi, tā bijusi vienīgā formula, ko students ir zinājis. Profesors ieteicis studentam samācīties arī citas formulas un nākošā semestrī nākt uz pārbaudījumu.

Poruks man paskaidroja, ka šis stāsts attiecoties uz viņa paša caurkrišanu pārbaudījumā gan ne ķīmijā, bet mineraloģijā pie profesora Dosa (Doss).

Morāliskas apziņas vajāts, ka studijas neveicas, viņš cik ne cik samācījies mineraloģijā; šo to atcerējies arī no praktiskiem darbiem, kuros viņš bijis paretam piedalījies. Profesors rādījis dažādus minerālus un stādījis jautājumus. Poruks pūlējies atbildēt, bet maz varējis nosaukt minerālu pareizos vārdus un nav pietiekoši zinājis, kādus ķīmiskus elementus tie satur. Beidzot profesors rādījis kādu tumšas krāsas minerāli un jautājis, kā to saucot. Poruks nav pazinis arī šo minerālu un apzinādamies, ka viņa zināšanas nav pietiekošas, lai dabūtu pietiekošu atbildi pārbaudījumā, ar humoru teicis „Das ist Tschugum!“ vai „Sieht aus wie Tschugum!“ Profesors to arī uzķēris kā humoru no ļoti reprezentabla un vecāka gados studenta, un ieteicis labāk sagatavoties un nākt uz pārbaudījumu nākošā semestrī.

Porukam bijusi ļoti nepatīkama sajūta, ka nav varējis izturēt pārbaudījumu, uz kuru bijis cik necik sagatavojies; viņš gājis pastaigāties pa Bastejkalnu, nosēdies uz šī paša sola, viņam ienācis prātā par caurkrišanu eksāmenā uzrakstīt stāstu, bet pārtaisīt to par eksāmenu ķīmijā un čugunu par šņabi.

Neatceros, vai šinī pašā, vai citā reizē Poruks stāstīja par Pērļu zvejnieku. Tur attēlotas Poruka paša jūtas, bradājot pa upīti un atrodot gliemežnīcas ar pērli; viņš zinājis, ka šīs gliemežnīcas jau bijušas zināmas dabas pētniekiem un plašākai publikai. Te nu viņam, tikko skolu beigušam jauneklim, radusies fantastiska doma, ka varētu pērles salasīt lielākā daudzumā un tā iegūt cik necik līdzekļu studēšanai.

Stāstiņā esot daudz autobiogrāfijas un Poruka paša sajūtas, mazliet zināms papildinot un piefantazējot klāt, ko tāds jauns cilvēks varētu domāt, bet visumā atstāstīti viņa paša piedzīvojumi, viņa paša dvēseles spogulis.

1901. g. vasaras sākumā reiz izgāju no Berga bazāra pa Dzirnavielas izeju un tūlīt satiku Poruku Jāni man pretim nākot; viņš mazliet uzbudināts mani aicināja apskatīties, kas viņam sekojot aiz muguras. Es neredzēju neviena gājēja tuvumā, tikai pie Suvarova (Krišjāņa Barona) ielas stūra bija manāms kāda cilvēka stāvs, par kuru nevarētu būt iedoma, ka tas varētu būt sekojis Porukam. Es nojautu, ka Poruka slimība ir progresējusi, ka viņam sākusies vajāšanas mānija; līdzīgu gadījumu man pastāstīja arī kāds cits komilitonis. Bet Poruka Jāņa gara darbībā tanī laikā vēl nemanīja nekādu citu traucējumu; tie nāca dažus gadus vēlāk.

Poruka nāve un pārapbedīšana Rīgā

1911. gada 25. jūnijā visu latviešu sabiedrību satrauca ziņa par Jāņa Poruka nāvi Tērbatas slimnīcā. 29. jūnijā viņu apbedīja Cēsu Lauciņu kapos. Ļaužu pārpildītajā kapsētā pie kapa stāvēja Selonijas goda sardze, un no sava aizgājušā biedra atvadījās Selonijas prezidijs.

Uz Poruka atraitnes vēlēšanos, vienojoties ar Latviešu rakstnieku apvienību, Poruka mirstīgās atliekas1924. gada novembrī no Cēsu Lauciņu kapiem pārveda uz Rīgas Meža kapiem. Pārapbedīšanai bija izvēlēta Mirušo piemiņas diena, kas 1924. gadā bija 23. novembrī (dienu pirms Selonijas dibināšanas datuma). Poruka kapa vietai bija izmeklēts augstāks uzkalns, ap kura galotni Selonijas Filistru Palīdzības biedrība jau bija iegādājusies kapu vietas saviem saimes locekļiem. Šī vieta tagad ir pazīstama kā Meža kapu Selonijas kapu kalniņš.

Laikraksta Jaunāko Ziņu 24. novembra numurā par apbedīšanu varējām lasīt, ka kapličā nav bijušas nevienas brīvas vietas ap lauros, palmās, mirtēs un krāšņākās puķēs un vainagos slīkstošo katafalku uz kura sveču mirdzumā bijis Selonijas krāsu lentām pārklāts metāla šķirsts. Mācītājs prof. V. Maldonis savai runai ņēmis par pamatu vārdus: „Svētīgi ir tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.“ Aizlūgšanā mācītājs izlūdzies Dieva žēlastību un svētību arī Poruka meitai tālā svešumā – Francijā un beidzis izvadīšanas ceremoniālu ar paša dzejnieka sacerēto korāli: „Kad būs as'ras izraudātas, Kad būs izpriecājies prieks...“

Pie kapa mācītājs Maldonis cildinājis Poruku kā dievības meklētāju. Trīs lietas Porukam bijušas augstākās un svētākās: dzīvība, mīlestība un brīvība. Prof. Dr. Zālīte nolasījis plašu apcerējumu no paša dzejnieka izlasītiem pantiņiem, kuros attēlots viņa gars, sirdsšķīstā sirds un tikpat baltā dvēsele, un Poruka piemiņas komitejas vārdā nolicis vainagu. Pēc tam kapā pār šķirstu nolaists valsts karogs. Kapu aizberot, bērinieki dziedājuši korālī paša Poruka pantiņus: „Es ticu, ka ir debesis, Kur laimes bērni mīt, Kur saulīte daudz spožāki Un mīlīgāki spīd...“

Porukam atklāj pieminekli

1931. gada 31. maijā atklāja mākslinieka Kārļa Zāles veidoto Poruka pieminekli. Laikraksta Jaunākās Ziņas 1. jūnija numurā cita starpā rakstīja: Latvju sāpju un skumju dzejnieka Jāņa Poruka kapa pieminekļa svinībās Meža kapos vakar bija pulcējušies tūkstošiem ļaužu. Studentu dziedoņu b-bas „Dziesmuvara“ koris dirig. Ā. Ābeles vadībā, atklājot svinības noskandināja Jāna Poruka „Vai zvans jau skan? Vai miegā dzirdu?“ Izglītības viceministrs D. Jaudzems, atklājot pieminekli, valdības vārdā izsaka atzinību pieminekļa cēlājiem. „Latvju tauta prot cienīt un mīlēt savus gara darbiniekus. Tas ir tautas augstākais tikums. Lai jaunatne nāk pie šī pieminekļa un cienītu skaistos ideālus un sirds šķīstību, ko dzejnieks sludinājis savos darbos.“ Nodod pieminekli tautas glabāšanā un cienīšanā. Tauta orķestra pavadībā nodzied valsts himnu.

Poruka piemiņas komitejas pārstāvis prof. Dr. P. Zālīte saka: „Klusēt un dusēt dzimtenes smiltīs, kad atzīts ir viss. Tavs kapu ceļš ar zāli neaizaugs. Savu sirdi un garu tu tautai atdevi un tautas sirdī tu mūžīgi dzīvosi. Poruka komitejai tikai vadītāja loma pie pieminekļa celšanas. Viss piemineklis – tautas mīlas un pateicības izveidojums Somijas pelēkā granītā. Tava dvēsele bija tīra un balta kā tīrākais jaunuzsnigušais sniegs.“ Kapa pieminekļa garīgo iesvētīšanu noturēja prof. Dr. Vold. Maldonis. Dzied paša dzejnieka sacerēto korāli „Es ticu, ka ir debess, kur laimes bērni mīt...“ Iesvētīšanas runā norāda, ka mums jābūt sirdsšķīstiem cilvēkiem – latviešiem, ko dzejnieks mums savos darbos tik bieži atgādina. Mums jāpriecājas, ka skolu jaunatne mīl Poruka dzeju, Poruka prozu un pazīst viņa skaisto dvēseli. Pēc Dziesmuvaras noskandinātās J. Poruka dziesmas „Es ciezdams, tevi mīlēt mācījos...“ garo piemiņas runu virkni ievadīja latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšnieks dzejnieks Kārlis Skalbe – Blaumanim nesen atklāja pieminekli pilsētā. Šodien atklāj pieminekli Porukam kapos. Tas ir dabīgi. Blaumanis stāvēja dzīves vidū un tēloja cilvēku, kas reāli cīnās par saviem ideāliem. Lielais dzejnieks Rainis stāvēja sociālisma ideju cīņā, bet Jānis Poruks dzīvoja savu dvēseles dzīvi. Viņam ārpus dvēseles nebija cita mērķa. Tāpēc viņam piemiņas simbols klusā kalniņā.

Daudzo organizāciju pārstāvju runātāju vidū, kuru vārdi laikrakstā lasāmi, pieminēsim tikai stud. V. Zēbaueru, kas korporācijas Selonijas vārdā nolicis krāšņu vainagu Selonijas krāsu lentā un inž. K. Biggi, kas runājis Selonijas Filistru palīdzības biedrības vārdā.

Poruka mazdēls seko vectēva pēdās

Poruka meita Karmena Tatjana apprecējās ar grieķi Spirosu Valavanidu. 1929. gadā viņiem piedzima dēls Jānis. 1980. gadā Jāni Valavanidu uzņēma Selonijā. Viņš ir vairakkārt viesojies Latvijā, apmeklējot daudzas vectēvam tuvas vietas.

Kā katru gadu, tā arī 2016. gadā Selonijas saime pulcējās korporācijas dibināšanas atceres dienā 24. novembrī Meža kapu Selonijas kapu kalniņā. Arvien ar īsu piemiņas brīdi pie Poruka pieminekļa atceras savu lielo dzejnieku.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

* http://laikraksts.com/raksti/6256