Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kāpēc izvēlēties būt patiltē

Latvija nevar būt tilts starp rietumiem un austrumiem

Laikraksts Latvietis Nr. 452, 2017. g. 24. martā
Sanita Upleja -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nesen kādā Latvijas radio pārraidē no raidījuma viesa mutes izdzirdot tik bieži deldēto teicienu par Latvijas vietu starp rietumiem un austrumiem jeb mūsu valsti kā tiltu starp austrumu un rietumu pasauli, iedomājos, ka tad jau sanāk, ka mēs vai nu karājamies gaisā vai dzīvojam uz tilta, vai arī mitināmies patiltē, kas arī nav tā pati labākā dzīves vieta, pat ja mazliet vairāk pasargā no aukstiem vējiem un lietus. Ne vienā, ne otrā gadījumā tas neliecina par ticību savai valstij kā stabilai un nozīmīgai vērtībai. No tā savukārt izriet secinājums, ka arī paši sevi kā šīs valsts iedzīvotājus mēs uzskatām par tādiem, kam pietiek ar vietu patiltē un nemaz nevajag kārtīgu mājokli.

Visticamāk, ka nav iespējams precīzi noskaidrot, kad un kādos apstākļos ir dzimusi šī ideja par mūsu valsti kā tiltu starp divām atšķirīgām pasaulēm, tomēr liekas nožēlojami, ka tā nav arī mirusi līdz ar Latvijas pilnīgu atgriešanos un iekļaušanos rietumu jeb Eiropas kultūrtelpā vārda plašākajā nozīmē pēdējā gadsimta ceturkšņa laikā. Lai arī pēdējā laikā varbūt mazliet retāk dzirdama sabiedriskajā sarunā, tomēr šī dzīvošanas patiltē ideja varētu būt nosēdusies diezgan daudzu Latvijas ļaužu zemapziņā, un no turienes ik pa laikam nodevīgi izlien saukļu Eiropa mūs nesaprot, Eiropa mums uzspiež veidolā.

Mucā audzināti

Meklējot iespējamos veidus un ceļus, pa kādiem šī doma, ka Eiropa ir kaut kas atšķirīgs no mums, ir iekļuvusi un nosēdusies ļaužu prātos, es nonācu pie secinājuma, ka tas noticis ar izglītības starpniecību padomju okupācijas laikā un inerces dēļ lielā mērā velkas līdzi vēl arī tām paaudzēm, kas atjaunotās brīvvalsts laikā jau it kā ieguvusi citādu izglītību un skatījumu uz pasaules lietu kārtību.

Sevi es pieskaitu pie tiem, kas izglītības pamatus ieguvuši padomju okupācijas laikā, plašāku redzējumu uz pasauli guvuši augstskolās jau brīvā Latvijā, bet robus zināšanās turpina pašizglītošanās ceļā aizpildīt visu atlikušo mūžu, jo skolā un augstskolā mēs varam iegūt zināšanu mazāko daļu, kaut vai tādēļ vien, ka gadu skaita ziņā ārpus skolas un augstskolas mēs pavadām lielāko mūža daļu.

Tieši pašizglītošanās ceļā gūtās zināšanas – grāmatas, rietumvalstu sabiedrisko televīziju kultūrvēsturiskie raidījumi – man liek apzināties robus manās zināšanās un maldīgos nospiedumus, kas tur palikuši no skolas laika. Nu, piemēram, kurš gan no manas paaudzes un vecākiem cilvēkiem Latvijā nezina, cik slikts ir Napoleons, kurš karoja ar visu Eiropu, izpostīja Krieviju un tajā skaitā arī gāja pāri mūsdienu Latvijas teritorijai.

Tomēr diezin vai daudzi zina, ka Napoleons pie varas nokļuva pēc Lielās franču revolūcijas, un viņa ļoti būtisks nopelns ir civillikuma ieviešana Francijā. Tas aizliedza iedzimtas privilēģijas, atļāva ticības brīvību un paģērēja valdības amatu došanu spējīgākajiem kandidātiem. Napoleona likumu kodekss ir būtiski ietekmējis tiesiskuma attīstību Eiropā, un tātad tieši vai netieši arī Latvijā. Arī viņa ieviestie militārie jauninājumi vēl ilgi kalpoja arī citu valstu karaspēkiem.

Kurš gan Latvijā nezina par pareizticīgo baznīcas svētā kārtā iecelto Aleksandru Ņevski, kura vārdā joprojām nosaukta dzeltenā baznīca Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī Rīgas centrā, kā arī par viņa vadībā uzvarēto Ledus kauju uz aizsalušā Peipusa ezera. Nav jau slikti zināt vēstures faktus, taču no mūsdienu eiropeiskās Latvijas valsts viedokļa tam nav tik būtiskas nozīmes kā Krievijā, kur šī kauja nozīmēja vācu bruņinieku apturēšanu un savas ticības nosargāšanu. Latvijas un latviešu tautas attīstībai daudz nozīmīgākas ir citas kaujas un citi vēsturiskie notikumi, par kuriem diemžēl mums ir daudz mazāk zināšanu nekā, piemēram, par mongoļu-tatāru jūgu, kas mūsu valsts teritoriju taču neskāra.

Pašnolieguma ēnā

Manuprāt, viens no lielākajiem robiem mūsu zināšanās ir par rietumu kristietības telpu un tās kultūrvēsturisko ietekmi uz mūsu tautas un arī valsts attīstību. Kā lai mēs par to zinām, ja padomju okupācijas pusgadsimtā visos iespējamos veidos no mūsu tautas apziņas tika izsvēpēts tas, kas bija ļoti būtiski ietekmējis mūsu dzīvi un domāšanu daudzu gadsimtu garumā. Vai pēc neatkarības atgūšanas mēs esam spējuši šo robu pilnībā aizlāpīt?

Nav jābūt aizrautīgam kristietim un ikdienā jāapmeklē baznīca, taču, lai saprastu savas tautas un zemes vēsturi un tagadni, bez labām zināšanām par rietumu kristietības vēsturisko attīstību neiztikt. Lai kā es cienītu dainas un latvisko dzīvesziņu, pat tās vairs nav iespējams pilnībā izprast bez mūsu kristīgā mantojuma un gadsimtiem ilgās iesaistes rietumu kultūrtelpā apzināšanas.

Taču arī Latvijas politiskās attīstības un pilsoniskās sabiedrības veidošanās vēsturē mūsu sabiedriskajā sarunā joprojām atkal un atkal vietām asnus dzen padomju okupācijas laikā iedēstītā mācība gan par jaunlatviešu simpātijām pret visu krievisko, gan par Rīgas Latviešu biedrības atpakaļrāpulību iepretim jaunstrāvnieku progresam. Taču mūsu pašu vēsturnieku nesenie pētījumi liecina gan par jaunlatviešu simpātijām pret rietumu liberālo garu un klasisko liberālismu, gan pret Anglijas un Francijas valsts iekārtu un saimniecisko uzbūvi. Turpat iespējams smelties arī patiesas zināšanas par Rīgas Latviešu biedrības milzīgo nozīmi ne tikai tautas apziņas veidošanā un stiprināšanā, bet arī pilsoniskās sabiedrības attīstīšana pat cara patvaldības skarbajos apstākļos.

Skaidrs pavediens

Protams, ka, meklējot zināšanas par tagadni vēsturē, vienmēr ir jāredz lietas kopsakarībās. Ja raugās tā, tad jaunlatviešu vai Rīgas Latviešu biedrības attiecības ar Krievijas impērijas varu ir labāk saprotamas, jo viens no Latvijas vēstures sāpīgajiem paradoksiem diemžēl ir tāds, ka reizēm cara valdība bija progresīvāka nekā rietumu kultūrtelpai piederīgā vietējā vācu elite.

Taču, neraugoties uz vēsturiskajiem apstākļiem, kuros latviešu piespiedu būšana zem Krievijas valdības kopumā ilga apmēram tikai 250 gadus pretstatā daudz vairāk gadsimtiem zem citām varām, es mūsu tautas un arī vēlāk izveidotās valsts attīstībā tomēr redzu ļoti skaidri vijamies noturīgu un grodu piederības rietumu un Eiropas kultūrtelpai pavedienu. Iespējams, ka tas tiešām arī izskaidrojams ar to, ka Krievijas valdīšana te bijusi vien 250 gadus, turklāt pirmos divsimt tā pastāvējusi līdzās vietējās vācu muižniecības un garīdzniecības spēcīgajai ietekmei.

Ja reiz mūsu priekštečiem, neraugoties uz daudz sarežģītākiem vēsturiskiem un ikdienas dzīves apstākļiem, netrūka prāta un spēka apzināties savu piederību noteiktai kultūrtelpai, tad kādēļ vēl šodien Latvijā mēdzam tīksmināties par savu kā īpašā tilta starp rietumiem un austrumiem nozīmi? Jeb, precīzāk sakot, par savu atrašanos patiltē.

Nedomāju, ka ir iespējama ilga un laba dzīvošana patiltē, un līdz ar to diezin vai ir iespējama kādas tautas vai valsts atrašanās dīvainā starpkultūru telpā. Ja nu uz brīdi pieņemsim, ka mēs atrodamies īpašā situācijā un labi pārzinām kā rietumu kultūrtelpas, tā austrumu domāšanu, tad kādēļ gan bijām un esam tik nepatīkami pārsteigti un nobiedēti kara Gruzijā laikā 2008. gadā un kara Ukrainā (2014.- ) laikā? Laikam jau tādēļ, ka kā sabiedrība kopumā tomēr piederam rietumu domāšanas veidam, un kā tādai sabiedrībai mums nevarēja prātā ienākt, ka kaut kas tāds var mūsdienās Eiropā notikt.

Sanita Upleja, brīvžurnāliste
Laikrakstam „Latvietis“
Publicēts portālā irlv.lv 15.03.17.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com