„Bezgalīgā ainava“

Palielināt / Enlarge

Pastkarte ar Arija Skrides gleznas „Daugava pie Pļaviņām“ reprodukciju kalpoja par ielūgumu uz izstādi.

Palielināt / Enlarge

Dzelzavas Pamatskolas direktore Indra Zukure (no kreisās) pateicas Skrides Fonda vadītājam Andrim Skridem un MNMM direktorei Līvijai Zepai par novadnieka izstādi un apsola atvest uz to visus Dzelzavas Pamatskolas skolēnus. FOTO Dāvis Veckalniņš.

Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja (MNMM) izstāžu zālēs, vienās no labākajām Latvijā, pēc 31 gada pārtraukuma ir atklāta gleznotāja Arija Skrides (1906–1987) izstāde Bezgalīgā anava“. A. Skride ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta latviešu glezniecības meistariem. Šī ir plašākā izstāde, kādā vien jebkad ir bijuši apskatāmi mākslinieka darbi, un tās pamatu veido A. Skrides ģimenes kolekcija, kas ir mākslas zinātnieka Anša Vaska pārziņā, Gunta Belēviča kolekcija un Latvijas Mākslinieku savienības krājums; arī MNMM lepojas ar četriem A. Skrides darbiem (trīs no tiem ir izstādīti). Izstādei ir deponēti darbi arī no citām privātkolekcijām. Uz izstādi aicināja nodibinājums Skrides fonds, nosūtot ielūgumus pastkartes ar A. Skrides gleznas Daugava pie Pļaviņām (1939) reprodukciju.

Pašam gleznotājam ļoti patika šī izstāžu zāle – te ir dabisks apgaismojums, kas īpaši svarīgi ir dabā gleznotajiem darbiem. (Iepriekšējā A. Skrides izstāde te notika 1986. gadā.) Izstādes vadmotīvs ir mākslinieka kādreiz rakstītais vēstulē muzejam: „Mana radošā darba pamatā vienmēr ir bijusi ainava – daba tās bezgalīgajā daudzveidībā. Arī attēlojot cilvēkus, – vai tie būtu lauku ļaudis vai zvejnieki, es viņus redzu vienotībā ar apkārtējo dabu.“

A. Skride ir dzimis Dzelzavas pagasta Boķos, skolojies Cesvaines ģimnāzijā, kur satika savu iedrošinātāju un atbalstītāju zīmēšanas skolotāju Augustu Nori, kurš mudināja doties uz Rīgu un stāties Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Pēc sekmīgi nokārtotiem iestājpārbaudījumiem piecpadsmitgadīgais jauneklis kļuva par LMA brīvklausītāju. Un atkal svarīgs pavērsiens, savā ceļā satiekot izcilu skolotāju; otrajā mācību gadā A. Skridi uz LMA Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu uzaicināja Vilhelms Purvītis. LMA jaunais gleznotājs absolvēja 1932. gadā ar diplomdarbu Zvejniekosta.

Izstāde ļauj iepazīt A. Skrides daiļradi no 20. gadiem līdz pat 80. gadu vidum. Neizsmeļams iedvesmas avots A. Skridem bija Vidzemes ainava, viņš daudz gleznoja Cēsīs, Līgatnē, Straupē, Dzērbenē, Drustos, bet īpaši iemīļoja Piebalgas apkārtni. Starp izstādes darbiem dominē lauku skati, ņirb mazpilsētu ieliņas ar tās iedzīvotājiem, parādās pa kādam Rīgas skatam, motīvi ar zvejniekiem un strādniekiem, jūrmala un zvejnieku laivas.

Domāju, ka katrs izstādes atklāšanas viesis jutās īpaši, jo bija saņēmis ar roku rakstītu (!) ielūgumu, ko sarūpēja Skrides fonds. Īpaša un unikāla bija arī iespēja izstādi apskatīt A. Vaska pavadībā, malkojot Madonas vīnus, ko piedāvāja Ilze Riekstiņa. SIA Domu pietura ir ģimenes vīna darītava, kur ikviens var iegriezties un gūt prieku un garšas baudas, degustējot daudzveidīgos mājas vīnus.

A. Vasks atklāja, ka pārsvarā A. Skrides darbi tapa plenērā – mākslinieks gleznoja uz maza formāta kartona u. tml., bet ziemā pārgleznoja uz audekla. Svarīgākais šajā procesā – saglabāt noskaņu, gaismas, sajūtas (skatoties uz gleznu, ir jūtams, vai ir, piemēram, tveice), un ir vajadzīgs liels talants (šo prasmi var uztrenēt, bet ne tādā pakāpē), lai to nodotu skatītājam. A. Skridem piemita iedzimta un attīstīta prasme uztvert visas šīs nianses. Kā piebilda novadpētniece Dace Zvirgzdiņa, dzīvas dabas mīlestību, ne sēdēšanu darbnīcā – to savās bērnības atmiņās par Dzelzavas pusi atceras arī režisors, pedagogs un rakstnieks Kārlis Pamše (1917–2015): Skrides students esot staigājis pa apkārtnes pļavām un gleznojis, bet ar viņu, apmēram, desmitgadīgu knauķi, sarunās neielaidies.

A. Vasks nezinātājiem ļāva ieraudzīt maģisko sarkano punktu – kā tas atdzīvina ik gleznu! Skrides fonda dibinātājs kardiologs Andris Skride dalījās atmiņās par to, kā medicīnas profesoriem Amerikā dāvinājis A. Vaska monogrāfiju Arijs Skride; dāvanu saņēmušie šo sarkano punktu gleznās uzreiz pamanījuši un par to priecājušies. Mākslinieka iecienītās pelēcīgi zaļās gammas (taču vairāki darbi ir arī spilgtā spektra gammā!) kontekstā tas patiešām piesaista skatu.

Galvenais A. Skridem bija ainava, kur cilvēks ir nekonkretizēts – saplūst ar dabu. Padomju laiks gleznotājam (un ne viņam vienīgajam) bija mokošs: padomju vara pieprasīja smaidīgus strādniekus un kolhozniekus, kuru sejas ir atklātas. Gleznotājam, īstenot padomju reālisma noteikumus, bija mokoši, viņam tuvāka bija paša veidotā savdabīgā impresionistiskā reālisma glezniecības metode, kurā liela nozīme tika atvēlēta īpatnam triepienam.

Latvijas daba, mazpilsētas, smalkums, kolorītums, krāsu triepienu vibrācijas – to visu var izjust Bezgalīgajā ainavā, kura MNMM būs atvērta līdz 16. aprīlim.

Sanita Dāboliņa
Laikrakstam „Latvietis“