Cik jauki pabūt rietumos...!

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Varenā torte. FOTO Gunta R..

Palielināt / Enlarge

Visi pirmdienas ekskursanti. FOTO Artūrs Berķis.

Palielināt / Enlarge

Galdiņ, klājies! Ar Pertas Vanadzem. FOTO Gunta R..

Palielināt / Enlarge

Trīs Vanadžu priekšnieces. No kreisās Silvia Miglis no Melburnas, Rita Džonsone no Pertas, Regīna Berķe no Adelaides. FOTO Gunta R..

Tas, ka pertieši savus pulksteņus ir pagriezuši divarpus stundas atpakaļ no Adelaides laika, nekādā ziņā nenozīmē, ka viņi ir atpakaļ palikuši. Tas jau vispirms ir manāms viesmīlībā, kuru visā pilnībā izbaudīja Daugavas Vanagu delegāti no Adelaides, Melburnas un Sidnejas, saradušies DV delegātu sapulcē Pertā no 10. līdz 12. martam, lai atrisinātu pasaules problēmas (ahem!) un tad, lai pavadītu lustīgas stundas ar sen neredzētiem draugiem. Adelaides delegātēm, kuras apmetās motelī netālu no Latviešu centra, Pertas DV nodaļas priekšnieks Ilmārs Rudaks pat uzticēja mašīnu, lai viņas ērti un no citiem neatkarīgas, varētu tikt uz namu un atpakaļ ar Dzidru pie stūres.

Vanagiem lielā runāšana notika sestdien, 11. martā un Vanadzēm pāris stundās svētdien, 12. martā. Svētdienas pēcpusdienā plašākā Pertas publikas lokā atcerējāmies pulkvedi Kalpaku, leģionārus un Kurzemes Cietoksni. Pārējo laiku aizņēma atmiņu (un glāzītes!) cilāšana, vella dzīšana, dziedāšana, dabas jaukumu apskatīšana un, protams, ēšana, ar kuru nodarbojāmies visai nopietni, jo pertietes ir varen' labas saiminieces.

Ēšana sākās jau piektdienas vakarā, kad Ilmārs visus iebraucējus bija ielūdzis uz DV klubu baudīt pēc nelaiķa sievastēva slavenās receptes gatavotās kotletes. Lauku pavardā cepto kotlešu kalni cēlās arvien augstāk, jo kotletes, kā jau viss, kas Rietumu Austrālijā, bija lielākas, kā visur citur: krietnas vīrieša dūres lielumā! (Rietumi Austrālijā ir tas pats, kas Amerikā Teksasa). Un garšīgas; mēli varēja norīt. Cīnījāmies varonīgi, taču visas nespējām notiesāt; kā saka, ar acīm vēl ēstu, bet... Un nevajag aizmirst, ka mums, austrumniekiem, iekšējais pulkstenis jau rādīja divdesmit otro vakara stundu, kad Pertā bija tikai plkst. 19.30. Mēs jau lūzām nost, kad viņiem jaukais vakars tikai knapi kā sākās.

Nākošā rītā pulcējāmies jau agri DV telpās, jo pirms nopietnām pārrunām taču vajag ieturēt kārtīgas brokastis. Pāris stundu spriedelēšana tā izkaltēja rīkles, ka bez kafijas pauzes un uzkodām nevarēja iztikt; pāris stundas pēc tam, atkal bija galdiņ klājies, un mūs aicināja uz desu un skābu kāpostu pusdienām. Senos laikos uz laukiem pēc pusdienām varēja noraut kādu mirklīti, jo visiem pienācās diendusa, lai pusdienas nosēžas, bet Pertā... – kas tev deva? Runas vēl nebija beigušās, tādēļ vajadzēja turpināt līdz galam, kad varēja baudīt kafiju un uzkodas.

Vakarā Ilmārs, bijušais adelaidietis, bija uzaicinājis visus Adelaides ciemiņus pie sevis uz vakariņām. Daži apmetāmies pie Rudakiem un, kā jau pašmāju ļaudis, izmetāmies ērti – īsās biksēs, mājas brunčos un basām kājām. Tas viss strauji mainījās, kad ieradās tās viešņas, kuras apmetās motelī. Oho! Viņas bija uzcirtušās uz nopietnu iziešanu, uzsmiņķējušās un izrotājušās tā, ka dažas mājinieces pagalam nokauninātas uz brīdi nozuda savās istabās un pēc brītiņa parādījās pavisam citā paskatā!

Tās nebija nekādas vienkāršas vakariņas, tas bija mielasts kā uz kāzām – ar ziediem, svecēm, plašu dzērienu izvēli un visām iedomājamām ērtībām. Ilmāra otrā puse, Anita, kuras dēļ mēs jau pirms gadiem ar Amora bultas palīdzību Ilmāru no Adelaides pazaudējām, uzklāja viesību galdu ar plašu salātu dažādību, miziņā vārītiem kartupeļiem (manu mīļāko ēdienu!), pašas Anitas skābētiem gurķiem un skābiem kāpostiem, kamēr pats namatēvs bija mācējis uz slēgtā BBQ izcept cūkas miesu ar tik kraukšķīgu ādiņu, ka nudien žēl, ka katram lopiņam ir tikai viena āda. Tas krekliņš bija patiešām nepārspējams! Un pati miesa mutē izkusa tā, ka gandrīz varēja iztikt bez zobiem. Pa starpām vēl visādi našķi un kur vēl saldais ēdiens!

Protams, latviešiem bez dziedāšanas nav dzīvošana, un dziesmas skanēja gandrīz visos brīžos, kad mutēs negadījās ēdiens. Uz verandas klātam galdam papildus burvību piešķīra liels, apaļš mēness, kura košais smaids mīlinājās ar daudzo sveču gaismu. Lielākoties iztikām bez jebkāda modernā apgaismojuma, tātad kaut ko romantiskāku būtu grūti iedomāties. (Nez, kur jāpiesakās, lai izkārtotu savām viesībām tādu mēnesi?) Paldies, Ilmār un Anita, par patiešām neaizmirstamu vakaru!

Svētdienas rītā Vanadzes bez liekas runāšanas tika galā ar savu sapulci; pāris stundas un gatavs! Tad, protams, pusdienas – atkal karaliski uzklāts galds. Pertā Vanadžu nav daudz, bet viņas ir apbrīnojami čaklas un gudras savas priekšnieces Ritas Džonsones vadībā. Un ne tikai Vanadzes; deviņdesmit gadus piedzīvojis, bijušais leģionārs un zēdelhēmietis Jānis Blumbergs bija pagādājis lielu, nē, milzīgu – torti, izdekorētu ar DV nozīmi pareizajās krāsās un uzrakstu Daugavas Vanagi, sasauksimies! Torte bija tik liela, ka to ēdām arī vēlāk pēcpusdienā, kad pulcējās tauta pēc Kalpaka sarīkojuma, un nākošā dienā, kad atgriezāmies no izbraukuma, taču nespējām to notiesāt, lai gan varonīgi pūlējāmies, jo kuram tad negaršo šokolādes torte?

Kalpaka atceres sarīkojums pulcināja plašāku Pertas sabiedrību, un daži no tiem arī apmeklēja svētdienas lustīgo pēcpusdienu, kas sekoja nopietnam aktam. (Sk. atsevišķu rakstu.) Protams, atkal bija ēšana, un lai gan daži izteicās, ka nu galīgi neko vairs nevar dabūt iekšā, jo nupat taču ēdām (!) tomēr kaut kādā veidā katram priekšā parādījās pilns šķīvis. Arī bārs bija vaļā, un pie laba dzēriena taču vajag kaut ko uzkost!

Te nu bija pievakare, kad varēja papriecāties un pasmieties. Ciemakukulī Adelaides Vanadzes bija līdz paņēmušas dziesmas – gan solo, gan sešu balsu ansamblī, jokus, stāstiņus un dzejoļus, kas kuplināja vietējo piedāvājumu: Jūlija Bernšteina izjusto dzejoli par vecumdienu likstām un Anitas Vaļikovas stāstu, kas atgādināja, kāda bija dzīve un sevišķi valoda Rīgā, kad tur noteicēji par smalko toni bija vācieši. Publika ne tikvien priecājās, bet daži pat pakavējās personīgās atmiņās. Te nu bija reize, kad nopietnība ieņēma attālu otro vietu.

Taču vakara jokiem vēl nebija gals. Mājās braucot, mūsu Adelaides jokupēteris Imants ieminējās, ka drīz būšot klāt galīgs bads, jo vismaz stundu neesot ēsts. Ilmārs, Imanta vadībā skauts bijis, atsaucās uz bijušā vadītāja bažām un pirms gulētiešanas pasniedza Imantam speciāli greznu sviestmaizi!

Melburnas un Sidnejas delegāti jau pirmdien atgriezās mājās, bet adelaidieši, tik tālu braukuši, gribēja vēl mazliet izmantot savas brīvdienas un papētīt apkārtni, tādēļ Ilmārs noorganizēja izbraukumu uz Serpentine Falls, Pertas kalnos. Tur, protams, atrodas restorāns, un ciemiņiem bija sarunātas pusdienas. Atkal ēšana. Apkārtne skaista, brauciens ne pārāk tāls, tikai laiks tāds šaubīgs – kā uz lietu. Uz pusdienām ieradāmies pirms norunātā laika, tādēļ pabraucām tālāk uz dambi, kuru pirms sešdesmit gadiem Jānis Blumbergs, kā šai zemē uzņemts dīpītis, palīdzēja būvēt.

Daži sportiski noskaņoti ekskursanti nodomāja no dambja uz restorānu atgriezties zem sava spēka, bet atceļš bija ne tikai garāks, nekā braucot likās, bet arī pret kalnu, un visam kroni uzlika pamatīga lietus gāze, kas staigātājus pārsteidza pusceļā. Labi, ka Ilmārs apžēlojās un tomēr aizbrauca viņiem pakaļ. Pusdienas garšoja labi, bet ne tik labi kā Pertas Vanadžu gatavotas.

Mājā braucot, mūsu ceļu pārskrēja divi milzīgi putni, par kuriem Ilmārs mums mēģināja iestāstīt, ka tie esot no kādas saimniecības izbēgušas Rietumaustrālijas vistas, turklāt vēl tikai cālīši, bet tik lētticīgi jau nu mēs neesam: zinājām, ka tie ir emu.

Drīz jau atkal bija klāt Latviešu Centrs, bet tā ir sena patiesība, ka no draugiem šķirties ir grūti, un kā var tā vienkārši ar vārdu un rokas spiedienu šķirties? Turklāt abi ledusskapji vēl nebija ne tuvu iztukšoti, un arī torte vēl kārdināja. Bārmenis bija sarunāts jau pa ceļam, pateicoties modernai ierīcei, ko sauc par mobilo telefonu, un tā nu vēl beidzamo reizi Ilmārs slēdza vaļa Nama durvis, lai mēs vēlreiz varētu baudīt pertiešu viesmīlību. Kā parasts, gāja augsti – ar dziesmām, vairākām ceļa kājām (dažiem ir vairāk kājas, nekā ar neapbruņotu aci var redzēt) un... ēšanu. („Nē, bet es vairs nevaru...“ Un tomēr). Taču šoreiz skumjas un laime kā vītenis vijās, jo nācās atzīt, ka beidzot pienācis šķiršanās brīdis.

Blakus jau aprakstītam atmiņā paliek dažas neizdzēšamas bildes: Adelaides lidlaukā 90 gadus veco Artūru pamatīgi izčamda (vai liks arī izģērbties?), pat kurpes liek novilkt; vēl šodien nesaprotam, ko viņam mēģināja piesiet; kā Pertā 95 g.v. Geņai izkrāmē visu koferi, lai no pašas apakšas izņemtu mazas rokdarbu šķērītes (acīmredzot, mūsu večus redz kā jaunākos teroristus!); kā Geņu ar ceļamkrānu ceļ lidmašīnā, lai viņai aiztaupītu kāpšanu pa trepēm; kā Gunta nemāk tikt galā ar savas bagāžas reģistrēšanu un nodošanu, jo viss ir digitalizēts, un viņa vēl dzīvo divdesmitā gadsimta vidū; milzīgā, plakanā kabatas blašķe, kurā Aija bija salējusi brendiju, ar ko savā vārda dienā pacienāt ekskursantus. Blašķe, protams, piederēja Ilmāram, jo Rietumaustrālijā viss ir lielāks nekā citur. Gribētu redzēt to kabatu...

Taču visdziļāk sirdī iesēdusies pertiešu viesmīlība un sirsnība. Cerams, ka pēc gada, kad Adelaides Vanagi rīkos delegātu sapulci, varēsim turēt līdz un saņemt visus delegātus, bet sevišķi tos no rietumiem ar tādu pašu sirsnību un gādību. Gaidīsim visus un darīsim savu labāko!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“