Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (17)

Marianna Auliciema un Džeremijs Smīds (Smedes). FOTO Astrīda Jansone.

Viņi pie manis atnāk 22. maija vakarā, un es esmu priecīga, Mariannu atkal ieraugot, jo pazīstu viņu jau no 2007. gada, kad dibinājās muzejs LaPa. Dibināšanas sapulce notika Vēstures muzejā, un tur es vēl darbojos, kā sapulces sekretāre un rakstīju protokolu. Ilgi gan savu darbību tur neuzturēju, jo radās citas intereses un citi darbi. Tādēļ sakari ar Mariannu pārtrūka. Tagad viņa ar vīru ir pie manis un stāstīs par savu dzīvi. Kā parasti, es viņus vispirms nofotografēju gadījumam, ja viņi man ģimenes bildi laikā neatsūta; izstāstu, ko no viņiem gribu dzirdēt. Pirmā stāstīs Marianna, jo viņa ir īstais trimdas bērnu bērns. Džeremijs ir ar mūsu trimdas bērnu bērns saistīts, un es ieslēdzu savu aparātu un klausos.

Marianna:

Mana vecmāmiņa, tēva mamma, bija no Birzgaļiem, tas ir Vidzemes augšgalā, un viņa bija saimnieka meita. Manu vectēvu, kurš bija piensaimnieks, viņa satika turpat Birzgaļos un turpat arī apprecējās. Uz laiku mana vecmāmiņa mācījās arī Jelgavas Lauksaimniecības Universitātē diezgan grūtos apstākļos, bet izglītību viņa gribēja un tādēļ to visu arī pacieta. Tā beigās viņa izmācījās par skolotāju, vectēvs bija policists un viņi pārgāja dzīvot uz Subati. Kad sākās karš, no Subates viņi izbrauca bēgļu gaitās. Kad viņi no Latvija izbrauca, tētis bija 6 gadus vecs.

Mammas mamma ir gleznotāja Margarita Stīpniece, un viņa bija no Saldus, bet vectēvs kaut kur no Vidzemes. Vectēvs Latvijas armijā bija majors, pēc tam viņš bija leģionārs Kurzemes cietoksnī. Vecmāmiņas ģimene ar māsām un manu mammu, kurai bija 7 gadi, no Kurzemes izbrauca 7 gadu vecumā. Vācijā viņi bija Vircburgas nometnē, tēva ģimene bija Cellē un Volterdingenā. Tad viņi nonāca Austrālijā, bet kāpēc, to gan nezinu. Laikam tādēļ, ka vectēvs bija bijis leģionārs. Mani vecāki satikās Adelaidē. Iebraukuši viņi bija tādās nometnēs, kas bija kaut kur nekurienē un ļoti grūtos apstākļos. Es no savām vecmāmiņām ļoti daudz iemācījos, jo viņas man vienmēr kaut ko stāstīja. Tādēļ man ir mazliet citāds skats uz pasauli. Es daudz ko iemācījos par Latviju, par bērnību un, man liekas, ka tas bija, kas mani iespaidoja.

Mana mamma bija zobārste, viņa mācījās Adelaides Universitātē, tēvs sāka kā skolotājs, bet vēlāk dabūja doktora grādu ģeogrāfijā. Pēc kāzām mani vecāki pārcēlās uz Brisbeni, un mēs uzaugām tur. Es gan esmu dzimusi Toronto 1972. gadā, Kanādā, jo tēvam tur bija iespēja mācīt Toronto Universitātē. Bet, kad man bija 6 nedēļas, viņš bija dabūjis darbu Kvīnslandes Universitātē. Tā mēs uzaugām tādā subtropiskā pilsētā, kur dienā bija liels karstums un vakarā uznāk spēcīgs negaiss, kad viss zibeņo un paliek vēsāks.

Nu mēs tur uzaugām, bet sākumā latviešu sabiedrībā mēs gan negājām. Mani vecāki stāvēja diezgan nostāk no tā visa, jo viņi latviešu sabiedrībā nebija uzauguši. Ar mums gan viņi runāja latviski, un audzināšana mums bija latviska. Skolā mēs runājām angliski, bet kā tikām mājās, tā bija jārunā latviski. Tas kādreiz bija diezgan grūti, jo mums jau arī sabiedrība latviešos nebija.

Bet tad vienu dienu, kad man bija 5 gadi, mēs bijām peldbaseinā, un tur bija pāris meitenītes, kas arī peldējās, un es nevarēju saprast, kas notiek, arī citi bērni runā latviski. Tās meitenes kļuva par manām draudzenēm, un vēl šodien ir manas draudzenes. Tad mēs sākām iet uz latviešu sarīkojumiem. Latviešu tur gan nebija pārāk daudz – kādi 200 varbūt.

Mūsu vectēvi un vecmāmiņas turpināja dzīvot Adelaidē, un katru gadu Ziemassvētku laikā mēs braucām pie viņiem ciemos pāri tuksnesim 2000 km vecā mašīnā bez dzesinātāja. Tur mēs satikām mūsu brālēnus un māsīcas, kuri vairs latviski nerunāja. Viņi bija mums labi draugi, bet viņiem nebija latviskā audzināšana. Man vēl jāpasaka, ka arī mans brālis tagad dzīvo Latvijā. Viņš nav sabiedrisks un uz intervijām neielaidīsies, bet viņš runā latviski un tagad dienē Latvijas armijā. Viņš ir majors, bet viņš nav runātājs.

Pēc tam Melburnā, Deakin Universitātē es ieguvu Graduate Diploma of Museum Studies. Man nav kaut kāda liela un augsta izglītība. Mēs apprecējāmies 1998. gadā, bet mēs jau pirms tam kopā dzīvojām. Džeremijs man bija līdzi uz Melburnu.

Pirmo reizi Latvijā mēs bijām 1994. gadā, un es savu grāda darbu rakstīju par Latvijas muzejiem. Mēs te dzīvojām komunālā dzīvoklī veselus sešus mēnešus. Ar vienu vecu krievu dāmu. Viņai bija viena istaba, mums bija otra, un tikai trijos naktī mūsu augstajā stāvā nāca ūdens. Mēs cēlāmies augšā un pildījām spaiņus, un tas bija ļoti romantiski. Tad mums bija viena istaba, kur bija vairākas plītis, kur mums katram bija savs elektrības skaitītājs.

Pēc tam mēs te bijām atkal 1998. gadā, pēc tam atkal 2001. gadā. Tad mēs rakstījām projektu, lai mēs te varētu pavadīt ilgāku laiku. Pirmais projekts bija ar Sorosa fondu, mēs kopā ar Džeremiju taisījām mājas lapas, mēs strādājām ar muzejiem, jo Austrālijā es ar tiem jau biju strādājusi. Tad drīz sāku strādāt ar muzeju LaPa. Tā muzeja mājas lapu mēs uztaisījām jau, kad šeit neviens ar tādām lietām nenodarbojās. Sorosa fonds iedeva mums naudu, un mēs atbraucām; es runāju ar biedrības priekšsēdi un viņa teica, ka viņai vienalga, ko mēs te darām. Mēs braukājām pa Latviju, apciemojām muzejus, bildējām viņu priekšmetus, runājāmies, ļoti patīkami pavadījām laiku un pirmo muzeja biedrības mājas lapu uztaisījām jau tādā laikā, kad te neviens vēl nezināja, kas tā mājas lapa ir.

Kad es kļuvu par LaPa muzeja amatpersonu, nebija tā, ka mēs vienā reizē izdomājām, ka nu pakosimies un pārcelsimies. Mēs vienkārši vairāk bijām šeit nekā Austrālijā, mēs mēģinājām vairākus projektus uzcept, lai mums būtu iemesls te būt, lai mēs te kaut ko varētu nopelnīt un, lai mēs varētu te dzīvot. Bet nebija tā spējš lēmums. Mums Latvijā patika abiem. Vienīgi ar pierašanu pie šejienes klimata ir tā grūtāk, bet ar katru gadu vairāk pierod un ir vieglāk. Tagad jau mēs ziemā staigājam bez cepures, cimdiem un siltās apakšveļas.

Džeremijs:

Es esmu dzimis 1971. gada mazā pilsētiņā South Portland, kas ir Viktorijas pavalstī; tas ir vairāk dienvidu daļā. Mana ģimene uz Austrāliju bija aizbraukuši no Nīderlandes. Tieši pēc kara Nīderlandē apstākļi bija ļoti grūti, un viņi noteikti pārcēlās vieglākas dzīves dēļ. Viņi arī nekad neturējās kopā ar citiem no turienes un ātri mēģināja iekļauties vietējā sabiedrībā.

Nekad nemēģināja saglabāt savu valodu vai parašas. Mans vectēvs strādāja ar Shell naftas kompāniju. Viņš tur strādāja vairākus gadus, krāja naudu un tikai tad izsauca ģimeni. Viņi neskatījās atpakaļ un iespējami ātri gribēja kļūt par īstiem austrāliešiem. Es esmu bijis arī Nīderlandē, lai apskatītu vietas, kur dzīvojuši mani vecvecāki. Viņi arī nedomāja, ka valoda ir tik svarīga, bet tagad man ir žēl, ka man to neiemācīja.

Sākumā viņi bija dzīvojuši Melburnas apkārtnē, bet kad es biju 10-11 gadus vecs, mēs pārcēlāmies uz Kvīnslandi. Tur manā klasē bija viena latviešu meitene, un viņa man prasīja, lai es eju ar viņu dejot latviešu tautas dejas, jo viņiem vienmēr trūka puišu. Man tautas dejas dejot patika ļoti, un es to darīju labprāt. Mums nebija liela grupa, jo tur nebija daudz jauniešu. Tur es satiku Mariannu.

Es spēlēju arī basketbolu un spēlēju arī latviešu amatieru teātra grupā. Vienreiz es pat aizgāju uz Vasaras vidusskolu un esmu bijis arī latviešu Kultūras dienās. Bet es tur ilgi nebiju, jo Vasaras vidusskolā nedrīkstēja runāt angliski. Teātri es spēlēju Kultūras dienās lugā, ko bija rakstījusi vietējā lugu autore. Lugas virsraksts bija Ceļā. Tā bija par ģimeni, kas bija ceļā atpakaļ uz Latviju, kad Latvija bija atguvusi neatkarību. Tur es spēlēju Mariannas austrāliešu draugu, tādēļ es varēju runāt angliski. Luga atspoguļoja mūsu dzīvi.

Tad stāstu atkal pārņem Marianna:

Mēs apprecējāmies 1998. gadā. Mums ir divi dēli. Matīsam tagad ir 14. Uz dzemdībām mēs tomēr lidojām atpakaļ uz Austrāliju. Īstenībā mums biļetes jau bija nopirktas, un mēs būtu braukuši tik un tā. Mēs tāpēc esam ar dubultpilsonību; vienīgais, kas vēl nav Latvijas pilsonis, ir Džeremijs.

Te viņš Mariannas stāstījumu pārtrauc un saka, ka nākošā gada vai divu gadu laikā arī viņš būs Latvijas pilsonis. Pagaidām viņš nav pilsonis tikai tādēļ, ka ir pārāk sarežģīti dabūt izziņu no Austrālijas. Tā ir diezgan liela ķēpa.

Matīss piedzima 2002. gadā un Mikus piedzima 2005. gadā. Viņi abi piedzima Austrālijā, bet katru reizi mēs tur bijām tikai uz dažām nedēļām, un tad lidojām atpakaļ uz Latviju. Viņi auguši šeit, ir gājuši bērnu dārzā un gājuši skolā. Matīss iet Rīgas vācu Valsts ģimnāzijā, kas ir Āgenskalnā, un Mikus iet Rīgas Daiļamatniecības pamatskolā. Viņam tur māca mākslu un mājturību, un viņam tur ļoti labi iet un patīk. Viņam ir tā kā parastā skolā ar papildus priekšmetiem. Mēs dzīvojam Āgenskalnā.

Mums Austrālijā ir ļoti raksturīgas tās vecās koka mājas, tādas uz kājām, jo plūdi tur ir diezgan bieža parādība. Austrālijā mums ļoti patika tās mājās. Kad mēs nonācām Latvijā, mums iepatikās tie rajoni ar koka mājām. Tā mēs arī nopirkām tādu māju šeit Rīgā un to tad renovējām, bet neesam vēl pabeiguši.

Džeremijs tagad strādā Britu padomē (British Council) un ir atbildīgs pa visu Eiropu. Viņš veido daudzas mājaslapas un pa vakariem nodarbojas ar grafisko dizainu. Viņi kopā izveidojuši arī Muzeja LaPa mājas lapu. Nākamā muzeja kopsapulce būs kaut kad vasarā, kad te viesosies muzeja vadītāja Maija Hinkle.

Vakaros viņi abi nodarbojas ar mājaslapu veidošanu vairākām organizācijām un iestādēm. Džeremijs smejas, ka tā viņiem ir haltūra. Mariannas haltūra ir arī tulkošana, jo Muzejā viņa strādā tikai pusslodzi. Tur mans oficiālais amats ir biroja vadītāja, bet ikdienā es esmu valdes locekle, kuratore krājumu glabātāja un projektu vadītāja. Kamēr bērni bija mazi, viņa tikai tulkoja, jo to var darīt, tad, kad nav jādarbojas ar bērniem.

Arī bērni Latvijā ir aktīvi, viņiem patīk draudzēties ar citiem trimdas bērnu bērnu bērniem, jo kaut kā ar viņiem ātrāk var atrast kopīgu valodu. Tāpēc arī mēs vairāk draudzējamies ar citiem trimdas bērnu bērniem, un Latvijā mums patīk visiem. Mums ir līdzīga domāšana un humora izjūta. Mums arī patīk tas, ka mums laukos pie Saldus ir vectēva īpašums, kur mēs varam vasarās pavadīt laiku.

Ar to mūsu oficiālā saruna ir cauri, un kādu brīdi mēs tikai runājamies. Izrādās, ka Džeremija brālis ir apprecējis mana svaiņa mazmeitu, un beigās mēs vēl esam atklājuši, ka caur radu, radiem mēs esam tādi attālāki radi. Tad arī šķiramies kā radi, un es atkal varu priecāties, ka Latvija ar šo ģimeni ir ieguvusi ļoti vērtīgus pilsoņus, kas te aug un būs Latvijas balsts un nākotnes cerība. Viņi par Austrāliju vairs nedomā un ir te uz palikšanu.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“