Mūzikas dzīve Rīgā

Palielināt / Enlarge

No kreisās: diriģents Aivis Greters, Georgs Pelēcis, diriģents Jānis Liepiņš, Pēteris Plakidis ar kori „Kamēr...“ Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. FOTO Ilona Brūvere.

Palielināt / Enlarge

Raimonds Pauls un Zigfrīds Muktupāvels. FOTO Ilona Brūvere.

Nevar sūdzēties, ka Rīgā nav izklaides iespējas, ja tu mīli mūziku! Pēdējie mēneši ir bijuši pilni ar koncertiem, koru skatēm, operu – brīvā dabā un telpās. Nevar jau visur izskriet, it sevišķi, ja vēl klāt nāk darbs. Tomēr koncertu dažādība mani tā iespaidoja, ka nolēmu uzrakstīt par vienu nedēļas nogali, kurā bija iespēja noklausīties trīs pavisam atšķirīgus koncertus.

Sākās ar pavēsu, Austrālijā to dēvētu par aukstu, piektdienas vakaru, kad devos uz Daili noklausīties Raimonda Paula, Zigfrīda Muktupāvela un Jāņa Pētera Krāsu Balādi – Vārds Mūzikā. Nosaukums jau izsaka koncerta sākuma punktu – vārdi, kuriem pievienota mūzika. Nebija jau šis pirmais tāds koncerts, jo jaunais dziesmu cikls parādījās 2016. gadā.

Ieņemot vietas, var redzēt, ka Daile ir pilna. No skatuves tumsas izceļas apgaismotais flīģelis, lielais atpūtas krēsls, pultis un mikrofoni. Tā kā Dailei visas sienas ir nokrāsotas melnas, ir tumšs, bet viss kopā rada patīkamu sajūtu, tādu intīmu gaisotni. Mēģinu to salikt kopā ar man pazīstamo Paula mūziku un domāju, ka varbūt skatuves iekārta neatbilst tam. Bet vai, kā kļūdījos! Burvīgi saderēja ar vakara koncertu, kur Paula mūzikai bija pavisam cita noskaņa. Jo šajā koncertā izskanēja 15 jaunas dziesmas, kurām vārdi bija Jāņa Petera dzeja, ko viņš laika gaitā bija uzdāvinājis Paulam. Dabīgi, Pauls spēlēja klavieres, un Zigfrīds Muktupāvels spēlēja vijoli, dziedāja un arī runāja dzeju. Mūzika pati izklausās vienkārša, arī intīma, ja tā varētu teikt; tāda, kas apvij ap tevi miera un labklājības sajūtu. Un vārdi – „Ar kokli rokās ielās krauklīts pelnās, sirms eirozonas muzikants.“ Vakars, kas sagādāja jaunus piedzīvojumus un labsajūtu.

Sestdien bija Muzeju nakts, un daudzos muzejos arī skanēja mūzika. Kad bija apnicis ložņāt pa Cistērciešu 13. gs. pagrabiem vai meklēt jaunu Rīgas skatu no nepazīstama torņa, devos uz Ebreju muzeju klausīties Klezmer mūziku. Tā manī rada milzīgu enerģiju, prieka sajūtu un velmi dejot. Tur uzstājās Klezmeru un etnodžeza orķestris no Pēterburgas, Dobranotch, kas spēlēja ebreju, čigānu un Balkānu reģiona tautas mūziku. Atkal pilna zāle, un mūziķi ar spēku, dzīvesprieku un entuziasmu rāva vaļā! Jābrīnās par mūziķu izturību, jo nospēlēja visu koncertu, stāvot kājas – līgojās līdzi pat tūbas spēlētājs! Atkal interesants, skanīgs vakars, bet pilnīgi atšķirīgs no iepriekšējā vakara.

Svētdien korim Kamēr bija koncerts Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Koncerta programma sastāvēja no Georga Pelēča un Pētera Plakida kompozīcijām. Koris ir izcils – piedalījies prestižos konkursos un vairākas reizes ieguvis Lielo mūzikas balvu Latvijā. Ar pārliecību tika gala ar koncerta izaicinošo mūziku, ar polifoniskām skaņām, kas lika klausītājiem dziļi un nopietni apsvērt dzirdēto.

Pēc koncerta bija iespēja parunāt ar Georgu Pelēci. Kad jautāju par to, kāds stāvoklis ir kora mūzikai Latvijā, viņš atbildēja, ka nekādu bažu nav, ka tā plaukst un dzeļ. Jauni komponisti rakstot interesantu mūziku, bet turpinot arī tradicionālu pieeju. Tātad ir laba sintēze starp mūziku, kas izrāda jaunas tendences, un tradīcijām. Lai gan Latvijas koru mūzika ir diezgan klasiska un reizēm sarežģīta, tā ir labs izejas punkts, lai turpinātu dziedāt visās jomās un žanros. Parunājam par Dziesmu Svētkiem, jo tie jau visur tiek pieminēti. Komponists izteicās, ka vislabākais ir tas, ka tauta dzied, bet nevar arī palikt uz vietas, ka jāmeklē katru reizi kas jauns. Un kas tad stāv priekšā pašam komponistam? Lai gan viņš raksta diezgan daudz, tāds īpatnējāks notikums ir viņa mūzikas koncerts 22. septembrī, kurā skanēs viņa mūzika korejiešu pasakai. Viņam atsūtīja pasakas tekstu, un komponista uzdevums bija uzrakstīt orķestrim un stāstniekam mūziku.

Bez šaubām, Latvijai ir daudz talantīgu un radošu komponistu, kurus pārejā pasaule arvien vairāk atklāj!

Ilona Brūvere
Laikrakstam „Latvietis“