Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Vajadzēja!

Mācītāja G. Kalmes sprediķis 16. martā

Laikraksts Latvietis Nr. 470, 2017. g. 4. aug.
Guntis Kalme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet gan spēka, mīlestības un savaldības garu.“ (2. Tim 1,7)

Šī diena ir kas vairāk nekā piemiņas diena. Tā ir arī nopietna notikušā apcere šodienas aktualitāšu kontekstā.

Šim ļoti personiskajam uzdevumam kā īpašs nelūgts paskubinājums ir turpinošās pretleģiona kampaņas, kas gandrīz jau top par sava veida 16.03. neatņemamu sastāvdaļu. Bijušos okupantus Latvijas vēsture vēl joprojām neliek mierā.

Karš pret Latviju ir pārtapis jaunā – informatīvi psiholoģiskā kara veidā. Konvenciālajā karā raida aviāciju, artilēriju, kājniekus un tankus, šeit – melus, nelietības, nekrietnības, demokrātijas satricinājumus u.tml.

Šajā karā mums tiek radīts priekšstats, ka esam failed state – (angļu – nestabila, caurkritusi valsts), par kuru nav vērts cīnīties. SAB atskaite vēsta: „Krievijas ārpolitikas slēptie mērķi ir piedēvēt Latvijai izputējušas valsts tēlu.“1

Protams, 2. pasaules kara notikumus mainīt vairs nevar. Bet var mainīt attieksmi pret notikušo, tā izvērtējumu mūsu tautā un valstī. Tāpēc norisinās masīvi propagandas uzbrukumi plašsaziņas līdzekļos, kuriem mūsu valsts lāgā nespēj un, kas ir nelāgāk, – izskatās, ka arī negrib efektīvi stāties pretī. Līdz ar to, leģionāri faktiski ir atstāti paši savā ziņā. Pašiem nākas aizsargāties un meklēt atbildes uz grūtiem jautājumiem.

Šķiet, ka svarīgākais un grūtākais jūsu jautājums ir – vai man un vai vispār vajadzēja cīnīties leģionā? Ja šodien tieku savas valsts tik ļoti negribēts, nesaprasts un pat tīši pārprasts? Ja tas, kā dēļ cīnījos, netiek pieņemts? Ja netieku savas valsts aizsargāts? Vai tiešām pārciestais būtu veltīgs? Var saprast, ka PSRS nīda jūs, jo jūs bijāt tās vistiešākie ienaidnieki. Bet apmulsums, vilšanās un sarūgtinājums pārņem, saprotot, ka klusais noraidījums ir tagadējā pašu valsts politika.

Vai vajadzēja? Kā noskaidrot patiesību? Mēdz sacīt, ka katrai patiesībai ir divas puses. Pirmā patiesības puse ir vēsturiskā, kas saka, ka Latviešu leģions tika radīts pēc Hitlera pavēles, cīnījās pret Sarkanarmiju vācu, ne Latvijas armijas, bruņoto spēku sastāvā.

Mēdz sacīt, ka pirmais kara upuris ir patiesība. Arī propagandas kara upuris. Jo bez vēstures diemžēl pastāv arī ideoloģija, kas deģenerē vēstures patiesības par politmanipuāciju priekšmetu. Iegūtā konjunktūriskā patiesība tūdaļ velk vienādības zīmi starp mobilizētajiem latviešiem un nacistiem. Nepateikšu precīzāk par arhibīskapu Jāni Vanagu: „te nu jāteic, ka pasaules demokrātijas, valstis, kas tiek uzskatītas par brīvības balstu šai pasaulē, šajā ziņā dara to, ko tik bieži ir darījušas arī citkārt – tās runā vienā balsī ar vismelnāko, visnoziedzīgāko un asiņaināko režīmu cilvēces vēsturē – ar padomju sociālistisko režīmu, – un sakot par latviešu leģionāriem tā, kā to vienmēr darījusi sarkanā Maskava: „Esesieši, nacisma kareivji.“ Kādēļ viņi tā dara? Tādēļ, ka Latvija tās neinteresē tik ļoti, lai iedziļinātos mūsu vēsturē. Viņi skatās tikai uz uniformu, un viņu spriedums ir vienu centimetru dziļš.“2

Tas nav patiesi, jo reiz jau ir autoritatīvi apgalvots pretējais. 1950.g. ASV reabilitēja Latviešu Leģionu: „Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķu, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.“3

Tātad pretleģiona kampaņa nav jautājums par patiesību, jo tā reiz jau ir noskaidrota. Tas ir klajš politisks spiediens. Nejauksim šīs lietas paši un neļausim arī citiem tās jaukt. Ir svarīgi zināt patiesību, jo tieši patiesībā ir spēks, nevis spēkā ir patiesība.

Otrā patiesības puse ir pavisam citādāka. Tā ir personiskā, kas skar visdziļāk un tāpēc bieži arī vissāpīgāk. Varmācības pazemojums trāpa visskaudrāk un nodara vislielākos postījumus ne tikai miesai, bet daudz vairāk sirdij, prātam, dvēselei. Kad 1940.-1941.g. regulāri sāka pazust cilvēki, kad tos no skolas sola vai no darbavietas aizveda uz 10 minūtēm un arestētie vairs nepārradās nekad, kad no mājām vienā naktī tiek izrauti māte un tēvs, mazā māšele un nesen dzimušais brāļuks, un pats izrādies paglābies tikai tādēļ, ka nejaušības dēļ neesi bijis tonakt mājās, kad vienā naktī novaidēja visa Latvija – tad tas ir personiski, ļoti personiski. Vēl joprojām.

Ir kas tāds, ko nevar aizmirst vienkārši tāpēc, ka neaizmirstas. Mēdz sacīt, ka asinis ir biezākas kā ūdens, par kuru savukārt saka, ka reiz izlietu ūdeni nesasmelsi. Izlietas asinis – ne tik. Redzot, piedzīvojot, tikai atceroties un apzinoties komunisma šausmas, asinis vārās dzīslās. Mēs esam dzīvi cilvēki, kuriem nav bijis, nav un arī nebūs vienaldzīgs, kas ir noticis ar mūsējiem. Prasīt, lai cilvēki vienaldzīgi noraugās, ka starp Centrālcietumā atraktajiem un nobendētajiem ir viņu piederīgie, nozīmētu prasīt, lai viņi nebūtu cilvēki. Gribēt, lai viņi tikai parausta plecus, kad min vārdus deportācijas, komunisms un čeka, nozīmē liegt viņiem tiesības uz cilvēcisku sašutumu un prasību pēc taisnas tiesas. Kurš un kādēļ varētu viņiem liegt izjust cilvēciskas dusmas un naidu par notikušo? Jo iemantotā naida pretmets ir mīlestība uz savējiem, savu zemi, tautu, valsti, kura nu tika pazemota. Kas var viņiem liegt sašutumā un dusmās jautāt: „Kādēļ? Par ko?“

Tā bija tikai daļa no – Baigā gada, proti, mūsu valsts bērēm, kas nozīmēja pilnu sovjetizāciju: viltotas vēlēšanas, brīvprātīgu iestāšanos PSRS, 14. jūnija un citas deportācijas. Baigais gads nozīmē vairāk nekā 30 000 represēto, kas ievadīja latviešu tautas dramatiskākos zaudējumus tās vēsturē – 2. pasaules karā zaudējām ⅓ daļu no savējiem.

Tūlīt pēc 2. pasaules kara ANO palīdzības un atjaunošanas administrācijas Eiropas direktors britu ģenerālis F. Morgans grāmatā Karš un miers teica: „Kā lai raugās uz krietno baltiešu jautājumu, kas cīnījušies SS vienībās? Pēc divdesmit brīvības gadiem krievi no jauna bez kāda pamata iznīcināja viņu neatkarību, tos brutāli apspiežot. 1940. un 1941. gadā krievi Baltijas valstīs īstenoja sistemātisku genocīdu. 1941. gadā vācieši uzbruka krieviem un atbrīvoja Baltijas valstis no nīstiem apspiedējiem. Vai kāds brīnums, ka krietnie baltieši gribēja atriebties par nodarīto pārestību, kaut vai sabiedrojoties ar otru ļaundari?“4

Protams, mūsu stāvoklis ir mulsinošs – bijām spiesti cīnīties vācu pusē, viņu formās, pret krieviem, kuru sabiedrotie savukārt bija arī mūsu vēsturiskie sabiedrotie, uz kuriem likām savas pēdējās atbrīvošanas cerības. Mēs karojām pret uzvarētājiem un tos, kā zināms, netiesā. Jo nav kam tiesāt. Viņi paši spriež tiesu.5 Tieši tāpēc ir tik svarīgi zināt patiesību, jo neskatoties uz šķietamo uzvarētāju spēku un varenību, tā vienmēr galu galā uzvar. Ir tikai svarīgi to atrast, zināt un nostāties tās pusē, lai ko tas arī neprasītu. Patiesība uzvar tādēļ, ka tā ir no Dieva. Un „ja Dievs par mums, kas būs pret mums?“ (Rom. 8, 31).

Kad kapitulēja Kurzemes cietoksnis, 4000 leģionāru devās 12 gadu ilgās nacionālo partizānu gaitās. Tātad Leģiona cīņas bija par savas zemes aizstāvēšanu, ne par Vācijas lietu. To pierāda arī vēlākā politiskā un reliģiskā pretestības kustība un tas, ka latvieši visus okupācijas gadus sarkanos ir uzskatījuši par okupantiem. Mēs kā tauta nekad neesam samierinājušies ar savas brīves zaudējumu.

Kādēļ jūs, viņi un daudzi citi – zināmi un nezināmi – cīnījāties, kaut arī morāli tik neizdevīgos apstākļos, jo vācu uniforma bija tā cena, lai varētu to darīt? Ja nebija iespējams cīnīties Latvijas armijas uniformā un zem saviem karogiem, vai vajadzēja cīnīties zem svešiem un tagad tāpēc tikt apsūdzētiem par nacistiem un fašistiem?

Te nu mēs atkal nonākam pie jautājuma par personisko, tik ļoti personisko patiesību. Kad abstrahējamies no politiskā, ideoloģiskā un konjunktūriskā, kas paliek? Palieku tikai es un mans ienaidnieks, kurš ir sūtīts nogalēt mani un manējos, izpostīt manu zemi un paverdzināt manu tautu.

Jautāt – „vai vajadzēja cīnīties leģionā kā nu konkrētajos vēsturiskajos apstākļos tas bija iespējams?“, pēdējā konsekvencē nozīmē jautāt – „vai vajadzēja pretoties ļaunumam – boļševiku invāzijai, pazemojumu un negoda avotam?“

Lai atbildētu uz šī jautājuma pamatformu – „vai vispār vajag pretoties ļaunumam?“ ir jānokāpj pie sirdsapziņas un ticības atziņas, kas balstīta Sv. Rakstos. Kristus apustulis Pāvils saka: „būdams labs Kristus Jēzus kareivis“ (2.Tim. 2, 3), „ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu“ (Rom. 12, 21). Par Kristus uzdevumu sacīts: „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus“ (1. Jņ. 3, 8).

ASV prezidents Dvaits Eizenhauers par PSRS lakoniski sacīja: „Mēs sastopamies ar naidīgu ideoloģiju – globālu pēc mēroga, ateistisku pēc rakstura, nežēlīgu savā nolūkā, un viltīgu pēc savas metodes.“

Savukārt PSRS ārlietu ministrs Molotovs par Krievijas rīcību Baltijā teica: „Padomju valdība uzskata, ka vislabākais paņēmiens, kā aizstāvēt padomju intereses Baltijā... ir palīdzēt strādnieku kustībai gāzt marionešu režīmus.“6

Atcerēsimies – komunisms bija utopija, kas jau pašā Krievijā negribēja pati īstenoties. Lai to iedabūtu dzīvē, nācās lietot melus, ārkārtēju varmācību, miljonus iedzenot nabadzībā un postā, iznīcinot simtiem tūkstošu. Katrs desmitais šajā laimes zemē bija ieslodzītais vai izsūtītais. Līdz 1939. gadam režīms uz Sibīriju bija deportējis jau 4,7 miljonus tautas ienaidnieku.7 17 tautas tika izsūtītas pilnīgi, 48 – daļēji.8

Pēdējā instancē vai nav vienalga kādā formas tērpā uz sarkanajiem tika šauts? Svarīgi, ka viņi tika izsisti no slepkavu un mūsu zemes paverdzinātāju ierindas. Svarīgi, ka nošautie vairs nebija spējīgi slepkavot mūsējos. „Mēs esam lepni, ka bijām leģionāri!” 2002. gada Kalpaka piemiņas pasākumā sacīja Latvijas Nacionālo Karavīru Biedrības priekšsēdis Nikolajs Romanovskis. Šķiet, ka viņa sacīto varētu izsacīt arī šādi: „Mēs esam lepni, ka mums bija gods aizstāvēt savu Dzimteni un cīnīties pret ienaidnieku, ne stāvēt nomaļus.“

Tātad, tas, kas bija atkarīgs no mums, mēs darījām – mēs pretojāmies. Un tagad, pateicoties jums, leģionāriem, runājot par 1944., 1945.g. neviens nevar sacīt: „latvieši – gļēvuļi“, jo jūsu cīņas parādīja latviešu karavīra drosmi un varonību.

Mēs kā tauta bijām apguvuši būtisku mūsu vēstures mācību stundu: ļaunumam ir jāpretojas: vienmēr, visur, visādi, visiem spēkiem. Tas jāsit stipri, daudz un bieži. Ar ļaunumu nav iespējama nekāda sadzīvošana, samierināšanās, iecietība. Un kamēr mēs dzīvojam līdzās Ļaunuma impērijas mantiniecei, tikmēr mums Dieva pavēle „sargāt” (1.Moz 2, 15) savu zemi būs īpaši aktuāla.

Tāpēc, ka mūsu tautā ir bijusi šī pretestības griba, spēja un varēšana, mēs esam izturējuši un kā tauta arī uzvarējuši. Mūsu pretinieki – 3. Reihs un PSRS ir vēstures mēslainē, bet mēs atdzimām.

Tātad – vai vajadzēja pretoties? – Jā. Vai, ja nedod Dievs, atkārtosies viņu invāzija, – vajadzēs? – Jā. – Kāpēc? – Jo Dievs ir devis mums mūsu zemi, tā ir Viņa dāvana, un kā tāda tā ir arī vērtējama un sargājama. Bet pasaules apskaidrošanas darbu par to kā un kāpēc mums ir nācies sevi aizstāvēt lai veic tie, kuriem tas ir viņu tiešais darba pienākums – valsts amatpersonas, diplomāti, politiķi, vēsturnieki un žurnālisti. Saeimas 1998. gada deklarācija par leģionāriem Otrajā pasaules karā vēsta: „Latvijas valdības pienākums ir: rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.“ Tas ir valdības tiešais uzdevums nodarboties ar pasaules apskaidrošanas darbu.

Ja kāds atkārtos nodrāzto: „Eiropa mūs nesapratīs“, atcerēsimies, ka to pašu sacīja arī par mūsu vēlmi atgūt neatkarību. Eiropa tomēr saprata, ka gribam būt brīvi, kaut arī kušinātāju netrūka. Valsts institūcijām un amatpersonām vajag tikai darīt savu darbu. Par to mēs, nodokļu maksātāji, viņus uzturam, lai viņi ar savu stāju, rīcību, ar darbiem, vārdiem, rakstiem apliecinātu mūsu patieso vēstures izpratni.

„Kamēr būs kaut viens latvietis, kuram sāpēs viņa Dzimtene, Latvija būs!“ tā reiz sacīja mācītājs, profesors, Dr. Theol. Roberts Feldmanis. Tātad pēdējā konsekvencē Latvija neizšķiras pie ieročiem, politikas, diplomātijas, bet vispirms katra mūsu sirdsapziņā un ticībā mūsu Dzimtenes Devējam. Ja mums sāp sliktais un iepriecina labais, kas notiek ar Latviju, tad esam dzīvi. Ja mums sāp mūsu Latvija, tas nozīmē, ka neesam tai miruši, un tas nozīmē – varam vēl cīnīties, „jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet gan spēka, mīlestības un savaldības garu.“ Spēka garu cīnīties, mīlestību uz savu Dzimteni, savaldību iepretim ienaidniekiem. Dievs piešķirs arī drosmi un gudrību.

Par vēstures gaitu domājot, kādreiz jautā: vai vēsture atkārtojas? – Jā un nē. Diemžēl 1919. gads, kad Sabiedrotie mums palīdzēja un mēs guvām valstisku neatkarību, 1945. gadā vairs neatkārtojās. Mēs palikām sarkano okupācijas zonā. Sabiedrotie nebija ieinteresēti izraisīt jaunu karu Vidusaustrumeiropas un mūsu dēļ, jo nupat jau bija beiguši vienu asiņainu karu ar Vāciju.

Bet tas, kas mūsu vēsturē atkārtojas – bija un ir mūsu griba un vēlme atgūt atpakaļ savu valsti. Tā atkārtojās arī 1991.g. Un, ja, Dievs nedod, mēs atkal to zaudētu – mēs no jauna gribēsim to atpakaļ – to mūsējo, to vienīgo! Šī vēsture mūsu tautā atkārtosies vienmēr, kamēr vēl būs dzīvs kaut viens latvietis.

Kāda tad nu ir mūsu vēstures mācība? – Valsts ir tik stipra, cik stipra ir pašas tās pilsoņu griba cīnīties par savu valsti. Tātad:

1. Latvijai pašai ir jāgrib un jāvar sevi aizsargāt. Citi mums palīdzēs tikai tad, ja redzēs, ka vispirms paši reāli spējam sargāt savu brīvību un tādēļ miera laikā veltām nozīmīgu daļu no finanšu un cilvēkresursiem, un kara gadījumā palīdzēs, ja redzēs, ka paši esam cīņas pirmajās rindās.

Cita iespēja ir jau pazīstama – 50 okupācijas gadi to atklāj skaudri, šodien to liecina notikumi Čečenijā, Dienvidosetijā, Krimā, Doņeckā, Luhanskā, Sīrijā.

2. Sava valstiskuma aizsardzība nav reiz par visām reizēm izdarāms pasākums. Vakardienas drošība nenozīmē to vairs šodien. Valsts aizsardzība ir uzdevums, kas jāveic katru dienu, nemitīgi. Katrai paaudzei, ja tā vēlas dzīvot brīvībā, ir jābūt gatavai to arī aizstāvēt. Brīvība nekad nav par brīvu, tā ir pērkama ar asinīm – savām un pretinieka.

3. Savas valsts aizsardzība ir katra LV pilsoņa pienākums. Tātad mūsu bērniem un mazbērniem šī vieta ir nevis pie datorspēlēm, bet jaunsardzē, mums pašiem – zemessardzē.

Senie domātāji sacīja: Si vis pacem, para bellum – ja vēlies mieru, gatavojies karam. Proti, tikai pietiekams spēks attur agresoru no uzbrukuma tev. Ja ir cēlonis – stipra armija, patriotiska nācija, tad tam atbilstošas sekas ir miers, agresors neuzbruks, meklēs citu upuri.

Savukārt naiva un lētticīga miermīlība ir izpelnījusies izteikumu: Si vis bellum, para pacem, proti, – ja vēlies karu, gatavojies mieram. Esi gļēvs, mīkstčaulīgs, naivi tici ienaidnieka pacifiskai žūžošanai. Tas izprovocēs uzbrukumu tev. Cēlonis – vēlme dzīvot aizvien labklājīgāk, žūžot sevi vēlmju domāšanā, piekopt strausa politiku, negribēt novirzīt pietiekamus līdzekļus aizsardzībai, patriotiskai audzināšanai, tātad – vāja armija, vecs bruņojums, nederīgs ekipējums, sekas tam – karš, okupācija, nācijas apkaunojums, deportācijas, nogalināšanas.

Iestāšanās NATO un ES radīja savdabīgu eiforiju, ka līdzdaļa tajās sniegs kāroto labklājību un drošību. Ka visiem citiem ir pienākums rūpēties par mūsu labklājību un drošību, mums pašiem tikai jāpiepalīdz viņiem.

Taču 2007.g. pasaules ekonomiskā krīze, 2014.g. Krimas okupācija, kas izraisīja krīzi militāri konceptuālajā domāšanā, Breksits un D. Trampa divdomīgā komunikācija drošības jautājumos ir nopietni sašūpojusi šo iluzoro vēlmju domāšanu.

Mums pašiem ir jābūt gataviem cīnīties par sevi. To neviens neizcīnīs mūsu vietā. Dzīvojot Austrumu un Rietumu krustcelēs, katrai latviešu paaudzei par savu valsti ir jāpastāv.

Katrai paaudzei ir jāizcīna sava cīņa, kas kā karogs nododams nākošai. Neviens mūsu vietā par mūsu kā tautas tiesībām nerūpēsies. Par savu zemi līdz galam cīnīsimies tikai un vienīgi mēs paši. Citiem tā būs interešu vai tirgus objekts.

Mūsu vēsture māca arī to, ka mēs aizvien esam tiekušies pēc savas tautas brīvības, neesam gribējuši būt neviena vergi. Mēs esam vienmēr cīnījušies – (morāli) labos (Brīvības cīņas), sliktos (leģions) un neiespējamos apstākļos (nacionālie partizāni). Cauri baisajai un brutālajai vēsturei, cauri apspiestībai un noliektībai, kādu ir nācies piedzīvot, esam izdzīvojuši kā neatkarīga un neuzvarēta tauta. Mēs esam spējuši izaugt un kļūt par nāciju.

Leģiona vēstures mācības stunda latviešu vēsturei ir: latvieši ir patrioti un cīnītāji. To apliecina arī jau minētais fakts, ka pēc kara 4000 leģionāru turpināja cīņu kā nacionālie partizāni. Vēlāk cīņa turpinājās kā nevardarbīgā pretošanās, ko veica skolu jaunatne, inteliģence, reliģiskie un politiskie brīvības cīnītāji utt., līdz visi kopā sagaidījām Atmodu. Leģionāru varonības gars – kā vēlme cīnīties pat neiespējamos apstākļos – ir ārkārtīgi svarīgs.

Atcerēsimies, ko sacīja Brīvības cīņu faktiskais vadītājs ģenerālis Pēteris Radziņš 1923. gada Lāčplēša dienā: „Varonība ir visdārgākā un visaugstākā īpašība. Varonība ir vispilnīgākā – līdz dzelzs konsekvencēm – personības ielikšana savas tautas, tēvijas, idejas, kultūras un arī ticības labā. Varonība ir atslēga uz visām zemes bagātībām; varonība – āmurs, kas kaļ valstis; varonība ir vairogs, bez kura nevar pastāvēt nekāda kultūra.“9

No Brīvības cīņu karavīriem nepilnu divdesmit gadu laikā Latvijas valsts prata izaudzināt patriotu paaudzi, kurai bija lemts tapt par leģionāriem, Tiem K. Ulmanis sacīja: „Virs zemes nav tādas varas, kas no latviešu sirdīm spētu izraut neatkarīgā, brīvā valstī nodzīvotos gadus. Mūs var apspiest, mūs var šaut, bet, kamēr vien kāds latvietis dzīvos, dzīva būs arī dziņa pēc tiesībām un brīvības, pēc savas valsts.“10

15. divīzijas oberfīrers Ādolfs Akss par latviešu karavīriem rakstīja: „Pirmām kārtām viņi ir latvieši! Viņi vēlas patstāvīgu latviešu valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju, jo meklē saikni ar Rietumu civilizāciju. Vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālu pienākumu.“11

Leģionāri bija svarīgs posms brīvības alku ķēdē, kas ļāva sasniegt 1991. gadu. Viņos ieraugām vērtības, kuras mums ir jāiemanto, ja gribam pastāvēt kā nācija – patriotisms, valstiskuma apziņa, pašaizliedzība, varonība.

Mēs esam un būsim nācija tik ilgi, kamēr esam zinoši, spējīgi un griboši aizstāvēt savu senču izcīnīto valsti. Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien t.s. mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Sv. Augustīns sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesaista ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūst un izslēgt to, kas ārda latviskumu. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstsnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

Pretleģiona kampaņu mērķis ir atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns. Noliegt latviešu leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību.

Bet nevienam taču nevar aizliegt cienīt, godāt, mīlēt savus tuviniekus un tautiešus. Ja kāds grib likt par to kaunēties, tad jājautā – kam tas ir izdevīgi? Kam ir izdevīgi, ka topam par mankurtiem? Skaidrs kam! Mēs nevaram un netaisāmies atteikties no savām saknēm! Te nekādi kompromisi nav iespējami, jo tas nozīmētu atteikties no sevis pašiem, no savas tautas, dzimtenes un pašas Latvijas valsts, veikt garīgu, morālu un valstisku pašnāvību.

Noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet arī nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem, populistiem utml., bet respektēs.

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

Esam iegājuši jaunā civilizācijas attīstības posmā, kurā starpvalstu konflikti tiek risināti citādi nekā iepriekš. Tie vairs nenotiek tikai militāri. T.s. hibrīdkarā valsts tiek apdraudēta visupirms citos veidos, militārais ir noslēdzošais. Valsts drošība vairs neiet pa ārējo nocietinājumu līniju, bet pa izglītību, vērtībām, iekšējo drošību, informatīvo un virtuālo telpu, kiberdrošību u.tml. Šajā cīņā morālās un garīgās vērtības ir ārkārtīgi būtiska aizsardzības līnija. Ja audzinām no vērtībām brīvus liberālās sabiedrības cilvēkus, tad reāli izaudzinām egoistiskus mietpilsoņus jeb tā saucamos postmodernās sabiedrības homo oeconomicus, kurus interesē tikai paša vēders un maks. Ja izglītības sistēma audzina valsts ideālos neieinteresētu cilvēku, nevajag iedomāties, ka vienā brīdī kā pieaudzis pilsonis viņš kļūs arī patriots. Tā nenotiek. Tāpēc audzināšanā ir jābūt valstiskai attieksmei no paša sākuma, viscaur un konsekventai visos jautājumos.

Hibrīdkara apstākļos Latvijas teritorijas aizstāvēšanai jānotiek visās dzīves jomās, jo tās visas tiek soli pa solim pārvērstas par hibrīdkara frontes vai piefrontes joslām. Pirmajos kara posmos notiek valstiskās pašapziņas, un pretestības gribas graušana, lai atņemtu tautai piederības apziņu savai zemei, tās piederības vērtību. Tiek injicētas šaubas, izteikti zaimi, absurdas vēsturiskas un tagadnes apsūdzības, un viss ar vienu mērķi – vājināt pretestības spējas.

Hibrīdkarš ir cīņa par to, kurš būs faktiskais noteicējs plašsaziņas līdzekļos, kultūrā, izglītībā, ekonomikā, demogrāfijā. Par to, kādas vērtības un kādā valodā tiek paustas mūsu virtuālajā vidē, kibertelpā.

Pretošanās Krievijas agresijai ir aktuāla vēl joprojām. Viņi zina, ka neesam uzvarēti, tāpēc arī uzbrukumi turpinās. 16. marts ir jau tapis par nacionālās pretestības simbolu svešai varai. Krievijas propagandas karš ir vērsts pret to, lai latvieši pārstātu mīlēt savu zemi, lai pārstātu gribēt būt saimnieki tajā, lai nespētu vēlēties latvisku Latviju. Ne velti KF ir izveidojusi pilnīgi jaunu karaspēka šķiru – informatīvo karaspēku12.

Leģionāru sakarā mums nemitīgi iesaka ieturēt zemu profilu. E. Šnore par to teica: „Izskatās, ka ieteicēji patiesi tic, ka piekāpjoties Krievijas propagandas priekšā mēs spēsim jel kā ietekmēt vai kavēt Putina uzsākto cīņu par krievu dzīves telpu rietumos. Ukrainā nebija nedz 16. marta, nedz „pazemojošu“ naturalizācijas eksāmenu, nedz nepilsoņu un vienalga Krievija atrada iemeslu, lai ievestu tur savu karaspēku. Turklāt skandējot to pašu, ko vienmēr – cīņu pret fašismu.“13

Ja pakļaujamies prasībām atteikties no 16. marta, jājautā – kas sekos? Kad sāksim bīties atzīmēt Janvāra barikādes un 18. novembri? Ko vēl atdosim, no kā vēl atkāpsimies? Vai ar Abrenes piemēru par maz, lai izprastu no sava atteikties gribošo iztapību? Jo vairāk piekāpsimies, jo ļaunāk būs. Ikgadējā 16. marta propagandas kaujā norisinās nu jau tradicionālā latviešu un Latvijas valsts pozīciju iztaustīšana, lai atrastu tās vājos punktus. Ja novēršamies no leģionāriem, runājam puspatiesības, neaicinām viņus uz skolām audzināšanas un vēstures stundās, nepārņemam viņu skarbo dzīves pieredzi kā nācijas vērtību, īsi sakot, ja necienām savējos, kāpēc sagaidām, lai citi cienītu mūs? Ja politiķi aizmirst pašu pieņemto 1998. gada Saeimas deklarāciju par latviešu leģionāriem, kāpēc cerēt, ka nākamā paaudze aizstāvēs viņus, ja ar tiem notiks kas tāds, kas prasīs aizsardzību? Viss, kas ir pret mūsu nacionālām vērtībām un interesēm, šobrīd tieši vai netieši ir faktiski pakļaušanās KF propagandas kara mērķiem.

Mums ir pēdējais laiks nopietni ķerties pie savas nacionālās idejas izveides. Paldies tiem, kas izcīnīja Satversmes Preambulu. Tas ir aizmetnis. Mūsu valsts idejai, nacionālam konceptam ir jāvēsta, ka mēs, latvieši, esam valstnācija un tāpēc vēlamies būt saimnieki paši savā zemē un tās vērtībtelpā.

Tas prasīs drosmi to pieteikt un vēl lielāku – to īstenot. Bet – atcerēsimies Dievs mums nav devis bailības garu, bet gan spēka garu.

Māc. Guntis Kalme

1 http://www.naa.mil.lv/~/media/NAA/AZPC/Publikacijas/WP%2004-2016.ashx

2 Jānis Vanags, Priekšvārda vietā. Fragmenti no vēstījuma konferencei “Latviešu leģions Latvijas vēsturē” 2000.g. 11. jūnijā Latviešu biedrības namā; un no Rīgas Domā sacītā sprediķa 2001.g. 16. martā // Guntis Kalme, Jums, izsūtītājiem, leģionāriem, nevienaldzīgajiem, paldies! (R.: Svētdienas Rīts, 2001), 6.

3 Citēts pēc: Andrievs Ezergailis., red., Latviešu leģions – varoņi, nacisti vai upuri? No ASV Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945 – 1950. Otrais izd., (R.: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 1998), 103.

4 Citēts pēc: Bērziņš A. Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni. – Valmiera, 1995, 59. lpp.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/izraelas-laikraksts-pasivie-latviesi-soli-pa-solim-zaude-krieviem-savu-valsti.d?id=42770558

5 „Viens no padomju delegācijas galvenajiem uzdevumiem Nirnbergas procesā, bez nacistu noziegumu atmaskošanas, bija to apspriešanai nepieņemamo jautājumu saraksta sastādīšana, kas bija „nepieņemami no PSRS viedokļa” – lai uzvarētāji „nekļūtu par apsūdzamo kritikas objektu” . Starp „tiesā neapspriežamajiem” jautājumiem tika izdalīti sekojoši: .. 2. PSRS – Vācijas 1939.g. 23. augusta neuzbrukšanas pakts, tā slepenie papildprotokoli. 3. Molotova vizīte Berlīnē, Ribentropa vizīte Maskavā. 4. Jautājumi, kas attiecas uz PSRS sabiedriski-politisko iekārtu. 5. Padomju Baltijas republikas. .. 9. padomju – poļu attiecības.“ Vladimirs Bešanovs, Sarkanais Blickrīgs, (M.: Izdevējs Bistrovs, 2006), 7-8. lpp., krievu val. Sk. arī Feldmanis Inesis, Nirnbergas Tribunāls: laimīgs gadījums vēsturē vai taisnīgas tiesas spriedums. // Latvijas Vēsture 2006 Nr. 3, 84-87. lpp.

6 Roginskis, 54.

7 http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317946:okupcijas-briesmu-darbi-nav-jnoklus&catid=154:latvij&Itemid=179&comm=1

8 Бердинских, В. А. Спецпоселенцы: Политическая ссылка народов Советской России (М: Новое литературное обозрение, 2005).

9 https://www.facebook.com/GeneralisRadzins/?hc_ref=PAGES_TIMELINE&fref=nf

10 Bērziņš, A. Labie gadi (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963), 302 – 303.

11 https://gulags.wordpress.com/category/2-pasaules-kars/page/4/

12 http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/648785-krievijas_aizsardzibas_ministrija_izveidojusi_informacijas_operaciju_karaspeku

Krievija ietilpst valstu pirmajā pieciniekā ar lielāko un vislabāk finansēto kiberkaraspēku, kas nodarbojas ar spiegošanu, kiberuzbrukumiem un infokariem, atsaucoties uz starptautiskā uzņēmuma «Zecurion Analytics» pētījumu, 10. janvārī ziņoja Krievijas laikraksts «Kommersant». Krievijas kiberkaraspēkā ir aptuveni 1000 cilvēku un tā finansējums gadā sasniedz aptuveni 300 miljonus dolāru, atsaucoties uz pētījumu un saviem avotiem, ziņoja «Kommersant».

13 http://m.la.lv/edvins-snore-histeriska-versanas-pret-16-martu-kontraste-ar-klusesanu-par-9-maiju/



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com