Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvijas brīvība: kāda cena?

DV Adelaides nodaļas priekšnieces Guntas Rudzītes uzruna

Laikraksts Latvietis Nr. 450, 2017. g. 9. martā
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

Gunta Rudzīte. FOTO Pēteris Strazds.

Uzruna Kalpaka /Kurzemes Cietokšņa atceres sarīkojumā Adelaidē 2017. gada 4. martā.

2018. gadā latvieši visā pasaulē svinēs Latvijas neatkarības un tautas brīvības simtgadi. Rodas jautājums, ko gan latviešu tautai ir maksājusi šī neatkarība, šī brīvība?

Divdesmitais gadsimts mūsu tautai devis tikai īsus atelpas brīžus no kariem, okupācijām, varmācīgām izsūtīšanām un trimdas. Tautas dzīvais spēks ir cietis neaprakstāmus zaudējumus, taču vistumšākajos, visizmisīgākajos brīžos pastāvēja ticība, cerība un drosme, kas beidzot izcīnīja brīvu Latviju.

Jau Pirmā pasaules karā latviešu strēlnieki paklausīja sauklim, pulcēties zem Latvijas sarkanbaltsarkaniem karogiem. Kad 1917. gadā Krievijā sākās revolūcija, latviešu virsnieki sāka redzēt īstu iespēju, atbrīvoties no krievu un vācu kakla kungiem, un pēc 700 verdzības gadiem trauslo Latvijas Republiku deklarēja 1918. gada 18. novembrī. Šīs republikas starptautisko atzinību un tiesības latviešu pulki izcīnīja Tīreļpurvā, Nāves salā un Ložmetējkalnā. Šos pulkus veidoja un iedvesmoja pirmais latviešu armijas vadītājs pulkvedis Oskars Kalpaks. Brīvību izcīnīja gan no krieviem, gan no vāciešiem, lai gan pats iedvesmotājs Kalpaks to nepiedzīvoja. Ziemassvētku kaujās karotājiem sasala skropstas, degunā mitrums un mēteļu atloki, kļuva bezjūtīgas plaukstas un kāju pēdas, apsaldējās ausis un radās klepus un drudzis. Taču ticība bija stingra: Kas mirst par savu tēvu zemi, svēti mirst, un sapnis par brīvību attaisnoja visas grūtības un upurus.

Kara vadoņus mēdzam redzēt tikai tai vienā lomā, bet neaizmirsīsim, kāds bija Kalpaks kā cilvēks. Viņš bija izskatīgs, ar spēcīgu miesas būvi un labu veselību. Viņš mīlēja spēlēt vijoli, ar sajūsmu dziedāja vīru korī un miera laikā virsnieku ballēs labprāt uzlūdza dāmas uz deju. Pēc rakstura viņš bija pieklājīgs, savaldīgs, apzinīgs un neatlaidīgs. Kaujās viņš bija izcils, drošs virsnieks, ar spēju nepazaudēt galvu. Jau kapteiņa pakāpē viņam bija visi apbalvojumi, kādus piešķīra par kaujām, un savā pulkā viņš bija viens no tikai trijiem virsniekiem, kuri apbalvoti ar goda zīmēm: Jura zobenu un Jura krustu. Šodien mēs pieminam un godinām Latvijas armijas pirmo vadītāju.

Latvijas pirmā brīvība bija īsa. Otrais pasaules karš atnesa postu un nāvi. Latvju dēli leģionāri izmisīgi, bet varonīgi cīnījās Kurzemes Cietoksnī, ciešot milzīgus zaudējumus, kad gāja, kā tautas dziesmās aprakstīts, sargāt savu tēvu zemi. Viņi palika uzticīgi Brīvības pieminekļa pakājē iekaltiem vārdiem Tēvzemei un Brīvībai. Leģionāru upuri ļāva lielai tautas daļai izglābties un kļūt par trimdiniekiem, kad Latvija atkal iegrima piecdesmit gadu garajā tumsā. Diemžēl vēl šodien, mūsu ienaidnieki varoņus leģionārus sauc par fašistiem, pat mūsu pašu zemē. Šodienas antifašisti tik ļoti ienīst mūsu sirmos leģionārus viena vienkārša iemesla dēļ: viņi ir pēdējie liecinieki komunistu pastrādātām zvērībām, un viņu gars ir palicis nesalauzts; sirmie vīri nesalieca muguru komunistu priekšā. Šodien pieminam un godinām mūsu brīvības cīnītājus leģionārus un Kurzemes Cietokšņa cīņas.

Pēc piecdesmit gadu tumsas radās jauni varoņi; šoreiz visa tauta, kas sadevās rokās ar kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, veidoja Baltijas ceļu, un, kad ar to nepietika, Rīgā cēla barikādes un stingri pieprasīja brīvību. Krievijas satrunējušā komunistu sistēma vairs nespēja savu ļaunuma impēriju saturēt kopā, un Latvija atkal kļuva brīva. Nu jau divdesmit seši gadi nodzīvoti bez krievu kakla kungiem, taču ne bez krievu ietekmes. Mūsu austrumu pretinieks vēl arvien mums uzglūn un taisa draudīgus trokšņus, par spīti mūsu spēcīgajiem Rietumu draugiem un aliansēm. Uz Baltijas valstu robežām regulāri notiek militāras apmācības lielam karavīru skaitam ar smago kara tehniku, kur tiek modelēti scenāriji uzbrukumiem Baltijai. 2013. gadā piedalījās 10 000 krievu karavīru karaspēks, un šis skaits arvien palielinājās.

Šorīt saņēmu epastu no Daugavas Vanagu Centrālās Valdes priekšnieka Andreja Mežmaļa, Rīgā, kurā, starp citu, rakstīts šādi: „Krievija ir uzsākusi diezgan spēcīgu propagandas kampaņu pret Latviju, ko viņi veic caur saviem pārstāvjiem Eiropā un caur saviem masu medijiem. Tas mums atgādina to pašu, ko krievi līdzīgu izdarīja ar Ukrainu, pirms viņi tur iebruka un okupēja Krimu. Ar šo ziņu, mans vēstījums ir, ka cīņa par Latviju un mūsu tautu nav galā un ka mums ir jāpieturas pie mūsu organizācijas nospraustiem mērķiem, kuri šodien ir tikpat būtiski, kā tie bija 1945.g. 28. decembrī. Strādāsim un ieguldīsim mūsu darbu un enerģiju mūsu Latvijas un tautas labā.“

Ja negribam piedzīvot neseno, bēdīgo Ukrainas un Krimas likteni, mums jābūt vienmēr modriem, lai nosargātu neatkarību. Celsim galvas augšā, neļausim sadrupināt mūsu latvisko pašapziņu; ticēsim savai valstij, savai tautai un savai zemei, kas tik grūti un ar tik daudziem upuriem izcīnīta un tik karsti mīlēta. Atbalstīsim mūsu zemes bruņotos spēkus.

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!

Gunta R.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com