Tikai milti, olas un piens

Palielināt / Enlarge

Pankūku pusdienu darbinieki. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Sarīkojuma dalībnieki. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ilga Vēvere, Ināra Putniņa. FOTO Ilze Kūmbe (Coombe).

Daugavas Vanagi

Pankūku pusdienas DV namā Adelaidē 29.7.2017.

Vismaz, tas ir sākums. Protams, pēc tam vēl klāt var nākt gan lielākas, gan mazākas piedevas un sastāvdaļas: gaļa, speķis, āboli, ievārījums, krējums, biezpiens, sarīvēti kartupeļi un dažādi citi dārzeņi u.c., un pankūkas var veidoties biezas vai plānas, sviestā vai eļļā ceptas zeltaini brūnas. Nepazīstu nevienu, kam negaršotu pankūkas. Adelaides Vanadzēm tā ir jau gadiem ilgi iecienīta tradīcija, vismaz reizi gadā pamielot tautu ar pankūku dažādību.

29. jūlijā DV namā Adelaidē bija gadskārtējās pankūku pusdienas. Nāk lieli un mazi, spīdošām acīm, mutes čapstinādami. Un Vanadzes neskopojas: uz šķīvjiem devīgās kaudzēs krājas zeltainā bagātība, vismaz astoņos dažādos paveidos...

Bet es aizraujos. Vispirms sapulcēto tautu iepriecināja ar citu latviešu tradīciju. Tautas pūrā ir tūkstošiem, katram dzīves gadījumam piemērotu tautas dziesmu, taču tieši par pankūkām un Daugavas Vanadzēm – kā nav, tā nav sameklējamas, meklē kā gribi. Tādēļ labi, ka Adelaidē mums pašām ir sava dainotāja, kas ar savu gudro galvu šo nopietno robu var aizpildīt un tautas garīgo bagātību papildināt ar kaut ko modernu un katram mūsu gadījumam piemērotu. Rasa Feja atklāja sarīkojumu ar savām laikmetīgām četrrindēm:

Kur tu skriesi, vanadziņ,
Ar to tukšo vēderiņu?
Nāc pie manas siltās plīts,
Izsalkums būs remdināts.

Ak, cik jauka ir šī diena,
Kad Vanadzes, gandrīz ikviena
Par tautas labklājību gādā,
Pie pankūkām tik čakli strādā.

Ābolu un ananāsu,
Biezpienu un mīklas masu
Ar mīlestību kopā maisa,
Gardas pankūciņas taisa.

Regīna un Gunta, Māra
Karstu buljonu tās vāra.
Siltu krūzi rokā tver,
Pie gaļas pankūkām to dzer.

Mazs paraugs no modernām tautas dziesmām, kas pierāda, ka tautā senā dainošanas māksla vēl arvien zeļ un plaukst!

Pēc tam pankūku tīkotājiem vēl ar dziesmu par meiču, kam galvā bij' lakatiņš zils, nācās savas pusdienas nopelnīt un arī kādam jubilāram šūpuļu svētkos ar piemērotu dziesmu augstu laimi novēlēt. Taču, lai pankūkas neatdzistu pavisam, beidzot vajadzēja laist ēdājus pie ēdamā. Šī arī bija pirmā reize, kad Vanadzes varēja palepoties ar saviem jauniem priekšautiem, kas radušies caur Ilzes Kūmbas (Coombe) labo sirdi un iedvesmu. Protams, tie nav domāti netīriem darbiem; drīzāk vienotības un lepnuma parādīšanai. Paldies Ilzei par skaisto dāvanu Vanadžu priekam!

Visi vēl nebija saņēmuši pirmo porciju, kad citi jau nāca pēc otrās. Kā jau teikts, pankūkas vareni labi smeķē! Daži pat iegādājās, ko mājā nest, un visiem pietika. Bija prieks redzēt, ka uz Vanagu namu bija atvesti arī bērni un jaunāki cilvēki, kā arī cittautieši. Lai redz, ko tās Vanadzes spēj! Vanadzes rāvās vaigu sviedros, nesdamas, dalīdamas, liedamas, šķīvjus vākdamas un mazgājamo mašīnu apkalpodamas. Ir gan laba tāda trauku mašīna – deviņdesmit sekundēs darbs padarīts, krauj tik iekšā nākamo netīro trauku sietu.

Un pēkšņi, pusdienas paēstas, tauta izklīdusi, tikai parastie nīcēji pārvietojušies uz bāra telpu. Vēl tikai jāizslauka virtuves grīda, un zālē jānovāc galdi un krēsli, un skaties, pulkstenis knapi rāda pēcpusdienas otro stundu, kad viss ilgi plānotais un čakli sastrādātais jau pagājis kā nebijis. Bet tā jau laikam paiet tā pasaules godība.

Paldies visiem un visām, kas piestrādāja, lai pankūku pēcpusdiena izdotos. Nav jau tikai cepējas; liels paldies pienākas arī mēbeļu kārtotājiem, biļešu pārdevējai, bāra saimniekam un, protams, arī ciemiņiem, bez kuriem nebūtu nozīmes vispār cept. Līdz nākošai reizei!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“