Dainis un Dace Ruņģi

Palielināt / Enlarge

Dainis un Dace Ruņģi. FOTO Astrīda Jansone.

Pēc vairāk nekā pusgada slimošanas esmu spējīga atsākt savu rakstu sēriju par tiem burvīgajiem trimdas bērnu bērniem, kuri tagad dzīvo, strādā un audzina savus bērnus Latvijai.

Šodien 2017. gada 30. martā, pie manis atnāk ļoti internacionāls pāris. Tie ir Dace Ruņģe, dzimusi Miezīte noToronto un Dainis Ruņģis no Austrālijas. Fantastisks pāris! Dace ir Solveigas un Ziga Miezīša meita, bet Dainis ir Saules Jostas Jura Ruņģa dēls. Par viņiem jau diviem vien varētu vai grāmatu uzrakstīt no tā vien, kas par viņiem mums visiem ir zināms no viņu vecākiem Zigurda un Solveigas Miezīšiem, kas parādījušies portālā GOOGLE un Latvijas presē. It sevišķi man patika viens raksts, ko atradu internetā ar virsrakstu Aiznes mani uz laimīgo zemi. To rakstījusi Vija Beinerte 2012. gada 8. jūlijā. Citēšu tikai daļu no tā.

„Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aiznes mani uz laimīgo zemi! Kad domāju par to, kādi tik vēji nav dzinuši latviešus pasaules plašumos patvērumu vai laimi meklēt, arvien atceros arī Sprīdīša burvju gredzenu. Un re, esmu ciemos pie jauniem, skaistiem cilvēkiem, kas, svešumā piedzimuši, ir spējuši atrast sevī uzņēmību un gribu atgriezties senču zemē. Un jūtas šeit laimīgi. Tie ir DACE un DAINIS RUŅĢI. Daces un Daiņa meitām ir skaisti vārdi. Un par katru no tiem ir savs stāsts. – Mūsu vecākā meita ir Kaiva Solvita, dzimusi Austrālijā. Vārds Kaiva mums patīk, bet Solvita ir radies no tā, ka manai mātei ir Solveiga vārdā, bet Daiņa mātei ir Vita vārdā, un tā mums iznāca Solvita. Otrā ir Meta Milda, dzimusi Kanādā. Meta ir vārds, kas mums patīk, bet Milda ir Daiņa tēva mātes vārds un mana tēva mātes vārds, tātad no abām vecvecmātēm iegūts. Un mazā Zīle Māra ir dzimusi Rīgā. Arī vārds Zīle mums abiem ļoti patīk, turklāt mana māsa ir Ilze, ja pārmaina burtus un pieliek vienu garumzīmi, tad iznāk Zīle. Bet Daiņa māsa ir Māra, un arī viņa mātei otrs vārds ir Māra, – skaidro Dace. – Un labi, ka tā, jo mēs nevarējām vienoties ne par vienu puiša vārdu, – smejoties piebilst Dainis.“

Bet šodien viņi ir pie manis un pastāstīs par sevi paši.

Pirmā par sevi stāsta Dace, viņa ir skolotāja Latvijas Starptautiskajā skolā, un viņai pēc intervijas ir vēl darba tikšanās.

Stāsta Dace

„Mani vecāki trimdā aizgāja tiešām kā bērni, jo neviens, ne otrs nebija pat desmit gadus vecs, kad atstāja Latviju. Tēvs Zigis bija no Skultenes rajona un ir dzimis 1933. gadā, un mamma Solveiga ir dzimusi Rīgā 1937. gadā. Kara laikā katrs nonāca savā vietā un savā veidā nonāca Kanādā. Viņiem bija jānostrādā Kanādā divu gadu kontrakts, un tad viņi Kanādā arī drīkstēja palikt uz dzīvošanu. Viņi nonāca Toronto, kur jau bija sapulcējušies ļoti daudz latviešu un nodibinājuši savu sabiedrisko dzīvi ar savām draudzēm un biedrībām. Tur mani vecāki arī satikās. Es esmu dzimusi Toronto 1970. gadā, un esmu trešais bērns. Man ir māsa Ilze un brālis Andris. Mēs augām kā latvieši, ne Kanādā. Es gāju Toronto Valodiņā – piektdienas skoliņā. Mana vecmāmiņa bija strādājusi gadiem ilgi Toronto sestdienas skoliņā. Mēs ļoti bijām iesaistījušies latviešu sabiedrības notikumos, ieskaitot tautas dejas, ar ko Toronto tik ļoti nodarbojās, it sevišķi mans tēvs. Mēs piedalījāmies dziesmu svētkos. Mūsu sabiedrība kā tāda bija diezgan aktīva, un tad jau arī bija visādi sarīkojumi. Mēs piedalījāmies arī visos Klīvlandes dziesmu svētkos. Kādu laiku es dejoju arī baletu, tad studēju psiholoģiju. Dabūju savu pirmo bakalaura grādu. Pie mums Toronto brauca arī ļoti daudz viesu, un gadījās, ka atbrauca arī Saules josta no Austrālijas. Mans tēvs Zigis ļoti labi sadarbojās ar Juri Ruņģi, jo abiem tautas dejas bija tas svarīgākais. Mana un Daiņa tikšanās pirmo reizi bija tāda, ka mēs abi spēlējām šahu, jo abi vēl bijām ļoti jauni ap 11 un 13 gadiem. Vēlāk, ap 1990. gadu, mēs satikāmies atkal, un tad gan uzņēmām tuvākus sakarus. Tad 1992. gadā es aizbraucu uz Austrāliju uz gadu un mācījos Austrālijā universitātē. Tad atkal atgriezos Kanādā, bet 1993. gada Saules Jostas turnejā piedalījos jau kā Daiņa dejas partnere. 1993. gada oktobrī mēs apprecējāmies, un tad kopīgi devāmies uz Austrāliju, jo Dainim bija jāpabeidz viņa studijas. Sidnejā nodzīvojām trīsarpus gadus un tad Kanberā - sešarpus. Dainis dabūja savu doktora grādu, un mēs aizbraucām un Vankuvēru, jo Dainis tur dabūja labu darbu. Tur mēs nodzīvojām trīs gadus un trīs mēnešus.

Kaiva Solvita mums piedzima Austrālijā 2001. gadā. Meta Milda piedzima Vankuverā 2003. gadā. Tur mēs izdomājām, ka brauksim pamēģināt dzīvot Latvijā. Mums viss sanāca ideāli, jo mamma jau bija nopirkusi māju, kur apmesties. Dainis dabūja jau otrā nedēļā šeit darbu savā specialitātē – bioloģijā. Tā mēs arī palikām Latvijā uz pastāvīgu dzīvi, un Zīle Māra piedzima 2007. gadā. Vairākus gadus es audzināju meitas, tagad strādāju Starptautiskajā skolā par skolotāju, kur mācu 5 un 6 gadīgos bērnus. Mācu viņiem angļu valodu, kas man ļoti patīk. Šogad mums tur ir jau skolnieki no 36 valstīm.

Latvija mums ļoti patīk, jo mums ir jau savs draugu pulks; mums ir draugi, kas te atbraukuši no Austrālijas, no Kanādas, un tagad jau ir arī draugi no vietējiem, šeit dzimušiem latviešiem. Mēs esam sākuši iet uz dažādiem kulturāliem sarīkojumiem. Mums te ir tiešām labi. Man ir draugi arī no tagadējiem darba kolēģiem – skolotājiem, un Dainim arī no viņa darba vietas. Mums te ir tuvu citas Eiropas valstis. Mums te ir viena māsīca aktrise, kas mums ļoti patīk. Tā ir Baiba Broka. Man laba draudzene ir Marianna Auliciema, pie viņiem mēs svinam Jāņus. Tie mums tur ļoti patīk, jo tur sanāk tāds pamatīgs draugu pulks, un mēs varam nosvinēt tādus īstus Jāņus. Man jau vēl ir draugi arī Toronto, bet tur latviešu sabiedrība ir ļoti sarāvusies. Meitām arī šeit it labi, jo viņas jau citu dzīvi nezina. Ir pieradušas.“

Stāsta Dainis

„Mani vecāki ir tēvs Juris un māte Vita, abi izbraukšanas laikā no Latvijas vēl bija tikai 2 gadiņus veci, un no Latvijas neatceras vairs neko. Tēva ģimene nāca no Valmieras, bet mātes ģimene bija krāslavieši. Viņi, kā daudzi latvieši, vairākus gadus pēc kara nodzīvoja Vācijā, tad aizbrauca uz Austrāliju, dzīvoja Kanberā. Abi iepazinās latviešu sabiedrībā. Viņi uzauga Kanberā, tad studēja Pertā un nonāca Sidnejā. Pats esmu dzimis Sidnejā. Tāpat kā visi, gāju latviešus skolā, dejoju tautas dejas, spēlēju teātri, spēlējām vairākās Ulda Siliņa lugās. Augām stipri latviskā garā. Izstudēju Kanberā. Kādu laiku biju Kanādā Vankuvērā, tur dabūju savu doktora grādu bioloģijā, ģenētikas specialitātē Britu Kolumbijas Universitātē. Vecāki vēl dzīvo Sidnejā, jo tur vēl ir māsa ar diviem bērniem, bet šovasar jau taisās braukt uz Latviju, un cer te gadu nodzīvot. Pēc tam jau redzēs, kā būs ar dzīvošanu pēc tam. Varbūt, ka paliks arī pēc tam.

Es tagad strādāju Mežzinātnes institūtā Salaspilī. Savu doktora grādu izstrādāju, strādājot ar kokiem, nu tādām lauksaimniecības sugām. Vankuverā es strādāju ar mežiem, galvenokārt ar egli.“

Tad Dainis man pastāsta, ka par Latvijas mežiem nav ko uztraukties, tie nav nokļuvuši nekādā iznīcība stadijā. Latvija tie ilgu laiku bija nekopti, laicīgi nezāģēti, tagad tos pamazām saved kārtībā. Meža apjoms tagad ir pieaudzis, ja agrāk tas bija ap 20%, tagad tas ir ap 50%. Tātad, ar mežiem viss ir kārtībā. Tagad Daiņa darbs ir saistīts ar ģenētiku; ir visādi pētījumi par priedi; dažādi pētījumi par to kādi te augi un no kurienes tie ir ienākuši. Dainis ir atbildīgs arī par priežu sēklu banku. Tāpat strādā ar lauksaimniecības augiem un pēta to, mēģinot izveidot labākās, izturīgākās un auglīgākās šķirnes.

Tad man ienāk prātā, ka Daini redzēju vienā no nesenajiem raidījumiem Es savai zemītei, kur Dainim piešķīra vienu no balvām, ko sauc par Zelta Čiekuru, un es prasu, par ko tad tas īsti bija. Dainis man pastāsta, ka to dabūjis par ieguldījumiem mežzinātnē un pētījumiem par priedi, sakarā ar tās izturību pret slimībām un aprūpi, kas mežsaimniecībai ir ļoti būtiska. Tā ir diezgan izplatīta, it sevišķi, kas ietekmē jaunos stādiņus. Tas ir svarīgi, kad atjauno mežus vai arī stāda audzētavās. Pieaugušos kokus tik daudz tas neietekmē. Tā ir kaut kāda slimība, kas rodas no sēnes. Mēs nodarbojāmies arī ar vilku un lūšu populāciju, tā tiek turēta stabila, lai nerodas par daudz. No tiem nav daudz ko baidīties, jo cilvēkiem viņi rādās reti.

Dace vēl pastāsta, ka divas vecākās meitas trenējas karatē mākslā, pie kam vecākai jau pirmā melnā josta esot nopelnīta. Man gan nav ne jausmas, ko tas nozīmē, bet tik daudz zinu, ka tas sportā ir liels sasniegums.

Dainis audzina Latvijas mežus, Dace audzina Latvijas nākotni, un mēs paliekam bez atbildēm. Bet laiks iet ātri, un Dacei jāskrien uz vakara sanāksmi.

Šie abi aiziet uz saviem daudzajiem darbiem, bet es esmu priecīga, ka man bijusi izdevība iepazīties ar diviem fantastiskiem trimdas bērnubērniem, kas palīdz Latviju celt. Tagad jāgaida, kad varēšu tikties ar nākošajiem, jo tādu te ir daudz.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“