Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvieši Austrālijā

„Cīņa par brīvību un latviskās identitātes saglabāšanu visa mūža garumā“

Laikraksts Latvietis Nr. 448, 2017. g. 22. febr.
Kristīne Saulīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Saulite_1

Austrālijas Latviešu Kultūras dienas; svētku sākumu parāde 1984. gadā, Loncestonā, Tasmānijā (Launceston, Tasmania). FOTO E. Miezis.

Saulite_2

Guna Kinne Nīcas tautas tērpā.

Demonstrācijas laikā.

Priekšvārds

Kas liek cilvēkiem izjust sevī dziļu un pārliecinātu piederības sajūtu zemei, kas ir atņemta? Kas neļauj aizmirst pagātni un veltīt visus spēkus jaunajai zemei? Kā izpaužas cīņa par brīvību?

Esmu dzimusi un līdz 18 gadu vecumam dzīvojusi Latvijā. Par ārzemju latviešiem dzirdēju vairāk tikai 80. gadu beigās.

Par to, cik patiesi latviski un patriotiski noskaņoti ir ārzemju latvieši, sāku saprast, kad pārcēlos uz dzīvi Austrālijā 1990. gadā.

25 gadu laikā, aktīvi iesaistoties un līdzdarbojoties latviešu sabiedrībā Austrālijā, esmu izpratusi galvenos vadmotīvus un neparasto dzinējspēku, kas vada latviešus veselu paaudžu garumā. Kā šie cilvēki, dzīvojot tik tālu un tik ilgi svešumā, saglabāja sevī latviskuma sajūtu un mīlestību pret tēvzemi.

Rakstā ir izmantoti citāti no latviešu un ārzemju autoru darbiem. Fragmenti no intervijām ar tautiešiem Austrālijā, kā arī materiāli no vairākiem Austrālijas muzeju arhīviem. Īss ieskats Austrālijas latviešos un viņu atmiņās par to, kādu lomu spēlēja Austrālija un latvieši Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Latvieši Austrālijā

Pirmās liecības par latviešiem Austrālijā parādās jau 1829. gadā.

Latvijā dzimušais Arons Vulfs (Aaron Wolf) ieradās Austrālijā no Anglijas karalistes. Interesanti, ka Arons Vulfs uz Austrāliju nonāca kā bēglis vai laimes meklētājs, bet gan kā konvikts.

1891. gadā par austrāliešiem sevi sauc 160 latviešu, starp tiem jūrnieki, 1905. gada bēgļi. Iebraucēju skaits Latvijas neatkarības laikā bija pavisam niecīgs.

Tomēr viss mainījās, kad beidzās Otrais pasaules karš.

Pirmais kuģis no Vācijas ar 843 latviešiem, lietuviešiem un igauņiem ieradās Frīmantelas ostā (Freemantle), Rietumaustrālijā 1947. gada 28. novembrī.

Pirmie iebraucēji tika izvietoti Bonegilā (Bonegilla), Viktorijas pavalstī.(1) Cilvēki dzīvoja visvienkāršākajās armijas kazarmās ar metāla sienām, zemiem skārda un azbesta cementa jumtiem. Šajās kazarmās gada lielāko daļu bija karsts, nereti temperatūra sniedzās pāri par +40°C. Katrā kazarmā bija vieta divdesmit cilvēkiem, uz visiem viena virtuve ar labierīcībām. Neskatoties uz spiedīgajiem apstākļiem, latvieši tomēr rīkoja deju un dziesmu vakarus. Reizēm likās, ka tā bija vienīgā iespēja, kā saglabāt veselo saprātu, jo pēc zaļās Eiropas dzīve nometnē bija kā karstā pirtī. Mūsdienās priekšstats par Austrāliju gan ir pavisam citāds – smalks kūrorts, uz kuru tikai retajam eiropietim izdodas aizbraukt.

Lielai daļai latviešu, kuri ieceļoja Austrālijā, bija laba izglītība un teicama darba pieredze, taču Austrālijas valdība to neņēma vērā. Vēl vairāk, Latvijā, Eiropā iegūtās zināšanas netika atzītas. Tā lielākā daļa imigrantu tika nozīmēti strādāt visvienkāršākajos darbos. Meža cirtēji, dzelzceļu būvētāji, tīrītājas, slimnieku apkopējas.

Austrālijas valdības iekšpolitika un attieksme pret imigrantiem

No 1945. gada līdz 1960. gadam Austrālijas valdība kā savu oficiālo imigrācijas rīcības plānu uzskatīja vispārēju ASIMILĀCIJU (The official Government policy from 1945 into the 1960s was ASSIMILATION). Austrālijas valdība bija pārliecināta, ka jaunie imigranti iejutīsies un pieņems Austrālijas kultūru vistuvākajā nākotnē. (Viņi taču izskatījās kā mēs!)

Tomēr baltieši, tai skaitā arī latvieši, sevi neuzskatīja par imigrantiem, bet par politiskajiem bēgļiem. Latvieši neatstāja Latviju, lai meklētu vieglāku dzīvi. Galvenā vēlme bija rast drošu, pagaidu apmešanās vietu, lai pēc laika, kad Latvija būs atkal brīva dotos atpakaļ uz dzimteni. Tādēļ latviešu iebraucēju dzīves tika pakārtotas ar skatu uz latvietības saglabāšanu un uzturēšanu.(2)

Jau četrdesmito gadu beigās/piecdesmito gadu sākumā sāka veidoties latviešu centri, radās spēcīgas sabiedriskās organizācijas ar nacionālpolitisku noslieci. Tām savstarpēji grupējoties un sadarbojoties, jo drīz atklājās, ka šīs organizācijas spēj nopietni ietekmēt arī baltiešu jauno mītnes zemes demokrātiskās kustības.

Amerikas Latviešu apvienības un visu citu rietumu zemju, ieskaitot Austrālijas latviešu centrālo organizāciju statūtos goda vietā bija noteikts, ka blakus etniskiem un nacionāliem uzdevumiem jaunajās mītnes zemēs šīs organizācijas turpinās savu darbību, lai realizētu divus augstākos mērķus(3) –

1. Atgūtu tautas brīvību;

2. Nacionālās valsts neatkarību.

Pirmais Latviešu apvienības Austrālijā priekšsēdētājs V. Eglīte reiz teicis, ka nav iespējams salīdzināt latviešu un arī citu baltiešu tautu stāvokli ar ieceļotāju grupām no citām Eiropas valstīm, jo, piemēram, Vācija vai Itālija ar izceļotājiem zaudē nelielu savu iedzīvotāju daļu, bet šo tautu kultūru turpina kopt tur palikušie. Turpretī Baltijas valstīs komunisti veic intensīvu pārkrievošanas politiku, un tādēļ baltieši trimdas zemēs sevi uzskata par savas nacionālās kultūras sargiem un šo iemeslu dēļ ir dibinājuši savas nacionālās organizācijas.(4)

Latviešu apvienība Austrālijā

Kā pašu galveno uzdevumu LAA izvirzīja: Latviešu Sabiedriskās domas un noskaņojuma uzturēšanu trimdas saimē.

Lai ciešāk atbalstītu nospraustos mērķus, pie LAA prezidija tika nodibināts arī Kultūras Izglītības un Informācijas fonds, kas rūpējās par latviskās identitātes uzturēšanu. Tika izstrādāta skolu programma, organizētas grāmatu nedēļas un izstrādāti statūti. Par tradīciju tika izveidota arī Kultūras dienu rīkošana lielākajās Austrālijas pilsētās.

Baltijas apvienotās kopienas padome

Baltiešu apvienotās kopienas padome tika izveidota, lai atgādinātu par Baltijas inkorporācijas nelikumību un disidentu vajāšanu. Austrālijas baltiešu kopienas padome sekmīgi publiski lobēja Austrālijas valdības lēmuma atsaukšanu.(5)

Par latviskās identitātes uzturēšanu latviešiem Austrālijā bija jācīnās pašiem. Visi līdzekļi, laiks un darbs bija pašu sarūpēts. Jo īpaši sākuma gados daudz laika tika pavadīts ziedojumu akcijās, kur ne vienu reizi vien latviešu ģimenes iekrājumi tika ieguldīti jaunā jumtā, baznīcas krustā vai arī latviešu skolas bērnu grāmatu iegādē. Kad nepieciešamie līdzekļi bija sarūpēti, tad sekoja darbs – talkas, namu pamatu rakšana, būvēšana un pīrāgu cepšana. No pirmdienas līdz piektdienai pa dienu bija jāpelna nauda, jākopj mājas solis, jāaudzina bērni. Vakaros jāspēlē teātris, jādzied korī, jādejo latviešu tautas dejas. Nedēļās nogalēs viss darbs saistījās ar latviešu sabiedrību – tika celtas baznīcas, nami, jāapmeklē latviešu skolas, kur bērniem mācīja latviešu valodu, vēsturi, ģeogrāfiju, latviskās tradīcijas un svētku svinēšanu. Latvieši izveidoja savus preses izdevumus, bibliotēkas un izdeva grāmatas latviešu valodā.

Centrālās organizācijas ātri izveidoja baltiešu trimdinieku lobijus, kas drīzā laikā praktiskā darbā pierādīja savas politiskās spējas. Jau 10 gadus pēc baltiešu bēgļu nonākšanas Austrālijā, šai valstī bija tūkstošiem baltiešu vēlētāju. Tādēļ 1960. gadā, Austrālijas federālajām vēlēšanām tuvojoties, opozīcijas līderis Kolvels, kam kā bijušajam imigrācijas ministram bija zināmas baltiešu vēlmes, skaidri un noteikti deklarēja, ka lielākā politiskā partija Austrālijā – tanī laikā Austrālijas Strādnieku partija, kuras vadītājs viņš bija, neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā.(6)

Sešdesmito gadu beigās cerība par atgriešanos dzimtenē sāka plēnēt. Svešumā bija pavadīti vairāk nekā 20 gadu; pamazām tautieši sāka iedzīvoties un aprast ar dzīvi Austrālijā. Tomēr to visu mainīja samērā negaidītais premjerministra Whitlama lēmums – atdzīšana, ka Baltijas valstis sastāv likumīgi Padomju Savienībā.

Šo posmu var uzskatīt par visievērojamāko vietējās politikas brīdi Austrālijas latviešu vēsture.

Straujais pagrieziens Austrālijas latviešu vēsturē

Austrālijas radio 1974. g. 3. augustā: „Austrālija ir oficiāli atzinusi Padomju Savienības efektīvo kontroli trīs Baltijas valstīs – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kas ir bijušas padomju kontrolē jau trīsdesmit gadus. Ārlietu ministrijas pārstāvis Kanberā paskaidro, ka Austrālija nekad nav piekritusi veidam, kādā Baltijas valstis ir pievienotas Padomju savienībai, taču Austrālijai pienācis laiks atzīt stāvokļa realitāti.“(7)

Ministru prezidents Gofs Vitlams (Gough Whitlam) šo lēmumu nebija pārrunājis, nedz arī konsultējies ar Ārlietu Ministru senatoru Vilesiju (Senator Willesee), kurš tanī laikā atradās vizītē ārzemēs.

Šis kontroversiālais lēmums nāca kā pārsteigums arī Ministru kabinetam un visam Parlamentam.

Līdz pat septiņdesmito gadu vidum neviens Austrālijas premjerministrs vēl nebija viesojies Krievijā. Premjerministrs Vitlams (Whitlam) plānoja būt pirmais...

Tieši iespējamās draudzīgās attiecības visbiežāk tiek minētas kā Gofa Vitlama (Gough Whitlam) kontroversiālā lēmuma iegansts.

Tomēr baltiešu vidū šis lēmums ienesa pavisam jaunas izjūtas. Nesapratni, nodevības sajūtu un atkārtotu latviskās identitātes apdraudēšanu. Bija pienācis brīdis visiem vienoties un cīnīties par Latvijas brīvību.

Jau 3. augusta vakarā Latviešu Jaunatnes apvienība Austrālijā (LJAA) Melburnas valdes locekļi sāka pārrunāt notikušo; bija skaidrs, ka nepieciešams rīkoties.

Bija zināms, ka vecākā paaudze bija nolēmusi rīkot protesta demonstrāciju Melburnā 9. augustā, bet jaunieši domāja, ka tas būs par vēlu un ir nepieciešams rīkot vismaz jauniešu demonstrāciju pilsētas centrā jau nākamajā dienā – 5. augustā. Tika nolemts, ka šo demonstrāciju organizēs Viesturs Karnups un Uldis Ozoliņš. Svētdienas pēcpusdiena, vakars un pirmdienas rīts aizgāja vienos darbos. Bija nepieciešams sazināties arī ar lietuviešiem un igauņiem, informēt avīzes, televīziju un radio. Avīze The Age, 5. augusta numurā, kurā tā ziņoja par valdības lēmumu un tā sekām, pat bija ielikusi ziņu par gaidāmo protesta demonstrāciju. Jautājums bija – ko darīt demonstrācijas laikā? Tikai rādīt plakātus un izkliegt pretvaldības saukļus nebija pietiekami. Tika nolemts, ka ir nepieciešams izglītot gan austrāliešu sabiedrību, gan valdību. Tika sagatavotas skrejlapas, kurās īsi un kodolīgi tika izklāstīts par Baltijas valstu vēsturi un likteni, kā arī to, kāpēc šis valdības lēmums nav pieņemams.(8)

Sekoja demonstrācijas visās lielākajās Austrālijas pilsētās. Par to kā latvieši cīnījās par Vitlama lēmuma atsaukšanu zina stāstīt gandrīz ikviens Austrālijas latvietis. Kā mājās tika gatavoti plakāti, kurš organizēja transportu, vadīja autobusu, kuras dāmas gatavoja maizītes. Kā visi vienotā solī un ar lielu pārliecību sirdī gāja gājienā pa pilsētas centru. Plīvoja Latvijas karogs un ņirbēja latviešu tautas tērpi. Par to kā austrālieši ar apbrīnu vēroja un sekoja līdzi notikumiem.(9)

Austrālijas vēstnieks Padomju Savienībā Džeimss Plimsols (James Plimsoll) par Vitlama (Whitlam) pieņemto lēmumu tika informēts tikai 16. jūlijā. Formāli Padomju Savienības valdībai nekāda oficiāla vēstule vai vēsts netika nosūtīta. Vienīgais apliecinājums par Austrālijas politikas maiņu bija vēstnieka Dž. Plimsola (James Plimsoll) vizīte Igaunijā no 28.–30. jūlijā, jo parasti Rietumvalstu diplomāti atturējās no okupētās Baltijas apmeklēšanas.

Jau no pirmā brīža cīņā par valdības lēmumu anulēšanu iesaistījās avīzes Austrālijas Latvietis izdevējs un galvenais redaktors Emīls Dēliņš. Viņš bija un palika galvenais dzinējspēks visas akcijas laikā līdz valdības nomaiņai un lēmumu anulēšanai, jo kā žurnālistam viņam bija labi kontakti ar Austrālijas politiķiem, īpaši ar konservatīvo spārnu, kas tobrīd bija opozīcijā.(10)

Plašie masu protesti, kuri tika izvērsti Austrālijā un citur pasaulē, bija nepieciešami, lai uzturētu problēmas aktualitāti un parādītu masu nosodījumu Vitlama valdības lēmumam. Tomēr, lai lēmumu atceltu vai izmainītu, masu protesti bija nepietiekami.

Daudz svarīgāki bija baltiešu uzturētie sakari ar opozīcijas politiķiem, kurus pārliecināt atsaukt lēmumu bija vienīgā praktiskā iespēja panākt vēlamo.

Šajā sakarā kā vieni no aktīvākajiem minami Austrālijas Latvieša galvenais redaktors Emīls Dēliņš un Jānis Ritenis. Viņi abi bija tie latvieši, kuri galvenokārt uzturēja sakarus ar parlamentāriešiem, satikās ar Austrālijas politiķiem un personīgās sarunās noskaņoja tos par labu baltiešu pozīcijai.(11)

Latviskās identitātes saglabāšana

Runājot par baltiešu imigrantiem, bieži tiek atzīmēts, ka tie salīdzinājumā ar citām nacionālajām grupām daudz izteiktāk vēlas saglabāt savu nacionālo piederību un izjust vēsturisko atbildību par savu tautu.(12)

Guna Kinne Nīcas tautas tērpu sāka darināt jau brīvās Latvija laikā. Kad iesākās karš, tad bēgļu gaitās tautastērps tika sapakots līdzi un līdz ar Gunu iesāka pasaules ceļojumu.

„Tautastērps bija kā saikne, piederības sajūta un brīvības simbols. Apliecinājums, ka esam svarīga nācija, kas ir pelnījusi savu neatkarību. Mēs tos valkājām ar lepnumu visos latviešu tautai nozīmīgos svētkos un reizēm pat kā vakartērpu. Šinī sakarībā tautastērpi mums bija kā neatkarīgās Latvijas simbols.“ Tagad Gunas Kinnes Nīcas tautastērps ir izstādīts pastāvīgā ekspozīcijā Nacionālajā muzejā, Kanberā.(13)

Cīņa par neatkarības atgūšanu un latvietības saglabāšanu nenotika tikai organizācijās un latviešu sarīkojumos vien, tā sākās latviešu mājās. Kad austrāliešu bērni sestdienās nodarbojās ar sportu, latviešu bērniem bija jāapmeklē sestdienas skolas.

Bieži vien latviešu bērniem bija jāizdara grūta izvēle – iemīļotās nodarbības vai latvietība, jo visu veiksmīgi apkopot nebija iespējams. Citiem izvēle bija vieglāka, bet citiem to izdarīja vecāki. Tā nu izveidojās latviešu dzīves – darba dienās austrāļos, bet nedēļas nogalēs kopā ar latviešiem, kopjot un uzturot latvisko garu.

Latviešu ir daudz, bet bieži viņu stāsti ir līdzīgi. Jānis Kārkliņš, dzimis 60 gadu sākumā, Melburnā, Austrālijā. Mājās, kā jau daudzas latviešu ģimenes, savā starpā sarunājās tikai latviešu valodā. Tomēr, lai skolas sākumā Jānis nejustos pazudis, mamma nolēma dēlam iemācīt dažus vārdus angliski. Vienu tādu valodas mācību Jānis atceras vēl šodien: „Mamma rāda uz galdu un saka, tas ir „table“. Jānis saka,– nē, tas taču ir galds!“ Kāpēc mamma mēģina teikt, ka galds nav galds, Jānim nebija skaidrs.

Pamatskolas sākuma gados, jo īpaši jau otrajā gadā, Jānim parādījās vēlme iekļauties vietējā skolas un draugu sabiedrībā. Tā, pēc laika, Jānis mājās sāka vecākiem atbildēt angliski, bet vecāki turpināja dēlu uzrunāt tikai latviski.

Tomēr visu, kā Jānis atceras, mainīja 1974. gada Vitlama lēmums.

Vadošu lomu cīņā pret šo pieņēmumu spēlēja arī Daugavas Vanagi, abi Jāņa vecāki bija aktīvi organizācijas darbinieki.

Daugavas Vanagi Melburnā šinī laika posmā ieņēma ļoti praktisku nostāju.

Gunardes Zilberts – bija mākslinieks, kuram piederēja drukātava; kopā ar Artūru Kenni tie sagatavoja plakātus, kuri tika lietoti latviešu demonstrācijās.

Austrālijas latviešu organizāciju virsoganizācija LAA veica lobēšanu aiz muguras, tiešākā veidā ar politiķiem, bet Daugavas Vanagi praktiski, iesaistot tautu.

Demonstrācijas bija bija lielākajos sabiedrības centros, ieskaitot galvaspilsētu Kanberu. Jāni vecāki ņēma līdzi, un tāpēc nācās kavēt skolas nodarbības. Kad nākošajā dienā skolā bija jādod prombūtnes iemesls, tad Jānis ar lepnumu stāstīja, ka viņš bija braucis cīnīties par Latvijas brīvību, kura latviešiem bija nelikumīgi atņemta. Reiz pat Jānis tika intervēts Austrālijas televīzijā un bija lepns, ka bija citādāks nekā pārējie klases bērni. Tā nu ar laiku arī Jāņa vienaudži, skolotāji un liela daļa skolas uzzināja par Latviju un latviešu cīņu par brīvību.

Jānis Kārkliņš arī šodien ir joprojām aktīvs Austrālijas latviešu sabiedriskais darbinieks – Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas valdes priekšsēdis un Austrālijas valdes priekšsēža vietnieks.(14)

Par latviešu bērniem un valodu. Austrālijas latviete Māra Piksone atceras, ka meita Daila, atnākot pirmajā dienā mājās no skolas, ir izskatījusies mazliet sarūgtināta: „Mamma, tur tanī skolā neviens bērns nerunā latviski! Tomēr tanī pašā brīdī Daila uzsmaidījusi un enerģiski piebildusi, bet tas nekas, gan es viņiem iemācīšu!“(15)

Par savu latvietības saglabāšanu un uzturēšanu saka Anna Apine: „Aušanas un izšūšanas māksla ir īpaši tuvas manai sirdij. Katru savu brīvo brīdi ziedoju, meklējot jaunus rakstus. Latviešu rakstus, nevienus citus.“ Annas Apines darbi šodien ir redzami arī Austrālijas Imigrācijas muzejā Melburnā.(16)

Baltiešu vadītās Demonstrācijas un citas politiskās akcijas 1975. gadā burtiski mainīja gan valdību, gan arī valdības nākotnes nostāju pret imigrantiem.

Baltieši bija sava veida politiskie celmlauži. Neskatoties uz bēgļu bieži vien zemo, politisko profilu, cilvēkiem, kas bēg no komunisma varas, ir laba atmiņa, kas zināmos apstākļos ieņem neparasti stingru un dziļi vienojošu nostāju. Tā ir ārkārtīgi augsta politiskā solidaritāte, motivācija, spēja organizēt un gūt plašākas sabiedrības atbalstu. Baltieši tiek uzskatīti arī par izšķirošo spēku, kas ietekmēja Vitlama nostāju pret visiem komunisma upuru bēgļiem.(17)

Latvieši nemitīgi turpināja darboties. Sasnieguši vienu mērķi, neatlaidās un nosprauda nākošo.

2883 Likumdošanas sadarbības padome (LEGISLATIVE COUNCIL)

Ceturtdiena, 1990.gada 10.maijs,

Goda loceklis B.H. Vons (The Hon. B. H. VAUGHAN)

Baltijas valstu vēsturi ir veidojuši konflikti starp reģiona lielvalstīm. Ir iespējams, ka tieši ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir Baltijas valstu vislielākā nelaime.

Vienlaicīgs Krievijas un Vācijas Pirmo impēriju sabrukumus ļāva Baltijas valstīm iegūt neatkarību un izveidot savas nacionālās valstis.

Kas notika 1940. gadā? Baltijas neatkarības liktenis bija apzīmogots ar Molotova Rībentropa, 1939. gada 23. augustā parakstīto paktu.

1940. gadā Baltijas valstis bija pilnīgi nošķirtas no Lielbritānijas un Francijas. Staļins uzsāka aneksijas procesu. Kāds Padomju propagandists, kas nesen apmeklēja Austrāliju teica austrāliešu publikai, ka Lietuvas (tāpat kā arī visu pārējo Baltijas valstu neatkarības deklarācija) būtu vienlīdzīga ar neatkarīgu Viktorijas pavalsti Austrālijā vai arī Kaliforniju, kā atsevišķu zemi no Amerikas Savienotajām valstīm.

Austrālija jau gadu gadiem atzīst Igaunijas, Latvijas un Lietuvas juridiskās tiesības būt par brīvām un neatkarīgām valstīm.

Man ir kopija no Padomju Sociālistisko Republikas konstitūcijas. Es atsaucos uz 8. nodaļas 71. Pantu, kas attiecas uz republikām, kuras veido Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.

Tas skan šādi: „Katra Savienības Republika saglabā tiesības brīvi izstāties no PSRS.“

Austrālijas Valsts Politikas Institūts (The Australian Institute for Public Policy) lūdz Bobam Houkam (Bob Hawke) un Andrejam Pīkokam (Andrew Peacock) pasludināt pilnīgu atbalstu jautājumā par suverenitātes deklarāciju un neatkarību.

Drīz pēc tam, tika izsludināta preses relīze, kurā valdība Jaundienvidvelsas pavalstī pilnībā atbalstīja Baltijas valstu ceļu uz neatkarību.(18)

Secinājums

Varam secināt, ka cīņa par Latvijas neatkarības atgūšanu ir tik pat dažāda kā atmiņas – tā ir gan lobēšana valdības aprindās, iegūtās zinības latviešu skolās, plakātu gatavošana, latviešu tautastērpu vilkšana tautas godos, stāstījums cittautiešiem par Latviju un viņas dzīves ritumu. Tomēr visam iet cauri viens nesaraujams pavediens – vēlme cīnīties par Latvijas brīvību visas dzīves garumā.

Kristīne Saulīte
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums Baltic Heritage Network 2015. gada grāmatā

Piezīmes

  1. Imigrācijas muzejs, Melburna. (Immigration Museum, Melbourne).
  2. Austrālijas valdības oficiālie dati.
  3. V. Bluzma, O. Celle, T. Jundzis, D. A. Leberts, E. Levits, Ļ. Zīle „Latvijas valsts atjaunošana 1986. – 1993.“
  4. Ineta Didrihsone-Tomaševska „Austrālijas latviešu kopiena: galvenās attīstības tendences no 20. gs. 50. gadiem līdz 1975. gadam“
  5. „Latvieši Austrālijā“ 1952. gada izdevums.
  6. Ilona Bērziņa „Emīls Dēliņš: Patriots, žurnālists, diplomāts“.
  7. Jānis Ritenis „Diplomātiskā cīņa par Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu“.
  8. Viesturs Karnups „Austrālijas latviešu jaunieši un Vitlama lēmums atzīt Baltijas valstu iekļaušanu PSRS“.
  9. Roksija Reitere, Silvia Miglis.
  10. Ineta Didrihsone-Tomaševska „Austrālijas latviešu kopiena: galvenās attīstības tendences no 20. gs. 50.gadiem līdz 1975.gadam“.
  11. Kristīne Beķere „Latviešu trimdas loma Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politikā Austrālijā un Jaunzēlandē“.
  12. Vēstures un Psiholoģijas skola , Melburnas Universitāte (School of Historical & Philosophical Studies, The University of Melbourne).
  13. Austrālijas Nacionālais muzejs (National Museum of Australia).
  14. Jānis Kārkliņš.
  15. Māra Piksone.
  16. Imigrācijas muzejs Melburna (Imigration Museum, Melbourne).
  17. Hals G. P. Kolebahs Kvadrants (Hal G.P.Colebatch „Quadrant“).
  18. 2883 likumdošanas sadarbības padome (LEGISLATIVE COUNCIL).


Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com