Pankūku ceturtdiena Sidnejā

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Pankūku ceturtdiena Sidnejā. FOTO Sintija Bernava.

Austrālijas vietējo latviešu vidū tā jau ir izveidojusies par iecienītu tradīciju, ka daudzu gadu garumā katra mēneša pirmajā ceturtdienā Sidnejas Daugavas Vanagu namā cilvēki satiekas uz pildīto pankūku pusdienām, kurām gatavošanās sākas jau vairākas dienas iepriekš.

Kā zināms, Latvijā bieži ciemiņi tiek cienāti ar pašceptām pankūkam. Ja vēl ciemiņus izdodas pacienāt ar pašu dārzā izaudzēto ogu vai augļu ievārījumu, ciemošanās un ēdiena baudīšanas prieks noteikti sniegs pozitīvas emocijas vēl uz ilgu laiku. Viesošanās ir ne vien lieliska iespēja baudīt pašu gatavotu maltīti, bet arī satikt cilvēkus, kurus ikdienā varbūt neizdodas sastapt pārāk bieži attāluma vai dzīves aizņemtības dēļ.

Arī man marta pirmajā ceturtdienā bija iespēja palīdzēt Sidnejas Daugavas Vanagu virtuvē maltītes gatavošanā, palīdzot sagatavot pildītas pankūkas, cept ābolu plātsmaizi, drumstalu maizi un ķimeņmaizītes, kā arī klausīties Austrālijas latviešu dzīves stāstus un atmiņas par viņu Latviju. Apbrīnojami, ka cilvēki, kuri, savu dzimteni atstāja kā mazi bērni (daži vairāk kā septiņdesmit gadus atpakaļ), joprojām runā skaidrā latviešu valodā un, neskatoties uz aktīvo ikdienu tālajā Austrālijā, katru dienu domā par savām dzimtajām vietām un arī seko līdzi notikumiem Latvijā. Pietiekami daudzi latvieši, kas jau ilgus gadus dzīvo Austrālijā, neskatoties uz savu ievērojamo vecumu, regulāri mēro tālo ceļu uz Latviju, lai viesotos dzimtenē un apciemotu savus radus.

Šajās kopā būšanas reizēs redzama skaudrā dzīves realitāte: laiks nežēlo un negaida nevienu un varbūt tieši, paliekot vecākiem, šie kopā sanākšanas pasākumi kļūst vēl būtiskāki ne vien tāpēc, lai satiktu savus tautiešus un sava starpā runātu latviski, bet arī, lai kopīgi atcerētos savas bērnības un jaunības dienas Latvijā, kas daudziem uz mūžu palikušas spilgtā atmiņā.

Austrālijas latvieši savas atmiņas par dzimteni izpauž dažādos veidos, piemēram, Sidnejas latviete Biruta Klarka (Clark), kas Austrālijā ieradās gandrīz septiņdesmit gadus atpakaļ, savas atmiņas par Latvijā pavadīto bērnību un kara gadiem, stāstu un dzejas veidā ir aprakstījusi 2014. gadā Latvijā izdotajā grāmatā Domu Kamols:

Tu mana sapņu pilsēta pie jūras,
Tu mana sapņu vietiņa,
Kādēļ man ir tādas jūtas,
Vai vēl es reizi Tevi redzēšu?
Ir pagājuši ilgi gadi,
Es esmu tālu pasaulē,
Bet kādēļ mani moka jūtas,
Ardievu brīdī gūtas – tur tālumā.

(Dzejolis Tu mana pilsēta pie jūras sarakstīts 1982. gadā, Austrālijā.)

Klausīties cilvēku atmiņu stāstus, ir neticami interesanti, jo tie atklāj skarbo Latvijas un Eiropas vēsturi, kas ietekmējusi tik daudzu cilvēku likteņus un izsvaidījusi latviešus pa visu pasauli.

Ilgus gadus dzīvot vairākus desmitus tūkstošus kilometrus prom no Latvijas un ik dienu saglabāt mīlestību pret dzimteni savā sirdī spēj saprast tie, kuri ir izdzīvojuši līdzīgu pieredzi, atstājot dzimteni, dodoties trimdā vai tas būtu piecdesmit vai desmit gadus atpakaļ. Katram mums ir savs stāsts un atmiņas par savu Latviju.

Latvija ir maza valsts un latviešu skaits pasaulē samazinās, tāpēc jo īpaši būtiski ir vienam otru atbalstīt un pieminēt savās domās dzimteni, kā arī, cik vien iespējams, sekmēt Latvijas izaugsmi, neskatoties uz to, kurā pasaules malā mēs katrs atrastos. Latvija rīt būs tāda, kādu to ar savām domām un darbiem veidojam šodien.

Sintija Bernava
Biedrības „Donum Animus“ valdes priekšsēdētāja ar ilggadēju darba pieredzi, strādājot Latvijas Republikas parlamentā, Ministru kabinetā Latvijā un strādājot ar attīstības sadarbības jautājumiem attīstības valstīs.
Laikrakstam „Latvietis“