Perta, Pinakuls (Pinnacles), Pembertona (1)

Palielināt / Enlarge

Gondola pie Elizabetes krastmalas. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Marija pie bēgļu, imigrantu pieminekli Fremantlē. FOTO Ilmārs Rudaks.

Palielināt / Enlarge

Fremantles pirmais cietums. FOTO Ilmārs Rudaks.

Palielināt / Enlarge

Skats uz pilsētu no Kings Parka. FOTO Marija Perejma.

28. septembris

Vakar gaisa ķengurs mūs paķēra no Adelaides un izlaida Vadjuk (Whadjuk) cilts zemē, Pertas lidostā. Trīs stundu laikā bijām pārlēkuši 2 600 km vai kā attālumu no Rīgas līdz Neapolei. Starp mākoņiem nebija redzamas Vācijas, Francijas vai Itālijas ainavas, to vietā – jūra, tuksnesis un vietām – rets zaļums. Viesojamies pie bijušā kaimiņu zēna – Ilmāra Rudaka un viņa laulātās dzīvesbiedres Anitas.

Iesākām dienu pie Sorento izbūvētās krastmalas, kur uz ceļa rādītāja staba informācija: uz vienu pusi tikai 15 336 km ir Parīze, bet uz otro pusi – 3 284 km atrodas Sidneja. Aizvējā ūdenī bija noenkurotas laivas; dažas pārdošanā, kā to informēja izliktās šiltes. Cenas no lētā gala sākas ar ap $200 000. Mums nebija nekāda vēlme mājās tikt ar jūras spēku!

Piebraucām pie tuvu pilsētai esošā 85m augstā pakalna Rībuld kalns (Reabold Hill). Tur koku galotņu augstumā ir izveidotas koka takas – laipas pastaigai, kas sniedz skaistu panorāmu ne tikai uz pilsētu, bet arī uz Indijas okeānu. Vientulīga, ar garlaicīgu skatu megpaija uz vienas kājas sēdēja uz staba un mūs vēroja. Baudīšanas laiku ierobežojām, jo vēsais vējš neatlaidīgi svilpoja.

No Parlamenta ēkas, kas ir uzbūvēta pilsētas pakalnē, varējām tuvāk baudīt pilsētas skatu, kas apvienoja vēsturisko Barakas Arku (Barracks Arch) ar jaunām celtnēm. Būvēta 1866.g Tudor pils stilā. Tās bija celtas kā barakas sargiem un viņu ģimenēm, kas kuģa ceļojumā no Anglijas sargāja noziedzniekus. 1960. gados valdība gribēja pili likvidēt, to atvietojot ar jauni plānotiem auto ceļiem, bet tauta un vēsturiskā mantojuma sabiedrības izcīnīja mazu uzvaru, atstājot, vārdu sakot, priekšdurvis.

Mums bija iespēja sīkāk apskatīt pilsētu, kamēr Ilmāram bija sabiedrības pienākumi. Ar kartēm rokās izstaigājām pilsētu krustām, šķērsām. Elizabetes krastmalā lielā Gulbju upe (Swan River) iepriecināja ar laivām, putniem, skaistiem tiltiem. Pa gabalu ieraudzījām gondolu, it kā būtu Venēcijā.

Iegriezāmies Sv. Jura katedrālē (St. George Cathedral), kur uz mums ārkārtīgi lielu iespaidu atstāja ērģeles un zaldātu kapliča. Ērģeles ir darinātas no Tasmānijas ozola, un daļa no to 3 516 stabulēm ir izvietotas kā trompetes – uz priekšu. Ko tādu nebiju iepriekš redzējusi! Ievadīju sarunas ar personālu un tiku uzaicināta uz kora mēģinājumu svētdienas rītā, bet tas diemžēl nesakrita ar mūsu ceļojuma plāniem. Baznīcas kora diriģents un ērģelnieks ir starptautiski pazīstams Džosefs (Joseph) Nolans, kas ir spēlējis karaļu pilīs un ar izciliem panākumiem izdevis vairākus CD.

Tur mums ieteica apskatīt pavalsts jaunās bibliotēkas ēku. Cilpojām pāri kvartālam un ar liftu līdz pašai augšai, jo tur jau būtu tie labākie skati. Nepagāja ilgi, kad pie Pētera pienāca stāva dežurante, vaicājot iemeslu viņam tur atrasties. Iznāk, ka šis stāvs domāts tikai tiem līdz 25 gadiem! Viņš nebija vienīgais jaunais puisis, kuram ar smaidu parādīja izeju. Es biju nosēdusies maliņā, skatot savus foto uzņēmumus, un pie manis nepienāca. Varbūt mana štukatūra sedza nopelnītās rakstura grumbas!!

29. septembris

Izbraucām no mājas agri no rīta uz Kings parku. Šis pilsētas parks ir viens no pasaules lielākajiem – 406 km2, lielāks par 341 km2 lielo Ņujorkas Centrālo parku. Atrodoties kalna galotnē, bija vareni skati uz pilsētu un Gulbja upi. Pirmā pasaules kara piemineklis bija iespaidīgs ar lielumu un apkārtni.

Tur bija dažādas pastaigas; piem., Kokoda Atmiņu pastaiga – par godu Austrālijas zaldātiem Jaungvinejā, kā arī citas eikaliptu gatves sastādītas karā kritušo piemiņai.

Parks ir botāniskais dārzs, kam ir ap 2 000 dabīgo puķu šķirņu un 80 putnu sugu. Septembra mēnesis parkam ir festivāla laiks, jo viss ziedēja. Tiek rīkotas izstādes, mūzikas sarīkojumi un līdz ar to ir arī tūristu bari. Rīta stundā uz neilgu laiku novietojām mašīnu un baudījām parku saules siltumā bez lielas burzmas.

Pēc tam braucām uz Fremantli – ostas pilsētu 19 km no Pertas. Iedzimto valodā to sauc pa Valjalup (Walyallup); tulkojumā Raudulīgā vieta. Esam tagad Nyungar cilts rajonā, kur atrodas Gulbju upes grīva. Atstājam mašīnu ostā pasauļoties un izstaigājam vienu daļu ar kājām. Ir skaista diena, svaigs gaiss, un ostā lielie komerciālie kuģi kā milži peld mums garām.

Neesam nostaigājuši vēl daudz soļus, kad esam pie pavalsts muzeja nodaļas, kur uz 400 āra paneļiem atrodam imigranta/bēgļu datus, iebraucēja gadu, kuģa un ģimenes vārdu. Iespaidīgi! Netālu ir piemineklis iebraucējiem.

Mani vecāki iebrauca Fremantlē 1949. gadā kā dīpīši no Vācijas ar Oxfordshire. Novembra karstumā no kuģa klaja tie pirmo reizi redzēja Austrāliju tuvumā. Viņus nelaida nost no kuģa, kamēr tas uzņēma svaigo ūdeni, jo galapunkts bija Adelaide. Galvenie galapunkti Austrālijā bija gar austruma krastu, un Fremantlē neizkāpa daudz tautiešu.

Tomēr tie, kas izkāpa, bija darbīgi un paspēja piecas reizes sarīkot Austrālijas Latviešu Kultūras dienas! Atceros pirmās Austrālijas Latviešu Kultūras dienas Pertā 1964. gadā, kad koristi ar vilcienu brauca ekonomiskā klasē, t.i., sēdēja krēslos un pa laikam vai nu sita kārtis, vai uzdziedāja. Ceļojums ilga 2 naktis un 3 dienas! Iebraucot Pertas dzelzceļa stacijā, diriģents Kaspars Svenne uz peronu novadīja dziesmu. Ar brāli bijām tik knauķi, bet ģimenes draugi, pie kuriem apmetamies, dzīvoja šeit – Fremantlē.

Pa trepēm uzkāpjam 1831. gadā būvētā pirmajā cietumā, kas ir vecākā ēka Rietumaustrālijā. Tur izvietoja ar pirmo kuģi atvestos 75 britu noziedzniekus, kamēr izdomāja, ka vieta par mazu un uzbūvēja Fremantles otro cietumu, kas kopš 2010. gada augusta atrodas UNESCO cietumu sarakstā. Pirmajam cietumam bija mazas tumšas telpas kalna galā, bet kas pa skatu! Vēlāk ar mašīnu piebraucām pie otrā cietokšņa sānu durvīm, ko lietoja no Melburnas atbraukušais nāves sodu izpildītājs. Arī kad nāves sodu atcēla, viņam esot vēl ilgus gadus maksāta alga.

Oriģinālā Fremantles arhitektūra ir daļēji paturēta. Atradām raksturīgus krodziņus un alus brūžus. Kopš 1987. gada Amerikas zēģelēšanas kausa, pilsētu veidoja un mainīja, lai būtu pievilcīga pasaules tūristiem, un tas ir saglabāts.

Krastmalā zvejniekiem, kas zaudējuši dzīvības savā maizes darbā, ir piemineklis, kurā iegravēti viņu vārdi. Ap jūras līci bija skaistas ēdnīcas ar piesietām zvejnieku laivām, kas bubināja ūdenī. Mums pusdienās bija zivs ar čipiņiem, un Ilmārs pasūtīja gaļīgas kājas, kas manai mēlei likās bez garšas. Liekas, ka vienam 8 kājniekam bija viena kāja mazāk!

Izstaigājām arī citus muzejus, apskatot kuģu vēsturi un Austrālijas pirmsākumus. Nīderlandes kuģis Duyfken apciemoja Austrāliju 164 gadus pirms kapteiņa Kuka (Capt. Cook), satiekot Austrālijas iedzimtos. Interesanti bija uzzināt, ka kuģa korpuss bija taisīts no Eiropas ozolkoka, no Latvijas. Buras no lina audekla un takelāža no kaņepju audumiem. Tas viss jau tagad nāk atpakaļ modē!

Vakarā netālu no Gulbju upes ieēdām unikālas vakariņas Gilforda (Guilford) pilsētiņā, kur atrodas daļa no vecākajām mājām Rietumkrastā. Alfrēda Virtuve (Alfreds Kitchen) uzsāka darbību 1946. gadā, un bija vienīgā vieta Pertā, kur vēlā nakts stundā varēja iegādāties ēdienu. Tā bija un ir populāra vieta smago mašīnu braucējiem, taksīšu šoferiem un policistiem. Ārā pie kamīna – sildījāmies un baudījām garšīgus burgerus.

Turpmāk vēl