Jaunība ar vainagiem

Palielināt / Enlarge

Kauguru pludmalē. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Kauguru pludmalē. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Kauguros. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Kauguros. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Vainadziņš peld jūrā pie Kauguriem. FOTO Aina Gailīte.

Šogad nebiju nekāda līgotāja, jo faktiski viss jūnija mēnesis man ir kā īsa Jāņu nakts, jo katru rītu fotografēju saullēktu pie jūras.

Manā pilsētā Jūrmalā pašvaldība organizē Jāņu svinēšanu vairākās vietās gan pludmalē ar trim ugunskuriem, gan arī Mellužu parkā pie estrādes. Visur ir skatuves, koncerti, dzīvā mūzika un dīdžeji un, protams, nakts tirdzniecības teltis, lai jāņubērniem neslāpst.

Uz Kauguru pludmali aizgāju kādas minūtes pēc trijiem. Varēja redzēt, ka līgotāji ir paguruši; droši ne jau no dancošanas vai dziedāšanas, visiem rokās kaut kas dzerams. Arī ugunskuri sarukuši, bet noskaņu deva un sildīja arī. Kauguros tradicionāli Jāņus svinēt latviskā garā ir centušies kafejnīcas Kūriņš īpašnieki ar ugunskuru un līgošanu, vainagiem un tautas tērpiem. Šķiet, ka tikai otro gadu ir arī minētie pašvaldības sarūpētie pasākumi. Sapulcējas daudz ļaužu, jo Kauguros dzīvo lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju un attiecīgi arī lielākā daļa nelatviešu. Bet izskatās, ka visi ir apmierināti, lai arī intereses dažādas.

Protams, tādā masu pasākumā ļaudis par tīrību nerūpējas; daudz kas tiek vienkārši nomests. Varbūt citiem tas neliekas uzkrītoši, bet es to ļoti izjūtu, jo ir grūtības dabūt kadru bez tukšām plastmasas pudelēm. Mūzika izziņota līdz četriem, un tā palēnām visi izklīst.

Es dodos gar krastu rietumu virzienā, tur praktiski neviena nav un pievēršos Jāņu nakts košajām debesīm. Šogad tās bija izcilas. Kauguru kāpās ir vecā privātmāju apbūve, tā saucamais Kaugurciems. Tajā ir viena ļoti skaista, atjaunota vecā zvejnieku māja ar izcili sakoptu gruntsgabalu, par ko savulaik ir vairākkārt saņemts Jūrmalas sakoptākā īpašuma tituls. Dodos turp, jo saule lec tieši pretī šai mājai un iespīd tās logos, pakšos un koku stumbros. Skats ir ekskluzīvs.

Eju garām trim jauniešiem, satupušiem uz pludmales sola atzveltnes. Abas meitenes ir tik ļoti simpātiskas un vainagi patiešām izcili, ka pretēji savam paradumam nefotografēt cilvēkus, pajautāju vai varu viņas nobildēt. Sagaidu saullēktu un eju atpakaļ. Apstājos, lai iedabūtu kadrā kaiju bariņu un sauli, un te mani sabiedē viena meitene, stāvot aiz muguras. Viņas sadomājušas, ka grib savu bildi, vai nevaru nosūtīt. Nu jauki! Meitenes apsēžas, piesaku, lai nešķobās un nepozē, un sabildēju arī kopā ar puisi, kā drošībnieku. Pierakstu e-pasta adresi un dodos uz māju pusi kā parasti.

Kā katru gadu, jūrā peld vainadziņš... šogad margrietu... tak īsta Jāņu mistērija. Līgotāju vairs nav, tik sabraukušas mašīnas un ved prom jau nojaukto skatuvi.

Īsa bija Jāņu nakts. Netālu no mājām man garām pabrauc abas smukās meitenes uz viena riteņa; necik taisni tā braukšana viņām nesanāca. Šī jaunība ar vainagiem man deva tādu gaišumu, laikam es kļūstu veca. Gaidīsim nākamos Jāņus.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“