Perta, Pinakuls, Pembertona (3)

Palielināt / Enlarge

Līvina (Leewin) bāka. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Anita un Marija Kauaramupā. FOTO Ilmārs Rudaks.

Palielināt / Enlarge

Ūdens rats. FOTO Anita Rudaka.

Palielināt / Enlarge

Marija pie ūdens rata. FOTO Anita Rudaka.

Palielināt / Enlarge

Manjimupas vēstures muzejā. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Vīteņaugi. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Milžu ielejā. No kreisās: Pēteris, Anita, Marija. FOTO Ilmārs Rudaks.

Palielināt / Enlarge

Marija kāpj Glostera kokā. FOTO Ilmārs Rudaks.

Otrais turpinājums. Sākums LL448, LL449.

3. oktobris

Esam tikpat tālu no Pertas, kā Rīga no Viļņas – 295 km. Mūsu apkārtne ir Margaretas upes rajons. Ir agrs rīts, kad es klusiņām izgāju pastaigā, kur valdīja klusums, tik ķengurs uz mani paskatījās un aizlēca. Apkārt ir karri un džara (jarrah) meži, akku puķes, Blakvūdas upe (Blackwood River) un vecas vējdzirnavas, bet pār visu liels miers. Rudaku pāris ir sastādījuši daudz proteas, kā arī Rietumaustrālijas pavalsts varitā (warratah) puķes. Visas vēl plauka un deva krāšņu skatu.

Starp dažām lietus lāsēm es ievilku svaigu gaisu un to kārtīgi baudīju, kamēr dzirdēju ģeneratoru. Te nav ne tik mobilais signāls, bet elektrības piegāde bieži streiko. Toties saziņa darbojās ar labu zemes līniju.

Pirmā vieta šodienas apskatē bija Augustas pilsētiņa, kas sēž jūras aizvējā un ir labāk pazīstama kā vieta, kur satiekas un čalo Dienvidjūras un Indijas okeāna ūdeņi. Kādreiz te medija valzivis, tagad tās var vērot; gan bijām mēnesi pa vēlu. Netālu atrodas Nīderlandes kuģa vārdā Līvin (Leewin) nokristītā bāka. Tā ir vēl aktuāla, un visaugstākā Austrālijas galvenā kontinentā. Vējš pūta kā taures un lietus piedancoja, bet starp visu to, bija ko apskatīt. Pa mazu taku starp akmeņiem uz jūras pusi lejā pa kalnu, kur šiltītes atgādināja, lai nestāv pārāk tuvu jūrai, jo tā varot uzsist vilni un aprīt, redzējām jūras apkārtni pie bākas, kas ar spēku sitās pret akmeņiem.

Rajonā bija līči un vienā no tiem, kad lietus norima, varējām čāpot prātīgi lejā pa pakalniņu un apskatīt pilsētas veco ūdens riteni, kas savulaik pieveda svaigo dzeramo ūdeni.

Piebraucām pie Hamlina (Hamelin) līča, kur jūras krasts veidoja interesantu skatu ar palikušiem veciem koka steķu stabiem. Ja būtu vasara vai pat silta diena un mugurā šortiņi, tad basām kājām rāmā jūras ūdenī iebristu satikties ar brīnumainām dzeloņrajām. Tie tad spēlētos starp mūsu kājām, un mēs būtu labi tūristi un tos pabarotu ar kādu svaigu zivi. Mūsu mašīna tur bija vienīgā un no divkājainiem – neviens. Būs jābrauc citu reizi.

Tad uz iekšzemi un Boranup galeriju. Tur bija plašas telpas meža vidū ar skaisti darinātiem koka galdiem, skulptūrām un iespaidīgu visa veida mākslu un mākslas izstrādājumiem.

Laiks ko ieēst pusdienās, aizbraucām uz Margaretas upes pilsētiņu. Kur kādreiz pilsēta bija pazīstama ar saimniecību un cietkoka rūpniecību, šodien tā ir pazīstama kā vīnu un tūrisma rajons. Pusdienās mums pievienojās vietējais papagailis – skaisti zaļš, vārdā Papagailis numurs 28, bez jokiem! Mums šis pavisam patika un draudzīgs arī, bet Rudaku pāris tik groza galvu; – esot baigais mēris.

Pilsētai savs temps ar gaumīgi izveidotiem un interesantiem veikaliem, piemēram, kaņepju veikals ar modes drēbēm un ķermeņa kopšanas produktiem. Kaņepju materiāls ir 3 reizes stiprāks pa kartūnu, un Rudaku pāris ar zināšanu teica, ka drēbes ir ļoti izturīgas, ilustrējot punktu ar dienas apģērbu.

Izbraucām caur daudziem karri mežiem, kas bija gleznas tērpos, pirms tikām uz Kauaramupu (Cowaramup). Šeit gan bija par ko pasmaidīt. 2012. gadā pašvaldība iestellēja 42 stikla šķiedras skulptūras – govis. Tā ir pilsētai vārdu spēle, jo cow ir govs. Tiešām, jauki bija paskatīties, ko radošas smadzenes var izveidot. Tur bija govis veikala priekšā, uz laukumiem, uz zālājiem, gar kājnieku celiņiem un pie pilsētas galvenām ēkām.

Nobeidzam dienas ceļošanu Prevelī (Prevelly). Mazā vietiņa ir starptautiski pazīstama sērfošanas jūrmala. Pilsētiņas vārds radies no Krētas (Crete) salas Preveli klostera. 1979. gadā austrālietis Džefs Edvards (Geoff Edwards) ar ģimeni atrada šo vietu un īstenoja sapņus, izveidojot to ģimenēm kā izpriecas vietu. Par godu grieķu klosterim, kas viņu un citus otrā pasaules karā noslēpa, viņš par piemiņu uzbūvēja skaistu kapliču.

Kā balta, stalta dāma tā graciozi rādīja kontrastu pret tumšām debesīm un apkārtni un bija ārprātīgi iespaidīga.

4. oktobris

Ir agrs rīts. Gar mašīnas logiem garām slīd karri meži, avokado saimniecības un ik pa brīdim – ķenguri. Ir kluss, kad izkāpjam no spēkratiem; ne cilvēku, ne citu dzīvju būtņu pēdas, bet ir peļķes un dubļi pēc nakts viesa. Esam Varena (Warren) Nacionālajā parkā novērot karri mežus, kas ir vieni no pasaules garākiem kokiem, līdz pat 90 m, daži būdami 200 gadus veci. Atrodamies Dziļās vilšanās (Heartbreak) takā. Te nav vietas ne busiem, treileriem, ne karavānām, un tās 12 km var izbraukt tikai vienā virzienā.

Rīta klusumā, pastaigājoties pa taku, jāapbrīno koku cēlumu un skaistumu. Baltie stumbri kā rīta montāža ar pievilcīgu mistiku, bālā gaismā radīja efektu, kas bija garīgi mierinoša.

Izbraucot taku, bija daudz vietas, kur puķes pasmaidīja un lika sevi manīt ar skaistām un vibrantām krāsām. Sarkanais vīteņaugs vijās ap ceļmalas melnajiem stumbriem, kā arī ap kritušajiem kokiem. Melnie stumbri ir vai nu palikuši pēc ugunsgrēkiem vai tīšām apdedzināti, lai aizsargātos no ugunsgrēkiem.

Starp mežiem bija upes un strautiņi, rādot, ka dabas maks šeit ir ļoti bagāts.

Pusdienlaikā iebraucam Pembertonā, turpat 80 km no lauku mājām. Pilsētiņai ir savs raksturs ar mantojumā atstātām koka mājām. Ap šo pilsētu pēc kara 1950. gados dzīvoja daudz mūsu tautiešu, atstrādājot savus obligātos 2 līguma gadus pie kokrūpniecības, un daži arī šeit palika.

Kokrūpniecība ir aktīva un ir pielāgojusies laikam, audzējot Tasmānijas Zilos eikaliptus (Blue gum) un priedes, jo tās ātrāk aug. Braucot mežiem cauri, liekas, ka esam ieklīduši apburtā gaisotnē.

Piebraucam pie 53 m Glostera koka (Gloucester Tree), kas ir viens no trijiem karri kokiem, kurā var uzkāpt līdz galotnei, lietojot kokā iekaltas metāla stangas, kam apkārt ir metāla drošības režģis. Mums bija liels prieks skatīties, kā citi to dara, kamēr pie piknika galda uzkodām ko saldāku.

Apkārtnē ir arī pienotavas. Dažus gadus atpakaļ Rietumaustrālijas raktuves magnāte Džīna Reinharte (Gina Rinehart) iepirka dažām akcijas ar nodomu svaigo pienu eksportēt uz Ķīnu.

Nākošā vieta bija netālu no Valpolas (Walpole), braucot uz austrumiem, sekojot jūras krastam. Valpolas Nornalup Nacionālais parks ir 200 km2 liels – tikpat kā Pūketas (Phuket) sala. Tur atrodas dabas skaistie Tirpu (Tingle) koki ar saviem īpatnējiem sarkaniem stumbriem. Milžu ieleja (Valley of the Giants) ir vienīgā vieta pasaulē, kur pastāv Tirpu meži. Ar izbrīnumu skatījāmies uz pasaules lielākajiem eikaliptiem, kuru stumbri var izaugt līdz 20 m, un gadus atpakaļ varēju dažiem izbraukt cauri ar mašīnu.

Kāpām 40 m virs zemes izveidotā metāla takā. Staigājot pa šūpojošiem, šauriem metāla tiltiem lielā vējā bija jāpieturas pie sānu balustrādēm. Bija labāk neskatīties uz leju, jo kāpņu pakāpieniem bija redzams cauri, bet skats no koku galotnēm bija to vērts. Būt koka galotnē un kā putnam skatoties tālu, tālu deva sajūtu, cik mēs esam mazi salīdzinājumā ar dabu un tās temperamentu. Klusums bija pievilcīgs, un to manīja no visiem, kurus satikām pa ceļu, rādot cieņu pret dabu.

Kad nokāpām, tad pavingrinājām kājas uz meža grīdas un tās izveidoto pastaigu. Vērojām ne tik kokus, bet skaistās puķes un stādus. Aptaustījām Zobeņa zāli (Sword grass), kas bija gan ar asām malām, bet tā aizsargā mazos kvokas (quokkas), kas pa nakti skrien un darbojās, atrodot tur patvērumu no ienaidnieka.

Tad vēl bija laiks piebraukt pie Manjimup. Pilsēta ir labāk pazīstama ar melnām trifelēm, jo klimats ir tāds pats kā Francijas Perigorda rajonā. Te ir kokrūpniecības muzejs un vēsturiskās lokomotīves, ko izstaigājām, bet pievakarē kļuva ļoti auksts, un nekavējāmies ilgi; siltā mašīna aicināja.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl