Operdziedātājai Paulai Brīvkalnei 110 (2)

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Paula Brīvkalne, Brigita Saiva 1989. gadā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

1997. gadā Raiņa un Aspazijas mājā. No kreisās: Brigita Saiva, Inta Villeruša, Guntars Saiva. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Paula Brīvkalne ar ķenguru 1961. gadā. FOTO no Sidnejas Latviešu biedrības arhīva.

Noslēgums. Sākums LL468.

Par mākslinieces spožajiem panākumiem uz Vācijas un citu Eiropas zemju operu skatuvēm plaši rakstīja vietējā prese. Intervijās viņa ir atkārtoti pieminējusi bērnību, pirmās skatuves gaitas Rīgā un piederību latviešiem. Komponisti un diriģenti viņai veltīja izcilas atsauksmes. Par viņu plaši rakstīja latviešu trimdas prese visās zemēs, kur vien iespieda laikrakstus latviešu valodā. Vai tajos gados, kad viņa bija savas karjeras zenītā, viņu kādreiz pieminēja arī dzimtenē, to nezinu. Amerikas balss gan esot Brīvkalni savos raidījumos kādreiz pieminējusi. 1963. gadā pārraidīšanai uz Latviju bijušas izraudzītas Bruno Skultes 2 kompozīcijas: Sapņu zeme un Marutas Jāņu nakts dziedājums no operas Vilkaču mantiniece.

Austrālijas latviešus par Brīvkalmes panākumiem regulāri sāka informēt Austrālijas Latvietis. Tā, piemēram, 1952. gada 8. septembra numurā varēja lasīt: „PAULA BRĪVKALNE jau otro gadu piedalās Rih. Vāgnera operu festivālā Baireitā. Māksliniece, kas ar pastāvīgu līgumu saistījusies Oldenburgas operā, cer nākamgad koncertturnejā apciemot tautiešus ASV un Kanādā.“

Kā jau rakstīju, Paulas Brīvkalnes vecāki un māsa Erna ar savu ģimeni izceļoja uz Austrāliju un apmetās Sidnejā. Tēvs Paulai jau nomira 1951. gadā. Mātei uz Sidneju viņa ik pāris nedēļas bija rakstījusi par savu darbu Vācijā. Piecdesmito gadu sākumā mēs ar sievu Brigitu bijām iepazinušies ar Paulas māsas ģimeni, un tā laiku pa laikam dabūjām dzirdēt jaunākās ziņas.

Brīvkalne neaizmirsa arī latviešu klausītājus. Viņa koncertēja gandrīz visās zemēs, kurās bija apmetušies latvieši. Ārpus Eiropas 5 reizes dziedāja Amerikas kontinentā (pirmo reizi 1959. gadā), Austrālijā un arī Jaunzēlandē.

Austrālijas klausītājus viņa iepriecināja divās koncertturnejās: 1961. gadā, dziedot 17 koncertos un 1963. gadā – 15 koncertos. Austrāliju apmeklēja arī 1985. un 1989. gadā.

1961. gadā Sidnejā, Melburnā, Adelaidē, Pertā, Kanberā un Brisbanē bija laicīgi koncerti, pie kam Sidnejā, Melburnā un Adelaidē bija vēl otrs laicīgs koncerts ar atšķirīgu programmu. Visās pilsētās notika arī garīgie koncerti ērģeļu pavadījumā.

1963. gadā koncerti notika ne tikai lielākajās Austrālijas pilsētās, bet arī Ņūkāslē. Brīvkalne savu pirmo koncertu bija nosaukusi Latviešu dziesma, kura programmā bija tikai latviešu autoru oriģināldziesmas un tautas dziesmu apdares. Otrā koncerta programmā bija dažādas dziesmas un operu ārijas. Lielākajās pilsētas bija arī garīgie koncerti.

Paula Brīvkalne piedalījās arī prof. Jāzepa Vītola 100 gadu dzimšanas dienas atceres koncertā, Sidnejas Latviešu namā.

Ko par Brīvkalnes sniegumu, pēc visām akolādēm, ko viņai veltīja Eiropas kritiķi, varēja vēl rakstīt Austrālijas latviešu kritiķi?

Par 1961. gada pirmo Sidnejas koncertu Kārlis Freimanis cita starpā rakstīja: „Paula Brīvkalne ieradās pie mums ar milzīgu prestižu: koncerti Eiropā un Amerikā, kritikas suminājumi, komponistu atzinības vārdi. Mūsu pirmā. Mūsu lepnums. Klausītāji tāpēc nebrīnījās, kad dzirdēja tīkama tembra balsi, kas izkopta un izlīdzināta visos reģistros, balsi, kas sniedzas no apakšējā sol līdz augšējam do, un, ka ir precīza, nemaldīga un kontrolēta kā mūzikas instruments. Klausītājs nebrīnījās arī par labo dikciju un iepriekš rūpīgi izstrādāto priekšnesumu. To visu mēs gaidījām un to arī dzirdējām. Klausītāju pārsteidza kaut kas cits: Brīvkalnes dramatiskā soprāna lokanība.“

Par 1963. gadā dzirdēto Leonīds Slaucītājs rakstīja: „Paula Brīvkalne ir apveltīta ar visām dotībām, kas vajadzīgas liela mēroga māksliniecēm: balsi, skolu, muzikalitāti un atmiņu, skatuves rutīnu – un bez šaubām jau pirmās dziesmās atkārtoti apliecināja sevi par mūsu laika ievērojamāko latvju dziedātāju.“

Sidnejas mūziķu seniors Kārlis Nīcis par Jāņu nakts dziedājumu no Bruno Skultes operas Vikaču mantiniece rakstīja: „Šī skaņdarba muzikālā apdare, kā dziedājumā, tā klavieru pavadījumā prasa no izpildītājiem augstu tehniku un no dziedātājas balss spožumu un izturību. Kopējā atskaņojumā līdzvērtīgs partneris dziedonei bija pavadītājs Eižens Freimanis. Manuprāt, šis bija abu atskaņotāju mākslinieciski augstvērtīgākais sniegums šinī koncertā. To klausoties šķita, ka „pelītes“ lēkātu pa muguru un iedomās rēgojās vilkaču bars, lēkājot mežonīgajā dejā Jāņuguņu atspulgā“.

1963. gada garīgo koncertu Sidnejā Paula Brīvkalne veltīja mātes 80 gadu dzimšanas dienai.

Mēs Paulu Brīvkalni dzirdējām 1961. un 1963. gada koncertos. Abās reizēs viņa atlicināja dažas stundas laika, lai viesotos arī mūsu mājās.

Vairāk laika mūsu mājā viņa pavadīja pēdējos divos Austrālijas apmeklējumos, kad aktīvās dziedātājas gaitas bija beigušās. Bet par to nedaudz vēlāk.

Kad 1964. gadā Brīvkalnei nomira māte un 5 gadus vēlāk māsa, tad viņa nevarēja atlidot uz Austrāliju, lai pateiktu pēdējās ardievas. Paulas vietā ar dziesmu atvadījās Brigita Saiva.

Kr. Barona prēmija

Paula Brīvkalne 80 gadu jubilejā saņēma Pasaules Brīvo Latviešu apvienības Kultūras fonda Kr  Barona prēmiju – par īpašiem sasniegumiem operā un Latvijas vārda popularizēšanu cittautiešiem. Balvu ar $400 māksliniecei pasniedza 1987. gada valsts svētku sarīkojumā Hamburgā.

Bija pagājuši tikai 15 gadi, kopš Brīvkalne bija izbeigusi savas aktīvās dziedātājas gaitas, bet, acīmredzot, tas bija pietiekoši garš laika periods, lai viņas lielie panākumi un nopelni jau piederētu pagātnei un augstāka atzinība nepienācās.

Savā 80 gadu jubilejā viņa no Štutgartes valsts operas saņēma vairākus apsveikumus un pateicības. Stuttgarter Zeitung pat bija ievietots raksts Salome wird achtzig,* tā identificējot Brīvkalnes vārdu ar Salomi. Viņas dzīvesvietas Lejassaksijas Celles birģermeistars bija sveicis ar goda rakstu, ziediem un balvu.

Paulas Brīvkalnes repertuārā bija daudzas operu lomas, kuras savā laikā dziedāja mūsu Lielā dāma Milda Brehmane-Štengele. Mildu Brehmani-Štengeli Latvijas valsts pagodināja ar Tēvzemes balvu. Bet tad mums bija sava valsts un sava Nacionālā opera. 2013. gadā Rīgā plaši atzīmēja viņas 120 gadu dzimšanas dienu.

Jau valsts svētku aktā Paula Brīvkalne paziņoja, ka saņemto naudas balvu izšķīrusies nodot nule dibinātam fondam, kas ienākušos līdzekļus izlietos no Latvijas uz Rietumiem izraidīto brīvības cīnītāju atbalstam. Māksliniece, bieži pat bagātīgi, bija atbalstījusi dažādus kultūras mērķus, piemēram, materiāli palīdzējusi Latvijas koriem, kas atradušies koncertturnejās Vācijā, atbalstījusi arī DV īpašumu Bērzainē Vācijas dienvidos un lielāku summu ziedojusi Dānijas Latviešu Nacionālai komitejai.

Paulas Brīvkalnes 1985. un 1989. gada Austrālijas apmeklējumu nolūks bija galvenokārt apciemot māsas bērnus, jo nedz māsa, nedz arī svainis nebija vairs dzīvajos. Viņa gan apmetās pie paziņas, kas bija rūpējusies par viņas svaini tā slimības laikā, bet arvien vairāk laika sāka pavadīt mūsu mājās, īpaši 1989. gadā. Paula daudz stāstīja par piedzīvojumiem Vācijas operu namos, par dažādiem gadījumiem un negadījumiem. Mēs sadraudzējāmies, daudz runājām, jokojām, smējāmies.

Ja es būtu zinājis, ka kādreiz kaut ko par viņu rakstīšu, vai vispār kaut ko rakstīšu, tad noteikti būtu daudz ko no viņas stāstītā pierakstījis. Izdevība jau bija.

1991. gada vasarā iecerētā Eiropas apceļojuma laikā mēs bijām nolēmuši apciemot Paulu Brīvkalni viņas dzīves vietā Lejassaksijas Celles pilsētā Vācijā. Diemžēl 1990. gada 15. maijā izbeidzās viņas dzīves gaitas.

Tā kā viņai pašai savu bērnu nebija, tikai audžu dēls no otrās laulības, tad māsas ģimeni viņa uzskatīja gandrīz kā par pašas ģimeni. Īpaši tuvs bija krustdēls Andrejs. Tamdēļ jau arī viņa izteica vēlēšanos, lai viņas pelnus apglabātu ģimenes kapu nodalījumā Sidnejā, blakus māsai un svainim. Otrā celītes pusē ir apglabāti viņas vecāki.

Kas ir saglabājies no Paulas Brīvkalnes balss? Savā laikā Zviedrijā Latvian Music izdeva divas skaņu plates. Uz vienas ir Jāņa Mediņa komponētās Vēstules Pēram Gintam ar Elzas Ķezberes tekstu, Stokholmas Filharmoniskā orķestra pavadījumā, ko diriģē pats komponists un 6 Jāņa Mediņa tautas dziesmu aranžējumi, arī tā paša orķestra pavadījumā, bet Arvīda Norīša diriģētas. Uz otras – Bruno Skultes Paulai Brīvkalnei veltītais 11 Bērnu dziesmu cikls ar Raiņa tekstu un 5 Jāzepa Vītola un viena Pāvula Jurjāna tautas dziesmu aranžējumi ar Gerhardu Huberu pie klavierēm.

Bet kas ir saglabājies no viņas slavenajām operu partijām? Kad par to ar viņu runājām 1989. gadā Sidnejā, viņa teica, ka pašai esot bijusi viena skaņu lenta, bet audžudēls uz tās esot pārrakstījis kaut ko modernāku. Tīmeklī tomēr varam atrast, ka ir saglabājušies dažu tā laika operu ieskaņojumi (tagad CD formātā), kuros var dzirdēt arī Brīvkalnes balsi.

Brīvkalni piemin Latvijā

Paulai Brīvkalnei pašai nebija lemts atgriezties neatkarību atguvušajā Latvijā, vēlreiz pārstaigāt Nacionālās operas skatuvi un varbūt vēl sastapt kādu veco laiku kolēģi. Lai tomēr viņu pārvestu mājās – viņas 90 gadu dzimšanas dienas atcerei Latvijas Vēstneša 1997. gada 25. februāra numurā bija Guntara Saivas un Sigizmunda Timšāna raksts Latviešu māksliniece, kura visā pasaulē divsimt reizes dziedājusi „Salomi“.

Nebija tā, ka par Paulu Brīvkalni Latvijā nekas nebūtu bijis zināms. Dažādi materiāli bija nonākuši Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Tā paša gada 29. aprīlī, sadarbībā ar Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja vadītāju Gaidu Jablovsku bija Paulai Brīvkalnei veltīts sarīkojums Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā 30, Rīgā. Pēc Intas Blūmas ievadvārdiem par Paulu Brīvkalni referēja Guntars Saiva. No Zviedrijā izdotajām platēm atskaņoja dažas Brīvkalnes dziedātās tautas dziesmas. Brigita Saiva ar Intu Villerušu pie klavierēm nodziedāja dažas Brīvkalnei veltītās Bērnu dziesmas, kuras Bruno Skulte bija komponējis ar Raiņa tekstiem, tamdēļ dziedātas ar lielo Raiņa portretu aizmugurē, tās īsti labi iederējās sarīkojumā. Brigita arī dalījās savās atmiņās par Paulu Brīvkalni. Arī par šo sarīkojumu parādījās īss rakstiņš Latvijas Vēstnesī.

1997. gada 13. maijā Latvijas radio plkst.11. vakarā veltīja veselu stundu garu raidījumu Paulai Brīvkalnei. Pārsteidzoši, ka par viņas dzimšanas datumu 22. februāra vietā minēja 29. februāri. Nē, tā nebija pārteikšanās, jo minēja vairākas prominentas personas, kas arī bija dzimušas 29. februārī, bet 1907. gadā februārim nemaz nebija 29. datuma Pārējā raidījuma programma bija ļoti kompetenta. Brīvkalnes balss ilustrācijai atskaņoja arī vairākas Latvju Mūzikas platēs ieskaņotās dziesmas.

Nedaudz vēlāk Rūta Paula mūs ar sievu intervēja Latvijas radiofonā gan par Eiženu Freimani, gan par Paulu Brīvkalni.

Profesora Oļģerta Grāvīša ierosmē 2000. gada 17. maijā Jāzepā Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bija sarīkojums veltīts Paulas Brīvkalnes 10 gadu nāves dienas atcerei, kurā biju lūgts referēt lielo mākslinieci. Par šo sarīkojumu Latvijas Vēstneša 19. maija numurā bija raksts Un dziesma atkal pārnāk mājās.

Vēl 10 gadus vēlāk, JVLMA vokālās nodaļas maģistrants Agris Hartmanis – 2011. gadā rakstīja savu maģistra darbu par Paulu Brīvkalni.

Kādā epastā viņš mums rakstīja: „Esmu noklausījies visus man pieejamos ierakstus, tai skaitā Reinas Zeltu no 1951. gada Baireitas festivāla izrādes ar H. fon. Karajanu pie diriģenta pults, kurš manā rīcībā nonāca no kādas privātkolekcijas Nīderlandē. Jo vairāk es lasu materiālus un klausos ierakstus, jo vairāk mani fascinē Paula Brīvkalne gan kā māksliniece, gan kā personība. Caur šī laikmeta liecībām esmu kļuvis viņas talanta pielūdzējs! Mani ārkārtīgi iespaido viņas nopietnā attieksme pret mūziku un pret savu profesiju. Viņas citāts – „pusceļš ir diletantisms“ ir lielisks credo gan tais laikos, gan tagad.“

Viņš arī vēlējās no Brigitas uzzināt vairāk par mūzikas tehnisko pusi, kam Paula bija pievērsusi uzmanību dziedājumā un mūzikas izpildījumā, kādas bijušas viņas pamatnostādnes šais jautājumos.

Maģistra darbu neesam redzējuši.

Tas, ka 21 gadu pēc viņas nāves JVLMA vēl bija interese par Paulu Brīvkalni, bija viņai liela atzinība un pagodinājums.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

* „Salomei 80 gadi“.