Padomju savienības noziegumi Latvijā

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

DV Adelaides nodaļas priekšniece Gunta Rudzīte. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

DV Adelaides nodaļas priekšniece Gunta Rudzīte uzrunā sarīkojuma dalībniekus. FOTO Pēteris Strazds.

Daugavas Vanagi, Daugavas Vanadzes, cienītās dāmas, godātie kungi!

Tieši šodien paiet 68 gadi, kopš jau otro reizi nedaudzu gadu laikā Latvijas okupanti no lielās kaimiņu zemes austrumos centās masveidīgi iznīcināt latviešu tautu. Ja 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos uz Sibīriju aizveda 15 425 visādu vecumu latviešus no tikko dzimušiem zīdaiņiem līdz slimiem, nevarīgiem sirmgalvjiem, tad 1949. gada 25. martā nežēlīgie okupanti centās sevi pārspēt, jo nu jau nakts vidū no savām mājām izrāva 42 125 latvju dvēseles. Gandrīz trīs reizes vairāk. Ilgus gadus rietumos par to nekā nezinājām, tādēļ pieminējām tikai 1941. gadu. Tagad ir atklātas vēlākās šausmas, un varam sērot arī pār vēlākiem upuriem.

Gandrīz neviena latviešu ģimene nepalika neskarta. Ja 1944. gadā, krieviem atkal tuvojoties, vēl bija iespēja, pievienoties bēgļu straumēm uz rietumiem, tad 1949. gadā šis ceļš bija slēgts, un liela daļa latvju tautas bija lemta iznīcībai Sibīrijas plašumos un salā. Aukstums, bads, pārcilvēcīgs vergu darbs Sibīrijas mūža mežos un raktuvēs nomocīja tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Uz izsūtīto kauliem ir uzbūvētas daudzas pilsētas, ceļi un infrastruktūra Krievijā.

1949. gadā otro reizi izsūtīja daudzus tos, kuri no pirmās izsūtīšanas bija palaisti atpakaļ uz Latviju, sevišķi jauni cilvēki, kas pirmās izsūtīšanas laikā vēl bija bērni. Nu viņiem uz atbrīvošanu vairs nebija ne mazākās cerības. Bija arī citas represētas tautības, ieskaitot, pašus krievus, taču viņi tomēr bija savā krieviski runājošā tēvzemē. Latvieši zaudēja ne tikai savu brīvību, savu zemi un savas ģimenes, bet vēl nozīmīgāk – arī savu valodu, kas ir cilvēka tautiskās identitātes pamatakmens. Bez savas valodas, pārkrievošana bija gandrīz neizbēgama. Jāapbrīno tos, kas savu valodu neaizmirsa un iemācīja pēcnācējiem.

Šodien skatīsimies filmu, kurā par vēsturiskiem, noziedzīgiem notikumiem stāsta šīs vēstures upuri – bijušie izsūtītie un viņu pēcteči. Godināsim viņus, un tos neskaitāmos, nevainīgos mocekļus, kurus pieveica Sibīrijas nežēlīgie apstākļi, vai vienkārši, lode pakausī.

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!

* * *

Šo tekstu 25. marta piemiņas sarīkojumā DV namā nolasīja DV Adelaides nodaļas priekšniece Gunta Rudzīte pirms rādīja Dzintras Gekas veidoto filmu Tēvi tur. Filma uzņemta Sibīrijā tais vietās, kur bojā gāja liela daļa nevainīgas latviešu tautas krievu okupācijas laikā – 1941-1991. Vietas apciemoja un par tām runāja bijušie izsūtītie, atsaucot laikus, kurus neviens negribēja atcerēties, bet kurus mēs neviens nedrīkstam aizmirst. Katrs stāsts bija aizkustinošs, un jābrīnās, kā vispār kaut ko tik šausmīgu var pārdzīvot.

Pēc filmas bija vesela minūte klusuma brīdis, tad piemērota kopdziesma Es vēlos mājās pārnākt. Ziedojums pie durvīm bija par labu DV Adelaides nodaļas stipendijām Latvijas Zemessargiem, jaunajiem leģionāriem, mūsu topošiem Latvijas aizstāvjiem. Par filmu varēja pārrunāt pie kafijas, kūkām un kaut ko spēcinošāku no bāra.

Gunta R.
Piemiņas sarīkojums DV namā Adelaidē
Laikrakstam „Latvietis“