Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Perta, Pinakuls (Pinnacles), Pembertona (4)

Ceļojums gar Austrālijas rietumkrastu

Laikraksts Latvietis Nr. 451, 2017. g. 18. martā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Blakvūdas upe. FOTO Marija Perejma.

Nanupa iela. FOTO Marija Perejma.

Laurences vīnotavā. FOTO Marija Perejma.

Voijadža muiža. FOTO Anita Rudaka.

Tiekam pie barošanas. FOTO Ilmārs Rudaks.

Rūķīšu pilsēta. FOTO Anita Rudaka.

Trešais turpinājums. Sākums LL448, LL449, LL450.

5. oktobris

Diena bija veltīta Margaretas upes rajona vīnotavām un vizuālai mākslai ar piedevām. Iesākām apskati tuvākai pilsētiņai Nannup. Nūgaru (Noogar) ciltī viens tulkojums ir vieta, kur apstāties, un tā arī darījām. Te un tās apkārtnē dzīvo daudz Vjetnamas kara austrāliešu zaldāti. Pilsētā arī atrodas piemineklis Austrālijas Vjetnamas pirmajam karā kritušajam zaldātam, bijušajam šīs pilsētas zēnam.

Blakvūdas upe plūda gar tās malu un pie viena koka varēja lūkot pēc atzīmēm, cik augstu plūdu laikā ūdens ir kāpis. 1982. gadā tas appludināja policijas iecirkņa telpas, un cietumniekiem bijušas slapjas kājas. Palūrējām vecās telpās, kur viss bija būvētas no džara koka.

Pilsēta pastāv ar kokrūpniecību. Darbdienas rītā smagās mašīnas ar lieliem baļķiem brauca pa galveno ielu. Kopš tās dibināšanas, galvenās ielas izskats ir maz mainījies. Kad 2013. gadā austrāliešu filmu režisori meklēja pilsētu ar 1970. gadu izskatu, kur uzņemt filmu Drift par sērfošanas sākumu un tās rūpniecību, tie to atrada Nannupā.

Tālāk ceļā; piebraucam pie skaistām lauku mājām, kur no aitu piena darināja sieru. Vīrs audzē saimniecības aitas, un sieva tās pienu veido sieros. Paši šeit dzīvo un strādā. Dabūjām dažus sierus pagaršot un patika. Kambrī (Cambary) sieru fabrika ir saņēmusi daudz godalgu; paši smējās, tas varbūt tamdēļ, ka Austrālijā esot tikai 5 vietas, kur darina sieru no aitas piena. Bija interesanti uzzināt, ka aitas piens ir bagātīgāks par govs pienu, jo tam ir 100% vairāk kaļķvielu un daudz vairāk A, B, D un E vitamīnu. Dienvidaustrālijā tik zinu vienu vietu, kas gatavo sieru no aitas piena, un tas ir Ķengura salā.

Ir saulains rīts, kad braucam tālāk, un pa ceļu pasauļojās ķenguri starp neticami skaistiem nezāles laukiem. Kas arī iekrita acīs jau dažas dienas, ir balto liliju meži, jo turpat vai visas ceļmalas ir ar tām apsegtas.

Ieskatījāmies Jalingapa (Yallingup) un Ganjalgapa (Gunyulgup) galerijās. Abās varēja atpūtināt acis pie skaistiem mākslas darbiem. Pēdējai bija savs ezers un āra skulptūras; tās vārds nozīmē atpūtas vieta pie ūdens. Tā ir starptautiski godalgota vieta par saviem panākumiem un kvalitāti. Ja tik maks būtu devīgāks!

Bijām pie 1849. gadā vācu ģimenes dibinātās Happs vīnotavas, kur atvases turpina senču darbu. Laurence vīnotavai bija grandiozi dārzi, skulptūras, ezers un, protams, vīnoglāju lauki. Mūs mudināja apmeklēt dāmu un kungu durvis, un, kas pa pārsteigumu, – viss no džara koka!

Voijadža Muižu (Voyage Estate) 1991. gadā dibināja Maikels Raits (Michael Wright), kas mira 2012. gadā. Viņa tēvs Pīters nodibināja lielās raktuves ar ļoti pazīstamo Lang Hancock. Gan Maikels pats nedzēra, kaut kas jau bija jāpadara brīvā laikā, nerunājot pa naudas neiztukšojamo avotu. Te viss bija tik grezni izveidots, ka vārdam nav vietas. Spāņu stilā viss spīdēja un laistījās, un restorāns pilns ar piekritējiem. Pēdīgi apciemojam Vāteršeda (Watershed) vīnotavu; jaunākā no visām – dibināta 2002. gadā. Skaisti skati, ezers, un uz laukiem varēja vērot vēlās pēcpusdienas noskaņu.

Tā lai būtu kāds līdzsvars, tad pusdienas ēdām Būtlega (Bootleg) alus brūvētavā. Tur arī ezers mūs sagaidīja. Bija skolas brīvdienas, un pēc skaita varētu teikt, ka šī ir ģimenēm populāra atpūtas vieta.

Kad tikām mājās, tad vēl bija laiks piebraukt pie netāliem kaimiņiem, reģistrētiem brīvprātīgiem strādnieki, kas izaudzē bāreņu ķengurus, vēlāk tos atlaižot brīvībā. Katru vakaru ap saulrietu ķenguri salasās no kaut kurienes un pasaka savu labvakariņu, saņemot graudus un maizīti. Varējām dažus paglāstīt un pat visjaunākos, istabā ieejot, paturēt. Žēl bija maziņā, kam bija kataraks, un vajadzīga acs operācija.

6. oktobris

Pieceļamies, dzirdot smagas lietu lāses. Ilmārs jau pie rensteļu tīrīšanas. Dienai sola +16°C, bet, skatoties rīta ziņas, Adelaidē ir +28°C. Kaut kas ar to laiku nav pa īstam, jo parasti vajadzētu būt otrādi.

Laiks braukt atpakaļ uz Pertas māju, bet pirms tam visi darbiņi vēl jāpadara, ieskaitot nogriezt skaistās puķes, kas iznāk vairāk nekā ietilptu vienā spainī.

Braucam pa tūristu skaisto ceļu, sekojot Blakvūdas upi, gar pienotavām, pakalniņiem, kur redzam kalna galotnes miglas tīklos un lejā upes līkloča pastaigu, aitas, papardes un klusas nomaļu vietas.

Ballingup pilsētā piestājamies pie vecas sieru fabrikas, kas pārveidota par mākslas un amatniecības centru. Pie upes ir izīrējamie vecie dzelzceļa vagoni, un apkārt ir plūmju un ābolu augļu dārzi. Atrodam vienu palikušo Anitas mākslas darbu, kas veidots no dabīgiem stādiem un smilgām. Viņa ir ļoti radoša, un abos īpašumos ir pielikusi savu roku.

Nomsvile (Gnomesville) jeb Rūķīšu pilsēta ir unikāla. Tā ir netālu no Banburijas (Bunbury) un iesākās 1990. gados kad viens vietējais ielas malā, koka dobumā nolika vienu rūķīti. Citi sekoja. Pa gadiem vieta ir tūristu plūdos, jo tagad ir tūkstošiem rūķīšu; daži sadalīti pa tēmām, ģimenēm. Šī gada februārī valsts TV raidītājs ABC ziņoja, ka rūķīši ir pārņēmuši privātos īpašumus, jo vieta ir bez sētām, bet cilvēku soļi ir atstājuši negatīvu triecienu apkārtējai videi un to jāmēģina atrisināt. Bija ko apskatīt, kaut arī kārtīgi lija.

Hārvī (Harvey) siera fabrikai piebraucām gandrīz pie durvīm un tūlīt devāmies pie pagaršošanas galdiņa. Žēl, ka tos uz Adelaidi neeksportē, cits neatlika, kā to garšīgo un godalgoto feta sieru atvest uz mājām.

Pēdīgi izbraucam cauri Jalūpas (Yaloop) pilsētiņai, kas šīgada 7. janvāra ugunsgrēkos pazuda 7 minūtes. Publikai tik pagājušā mēnesī atvēra ceļus. Pilsēta pazaudēja visas restaurētās koka ēkas un vēsturiskās darbnīcas, un tikai puse no bijušajiem iedzīvotājiem ir atgriezušies.

Vakarā Pēters no Ilmāra mācījās, kā taisīt viņa īpaši garšīgos skābos kāpostus. Es esmu liela protea mīlētāja, un tikmēr ar Anitu bijām dziļās sarunās par to audzēšanu un variācijām.

7. oktobris

Mājās jāā...brauc, mā...jās... jā...a...brauc...

Brokastis bija īstā latviešu stilā ar nupat uztaisītiem skābajiem kāpostiem, desiņām, maizi un kartupeļiem.

Vēl būtu jānodzied „Te bija labi saimenieki...“

Ar sapakoto bagāžu devāmies uz lidlauku. Vecos laikos Flindersa ielā Rudaku tante ar manu mammu – Tumuļu tanti dalījās savos gardumos, dzīves laimē, nelaimē un katru dienu viena pie otras pieskrēja caur nekad neaizvērtajiem aizmugures dārza vārtiem. Tā arī šoreiz mūsu bagāžā bija ne burciņa, bet burka ar skābiem kāpostiem.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com