Bij' Vasarsvētki toreiz...

Palielināt / Enlarge

Armands Birkens ar kartīti pie mājas. FOTO Inga Beikule.

Palielināt / Enlarge

Kartīte. FOTO Inga Beikule.

Palielināt / Enlarge

Kartīte. FOTO Inga Beikule.

Palielināt / Enlarge

Ārija Zumente. FOTO Inga Beikule.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Armands Birkens un Askolds Saulītis. FOTO Inga Beikule.

Šis stāsts sākas 1939. gadā, Valmierā. Kādreiz dzīvē notiek lietas, kuras mēs nebūtu varējuši izgudrot. Notikumi, kuri liek pārdomāt, kas ir sagadīšanās, kas ir liktenis un kādi spēki vada notikumus dzīvē. Šis ir viens no tiem stāstiem. Lai būtu vieglāk visu izstāstīt un lasītājam saprast, uzrakstīšu notikumu norisi pa punktiem, secībā, pa starpu ievijot paskaidrojumus.

Man ļoti interesē vēsturiski, veci dokumenti, fotogrāfijas, objekti un grāmatas.

Kur vien atrodos, vienmēr pētu visu veco, seno. To daru īpaši, kad esmu Latvijā. Radi ir dalījušies ar saviem arhīviem, un esmu pētījis visādas senas lietas antikvariātos.

2012. g. sākumā biju iegājis Rutas Kramēnas mazā latviešu veikaliņā, kurš atradās Čikāgas Ciānas draudzes telpās. Veikals diemžēl vairāk nav; Ruta to pagājušā gadā slēdza. Rutas ģimeni pazīstu visu mūžu, un bieži iegāju viņas veikaliņā, lai parunātos un apskatītu preces. Ruta laiku pa laikam brauca uz Latviju, kur uzpirka lietas pārdošanai Čikāgā. Man vienmēr īpaši interesēja veci žurnāli, grāmatas un pastkartiņas/skatkartiņas, kuras viņa bija atvedusi no Latvijas. Daudzus arī nopirku. Šoreiz, pamanīju, ka Rutai pārdošanā ir senas pastkartiņas. Paņēmu tās uz sāku pētīt.

Ieraudzīju vienu latviešu apsveikumu kartiņu Vasarsvētkos. Skaista, mīļa glezniņa bija priekšpusē, un aizmugurē sveiciens vienai sievietei Strenčos (neliela pilsētiņa Vidzemē, 20km attālumā no Valmieras).

Adresē, ieraugot Strenčus, mana interese kartiņā uzreiz auga, jo man Strenčos dzīvoja tuvi radi, un es tur esmu bijis daudzas reizes. Radi ir miruši, bet man tur ir ļoti tuvi draugi, kurus iepazinu caur radiem, un ar kuriem uzturu sakarus un kurus vienmēr apciemoju, kad esmu Latvijā.

Man šī kartiņa ļoti uzrunāja un intriģēja. Nopirku to no Rutas un vedu mājās, kur momentā aizrakstīju Strenču draugiem, prasot, vai viņi ko zin par to vārdu un adresi.

Atbilde mani patiesi pārsteidza! Izrādās, ka tā māja ir turpat netālu no maniem draugiem, un es esmu tai mājai garām braucis katrreiz, kad gāju pie viņiem ciemos. Mājas ir saredzamas. Vēl labāk ir tas, ka tā persona, kurai kartiņa adresēta 1939. gadā, ir ne vien dzīva, bet turpat arī vēl dzīvo, un piedevām, mani draugi viņu pazīst, kaimiņos ilggadīgi būdami.

Es uzreiz sapratu, ka man šī kartiņa jāved atpakaļ uz Strenčiem un jānogādā īpašniecei.

No Latvijas Čikagā toreiz ciemojas dokumentālās filmas režisors Askolds Saulītis, kurš te rādīja savu filmu Bermontiāde. Pastāstīju Askoldam šo stāstu, un arī viņu tas intriģēja. Askolds piedāvājas aizbraukt un filmā un fotogrāfijās iemūžināt pastkartiņas atgriešanos Strenčos. To arī izdarījām!

Tajā vasarā braucu uz Latviju. Strenčos mani satika Askolds ar savu draudzeni Ingu Beikuli. Askolds filmēja, Inga fotografēja. Mani Strenču draugi bija sarunājuši ar kartiņas īpašnieci Āriju Zumenti, ka mēs pie viņas piestāsim un izskaidrojuši kādēļ.

Piegājis pie adreses Trikates ielā, es zvanu pie durvīm. Mani sagaida Zumantes kundze, kurai tagad vīra uzvārds. Biju sagaidījis, ka kundze būs lielos gados māmuļa, bet kundze likās vismaz desmit gadus jaunāka, kā biju sagaidījis.

Sasveicinājāmies, iegājām Ārijas mājā, un es pasniedzu viņai adresēto Vasarsvētku apsveikumu. Viņa ilgi to pētīja, un tad atzinās, ka to neatceras, bet kartiņa noteikti bija sūtīta viņai. Viņa toreiz bija maza meitene. Attiecībā uz kartiņas sūtītāju, Ārija uzreiz nevarēja teikt, kas to būtu sūtījis. Pēc neilgas apspriedes, noskaidrojas, ka tas būs viņas krusttēvs, kurš dzīvoja Valmierā. Krusttēvs kartiņu bija parakstījis tikai ar sava vārda pirmo burtu.

Tagad atlika izskaidrot, kā šis sveiciens bija aizceļojis no Strenčiem uz Rīgu. Te gan izskaidrojuma nebija. Ārija teica, ka kartiņa daudzus gadus droši vien bija kādā kastē mājas pagrabā. Pēc tam viņai nav ne jausmas, kurš to būtu aizvedis uz Rīgu un pārdevis kādam antikvariātam. Kartiņa pagrabā neskarta pārdzīvoja karu, plūdus un vairākus gadu desmitus.

Kartiņai ceļš no Rīgas uz Čikāgu bija Rutas Kramēnas izkārtojumā. No Čikāgas atpakaļ uz Rīgu, un tad tālāk uz Strenčiem bija mans nopelns.

Liels paldies Askoldam un Ingai par notikuma iemūžināšanu!

Tā šī senā, skaistā, mīļā apsveikumu kartiņa atrada ceļu uz savām mājām, piedevām vasarā. Tai taču gribējās tomēr būt tur, kur tai bija jābūt – Strenčos, Trikates ielā pie krustmeitiņas Ārijas. Liktenis šo Vasarsvētku sveicienu Čikāgā ielika manās rokās, zinot, ka es atradīšu tās īpašnieci un atgriezīšu to viņai.

Man tas viss liekas tik ļoti mīļi, apbrīnojami un interesanti, un tā vienmēr būs viela pārdomām par dzīvi, likteni un sagadīšanos.

Ceru, ka jums šis stāsts patika! Ceru, ka jums bija skaisti Vasarsvētki! Novēlu jums burvīgu, siltu, saulainu vasaru! Sūtiet apsveikumu kartiņas!

Armands Birkens
Čikāgā, 2017. gadā, Vasarsvētkos
Laikrakstam „Latvietis“