Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Našķi

Jancis meklē kaut ko, ko bāzt mutē

Laikraksts Latvietis Nr. 457, 2017. g. 2. maijā
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ko sauc par našķiem? Ne jau Gotiņas konfekti, ko piederīgais dzimtenē atsūtījis piederīgajam Austrālijā. Nekādā ziņā jau nu ne tumšās šokolādes gabaliņu (vai mazāku tāfelīti), ko zinātnieki atzīst gandrīz vai par ārstniecības līdzekli. Arī kartupeļu skaidiņas vai sausie čipši nevar tikt uzskatīti par našķiem. Kartupelis ir kartupelis, vienalga kādā veidā tas pasniegts. Un kartupeļi latviešiem ir viena no pamatbarībām. Droši vien ir kāds zinātnieciskāks vārds, ar ko apzīmēt kartupeli un to labumu, ko tas nes sevī iekšā, bet es to vārdu nezinu, tāpēc jāiztiek ar pamatbarību.

Ir jau gan taisnība, ka sausos čipšus neviens normālās ēdamreizēs neēd, bet tas nav iemesls šīs garšīgās skaidiņas saukt par našķiem. Našķošanās ir darbība, ko tu dari, kad tev nekas cits labāks nav ko darīt, bet tev visapkārt ir kārdinoši ēdamie. Un tā kā tukšo laiku visvieglāk ir piepildīt ar gremošanu, tu sāc meklēt kaut ko, ko bāzt mutē un ar ko attīstīt kaut kādu darbību. Bet to nevar saukt par ēšanu. Par našķošanos, – nu... varbūt... Neviens jau tev nevar noliegt drusku panašķoties, bet par to jau pašreiz neiet runa... Runa iet par to, vai dažu nevainīgu ēdamu kumosiņu – (vienalga no kāda materiāla), – iemešana mutē – pakošļāšana un norīšana – ir vai nav našķošanās. Es domāju, ka – nē.

Kāds droši vien iebildīs, ka tītars arī domāja, bet to neņemsim vērā. Ir cilvēki, kam nav nekāda jēga par kulinārām lietām, bet viņi tomēr grib kaut ko teikt, ko viņiem nevajadzētu darīt, jo viss, ko viņi atklāj, ir, – ka viņiem nav nekāda jēga, kas ir veselīgs, kas nē. Viņi tikai skaidri parāda, ka runātājam nav nekāda jēga par ārstiem un medicīnu un tamlīdzīgām svarīgām un veselīgām lietām. Ja ārsts tev pasaka: neēst vairāk kā trīs maltītes dienā un stingri to ievērot; nekāda našķošanās starp ēdienreizēm, tad tev ir gan ļoti svarīgi zināt, vai apēst maisiņu ar sausiem čipšiem ir ēšana, našķošanās vai tukša laika aizpildīšana, kad esi garlaicības nomākts? Es, protams, pastāvu, ka tas ir tas pēdējais, bet mans ārsts ir spītīgs vecis. Viņš nepiekrīt.

Visprātīgākais, protams, būtu pie ārsta vispār neiet. Kas tad no tā tiek? Es nu jau pieci ar pus gadus katru rītu skaloju lejā septiņas dažādu krāsu tabletītes vai gabaliņus no tabletēm un trīs atkal vakarā. Vai tad nevajadzēja pietikt? Vai man nevajadzēja būt veselam kā rutkam? Bet nekā! Ja es izbeigtu tablešu rīšanu, tad aptiekārs droši vien aizietu bankrotā. Viņam tak droši vien ģimene – mazi bērniņi; kā tu atrausi bērniņiem maizes kumosu? Un es turpinu rīt tabletes. Un aptiekārs smaida un sveicina mani kā vecu draugu. Nemaz nebrīnītos, ja viņa mājās pie sienas karātos mana bilde.

Tā jau tas laikam tanī pasaulē iekārtots. Ārsts izraksta zīmi, pensionārs aiznes uz aptieku, aptiekārs saber viņam tabletes iekšā; kad tās sāk grabēt, jāiet pie ārsta, ārsts izraksta zīmi pensionārs aiznes uz aptieku, aptiekārs... un tā pieci ar pus gadiņi; pašam sevis tīri vai žēl paliek...

Un tad vēl klups man virsū, ka es našķojos. Nokaunēties vajadzētu, tā apvainot vecu cilvēku.

Bet tas jau tā noticis no pasaules sākuma, tie vājākie vienmēr cieš...

Vai jūs ievērojiet, cik veikli es ierindoju sevi vājāko rindās? Es neko nesaku, bet ir diezgan skaidrs, – ja es neesmu našķis un es domāju, ka skaidri pierādīju, ka tāds neesmu, tad šinīs dienās un šinīs apstākļos man pienāktos vismaz kāds medālis... vai vismaz raksts no karalienes... NU kaut kāds atzinums, ka esmu darījis, ko varu šinī našķošanās lietā. Ar to vajadzētu pietikt – ilgākam laikam...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com