„Welcome to Australia!“*

Palielināt / Enlarge

Kristaps Mednis Sidnejā. FOTO no Kristapa Medņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Kristaps Mednis Sidnejā. FOTO no Kristapa Medņa personīgā arhīva.

Parasta novembra diena Latvijā; stāvu pie mājas ar sniega lāpstu rokās, sniegs līdz potītēm, auksti, bet esmu apņēmības pilns iztīrīt sniegu no pagalma. Pašlaik nesnieg, un es savā nodabā šķūrēju sniegu no vienas puses uz otru, auksti, patiešām ir auksti.

Dzirdu, ka telefonā atnāk epasts. Tikšu galā ar sniegu un tad izlasīšu; nē, labāk izlasīšu uzreiz. Epasts no Baibas (tantes Austrālijā); diezgan interesanti – stāvu aukstumā un saņemu epastu no tik karstas vietas. Vienmēr ir patīkami saņemt ziņas no tāliem radiem un it sevišķi no radiem, kuri dzīvo tik eksotiskā vietā, bet šis epasts bija kas vairāk, tas bija uzaicinājums apciemot radiniekus Austrālijā.

Mans prāts vienā mirklī pārcēlās no sniega kupenas uz vasaru, pludmali, sērfotājiem un ķenguriem. Tas bija uzaicinājums Latvijas ziemu pavadīt Austrālijas vasarā un mazliet paceļot pa Austrāliju! No kaut kā tāda es nevarēju atteikties. Nu ko, biju dzirdējis, ka tur vajag kaut kādu vīzu; jāsameklē kāda pieņemama aviokompānija, soma ar vasaras drēbēm un varu plānot savu braucienu uz otru pasaules malu, tikai atliek vienoties par ceļojuma datumiem, jo, ja reiz braucu tik tālu, tad jābrauc uz maksimāli ilgāko laiku.

Aizpildu pieteikumu tūristu vīzai un ar nepacietību gaidu apstiprinājumu, lai varu kārtot pārējās lietas. Katru dienu pārbaudu epastu, bet atbildes kā nav, tā nav... nu nekas viņi jau arī tur ir tikai cilvēki, gan jau jāizskata daudz pieteikumu, un mans turpat rindā gan jau ir. Pēc vairāku dienu gaidīšanas beidzot ir atbilde no imigrācijas dienesta, bet tas nav tas, ko gaidīju: viņi man ir atsūtījuši epastu ar vairākiem jautājumiem par manu nodarbošanos, par maniem plāniem Austrālijā, par maniem plāniem pēc atgriešanās no Austrālijas, par manu finansiālo stāvokli, kā arī prasa viņiem nosūtīt manu pases kopiju un konta izdruku.

Domāju – nu labi, cilvēki rūpējās par drošību, tomēr cits kontinents, ir jāzina, kas par cilvēkiem brauc viņus apciemot. Atbildu uz visiem jautājumiem un, nosūtījis visus pieprasītos dokumentus, gaidu savu pozitīvo atbildi. Pēc dažām dienām atbilde ir klāt, bet tā nav tik pozitīva, kā biju gaidījis, atbilde ir: Jūsu vīza ir noraidīta. Iemesls – neticība tam, ka aizceļojot uz Austrāliju, gribēšu atgriezties mājās un nepalikt tur uz dzīvi. Kā, bet es tikai gribu apskatīt Austrāliju, ķengurus, pludmales, Operas namu, ko esmu redzējis tikai bildēs vai televīzijā, bet, nē, mans pieteikums uz vīzu ir noraidīts.

Bēdīgs un tai pašā laikā dusmīgs uz imigrācijas dienestu par to, ka cilvēks, gribēdams apskatīt pasauli, to nevar izdarīt, jo, redziet, kādam imigrācijas dienestā ir aizdomas par to, ka šis cilvēks iebrauks viņa valstī, atradīs tur nelegālu darbu un paliks dzīvot, jo viņam šeit nav ne sievas, ne bērnu, un darbs ir tikai vasaras sezonā, tas ir pietiekams iemesls, lai liegtu viņam iebraukt Austrālijā, un kaut arī viņam stāsta pretējo, viņš tāpat tev netic.

Tik viegli es nepadošos un dalos savās bēdās ar tanti Austrālijā; nu arī viņa man palīdz cīņā ar imigrācijas dienestu. Pēc dažām dienām saņemu atbalsta vēstuli no tantes, ko nosūtīt imigrācijas dienestam, kurā ir sīki izklāstīts par maniem plāniem un darbībām, kamēr būšu Austrālijā, un par to, ka es nebraucu tur strādāt, bet satikt savus radiniekus, kuri mani iepazīstinās tuvāk ar Austrāliju. Meklēju palīdzību arī pie Latvijas goda konsula Sidnejā ar lūgumu pēc kāda ieteikuma, lai tomēr dabūtu šo vīzu, bet viņš atbildēja, ka Latvieši ir paaugstinātā riska zonā, un nevarot palīdzēt dabūt vīzu uz Austrāliju.

Bruņojies ar tantes atbalsta vēstuli un ar argumentiem par to, ka mani šeit Latvijā gaida ģimene un draudzene; par to, ka vasarā šeit būs jāstrādā, un par to, ka Austrālijā es varēšu par sevi parūpēties un man palīdzēs mani radinieki, un to, ka Austrālija mani saista kā vieta, kuru es visu mūžu esmu gribējis apskatīt, nevis kā vieta, uz kuru es tagad pārcelšos dzīvot, un es iesniedzu atkārtotu pieteikumu vīzai.

Atkal gaidīšana. Atbilde kā nav, tā nav. Domas par to, ja jau atteica vienreiz, tad otrreiz noteikti arī atteiks, un goda konsuls zin, ko saka, ka latviešiem grūti dabūt vīzas... gaidīju nu jau savu negatīvo atbildi.

Nosvinējis Ziemassvētkus un jau aizmirsis par visām nebūšanām ar vīzu, pēc svētkiem atnāk atbilde no imigrācijas dienesta, vīza! Atbilde šoreiz ir pozitīva, laikam arī uz imigrācijas darbiniekiem ir iedarbojusies Ziemassvētku noskaņa, un viņi man atsūtījuši dāvanu Ziemassvētkos. Un šī izrādās ir mana lielākā un gaidītākā dāvana, paldies jums!

Steigā tiek sameklētas aviobiļetes, sakravātas mantas, un pēc 4 dienām sēžu lidmašīnā uz Austrāliju. 32 stundas gaisā, un esmu citā kontinentā; kontinentā, kurš vēl pirms pāris dienām bija tik tāls un nereāls. Pirms nolaišanās tiek aizpildīta imigrācijas lapa, lidosta, pases pārbaude, pāris nenozīmīgi jautājumi un Austrālijas zīmogs pasē. Welcome to Australia!

Smaids pa visu seju, dodos pēc savas bagāžas, bet izskatās, ka imigrācijas dienestam ir vēl viens pārbaudījums priekš manis. Pa ceļam līdz bagāžai mani aptur 2 policisti un lūdz uzrādīt dokumentus, atkal sākas jautājumi: pie kā es braucu, kur es braucu, ko es darīšu, vai es šeit netaisos strādāt, cik man ir nauda uz konta, kā es ar šādu naudas summu taisos izdzīvot 3 mēnešus Austrālijā, vai es netaisos palikt šeit uz dzīvi, lai es izskaidroju savu radniecību ar tantēm... Šajā brīdī pie sevis domāju, mans sapnis bija tik tuvu un pašā finišā mani apgriezīs atpakaļ un liks atgriezties atpakaļ realitātē. Sāku skaidrot atkal visu to pašu, ko biju rakstījis vīzas pieteikumā, laikam redzot manu sejas izteiksmi un to, cik nelaimīgs esmu, ka man atkal netic, policisti apžēlojās, atdeva manu pasi un šoreiz pa īstam bija: Welcome to Australia!

Kristaps Mednis
Laikrakstam „Latvietis“

* angl.: „Esat sveicināts Austrālijā“.