LAIME – kur tu esi...

Mārtiņš Luters esot teicis: „Laime cilvēkus apstulbo vairāk nekā nelaime.“ Kad izlasīju šo nepārprotamo atklāsmi, man uzreiz tā kā zvīņas nokrita no acīm, un smaids pārlaidās pār visu ģīmi. Izrādās, ka es dzīvoju nevis Aprūpes namā, bet Laimīgo zemē. Nekad nebija ienācis prātā, ka dzīvoju laimīgu cilvēku vidū un pats esmu viens no laimīgajiem. No prieka gandrīz vai apraudājos. Tūlīt gan apķēros, ka laimīgi, apstulboti cilvēki neraud, tāpēc tikai nošņaukājos un bāzu nēzdogu kabatā. Stingri apņēmos – uz priekšu – nekāda punķošanās. Laimīgi cilvēki smaida un smej. Šad tad varbūt uzdanco, varbūt pēkšņi sāk dziedāt, bet nekad neraud...

Ja tas būtu bijis kāds cits slavens cilvēks, kas to bija sacījis, es varbūt būtu kādu brīdi šaubījies, bet par šo vārdu patiesību, tā kā es esmu Luterticīgs, tad tā lieta ir skaidra. Man ir jātic! Gāju dārzā, apsēdos uz sola zem krūma, kur es vienmēr daru savu dziļo domāšanu, ja man dziļa domāšana nepieciešama. Tad es atkal piecēlos, lai noslaucītu putnu vizītkartes no sola, kur biju apsēdies. Nabaga putniņi, viņi jau nezina un nesaprot, ka man svarīgas lietas darāmas.

Kad biju kādas pāris stundas sēdējis un nekas prātīgs no domāšanas nebija iznācis, gāju uz savu istabiņu un sēdos mīkstajā krēslā. Tas vienmēr palīdz, ja man ir kāda sevišķi svarīga un grūta lieta jāizdomā. Kā iesēžos, tā iesnaužos... un tad ir tik viegli... un jauki... Problēmas pazūd, kā nebijušas. Šoreiz jau, īstenībā nekādas problēmas nebija. Ja jau apstulbo, tad apstulbo – Kurš tad var vai grib pretoties laimei? Bet šoreiz snaudiens kā negribēja, tā negribēja nākt... Tā laime nedeva mieru. Kāpēc es ne drusciņu no tās laimes nesajūtu?

Mums skolotājs kādreiz sen, sen atpakaļ stāstīja, ka visa gudrība atrodama grāmatās – (tas izskaidro, kāpēc viņam galva tukša – tā mēs toreiz zviedzām) – un tad nu es ķēros pie grāmatām, lai redzētu, ko citi domā par to LAIMI.

Latviešu tautas sakāmvārdi un parunas – šeit atrodu dažas ļoti derīgas pamācības: Laimei šauras acis. – Es piemiedzu acis... (Vai tiešam visi ķīnieši ir laimīgi?) Laime un stikls ir vārīgas lietas. – Es pavirzu glāzi tālāk nost no galda malas... Negaidi laimi stāvot. – Es apsēžos. (Vai domājiet es par velti sēžu uz sola dārzā, stundām ilgi?) Laime nav ar pliku roku ņemama. – Es uzvelku cimdus. Negaidi laimi ar cimdiem rokā. – Paga, paga... man tāda nojauta, ka mani apceļ... Nudien apceļ – Tīšām apgriež lietas otrādi...

Sviežu grāmatu ar tautas sakāmvārdiem pie malas un eju pie plaukta pameklēt, vai neatradīšu kādas ziņas, ko teikuši gudri vīri par šo laimes lietu. Ludvigs Bēthovens – Nav nekā augstāka un skaistāka, kā dāvāt laimi cilvēkiem. Labi teikts, Ludvig, bet kā var dāvāt kaut ko, ko pats nevar atrast?

Ernests Hemingvejs – Laime īstenībā ir laba veselība un slikta atmiņa. Nu, Ernest, par sliktas atmiņas trūkumu te nu gan neviens nesūdzas. Tās mums ir gubu gubām un tad vēl ar kaudzi. Tā nelaime ir, ka nevaram atcerēties, ko ārsts teica par mūsu veselību. Vai tā laba, vai slikta? No otras puses skatoties, ja jau būtu laba, vai tad būtu pie ārsta gājuši?

Viktors Igo – Bezdarbība – bērnu laime, bet vecu cilvēku nelaime. Ja jau tas tā, tad nesaprotu, kāpēc bērni visu laiku kustās, klaigā un darbojas; ja viņi būtu laimīgāki, sēžot nekustīgi man līdzās uz sola? Un kāpēc man nemaz neprasās iet kokus zāģēt vai mazmājiņas tīrīt? Savāds cilvēks tas Igo.

Tad vēl mūsu pašu Rainis – Laimes apmierināts ir tikai nedarbīgais. Es jau nu kādus divdesmit gadus esmu nedarbīgs – Bet, ka būtu laimes apmierināts, par to man tādas kā šaubas.

Imants Ziedonis – Laime ir lietu kārtība, vairāk nekas.

Nu jau kāda nedēļa pagājusi, kopš sakrāmēju visas savas lietiņas smuki rindā uz plaukta... Kārtība laba, bet no laimes – kā nekas, tā nekas.

Jābeidz šitā purgāšanās. Pie skaidrības par laimi laikam nav iespējams tikt.

Nobeigšu ar sengrieķu filozofa Epikūra gudrību – Labāk būt nelaimīgam ar prātu, nekā laimīgam bez prāta...

Nu jau trešo nedēļu sēžu dārzā uz sola un gudroju – vai esmu laimīgs, vai nelaimīgs...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“