Ko dejojām toreiz? Ko dejojam tagad?

Palielināt / Enlarge

Lieluzveduma kopskats. FOTO Pēteris Alunāns.

Palielināt / Enlarge

Dejo „Garezera“ vidusskolas jaunieši. FOTO Pēteris Alunāns.

Palielināt / Enlarge

Mazie dejotāji no Latvijas FOTO Jānis Apinis.

Tveicīgā 2. jūlija pēcpusdienā, Baltimoras Royal Farms arēnā, vairāki tūkstoši latviešu un viņu draugu, svētku omā noskatījās bagātīgu, labi sagatavotu tautas deju uzvedumu. Skatītāji piepildīja arēnas vienu pusi; pretējā pusē bija ierīkoti trīs apjomīgi ekrāni, kuros programmas laikā parādījās deju nosaukumi un skati no agrākiem dziesmu un deju svētkiem. Programmas pieteicēja Andra Zvārguļa iepazīstināti un skatītāju aplausiem sveikti, raitā solī laukumā ietecēja dejotāji – kopskaitā 778, pārstāvēdami 34 tautas deju kopas. Viņi bija salidojuši no malu malām, no visiem ASV apgabaliem, no Kanādas, no Īrijas un no Latvijas.

Skanēja ASV un Latvijas himnas Evijas Slokas personīgi iekrāsotā izpildījumā, un pēc pieteicēja īsiem ievadvārdiem varējām veltīt uzmanību programmai. Tā bija rūpīgi izplānota, ar nolūku parādīt latviešu tautas deju attīstību pēdējos simt gados, sākot ar Latvijas pirmās brīvvalsts laiku, kad cieņā bija tradicionālas, lauku novados pierakstītas dejas, ar dārziņu kā galveno figūru, – līdz mūsdienām, kad horeogrāfi cenšas pagriezt dejotājus pretī skatītājiem un dejas paspilgtināt ar teatrāliem un komiskiem paņēmieniem. No programmā ietilpinātām 24 dejām, pirmās septiņas bija veltītas tradicionālajam pirmskara posmam. Patika priecīgi un kustīgi nodejotais Rucavietis, skanīgas tautas mūzikas pavadījumā. Savukārt, ar graciozu vieglumu izcēlās Aglonas meiteņu deja. Dejas 3/4 taktsmērā allaž dod tīkamu pārmaiņu no latviešu tautas dejās iecienītās polkas.

Aizvadītā gadu simta otrā pusē horeogrāfi gan trimdā, gan dzimtenē sāka papildināt ierastos deju rakstus ar jauniem, oriģinālākiem. No horeogrāfiem ārpus Latvijas, zināmu zvaigznes statusu ar saviem jauninājumiem ieguva Toronto Diždanča vadītājs Zigurds Miezītis, bet okupētajā Latvijā pazīstami kļuva Harijs Sūna, Uldis Žagata un citi. Latvijā šajā laikā modē nāca tautas deju lieluzvedumi brīvā dabā, piedaloties tūkstošiem dejotāju, skatuviski vienādotos tērpos, ar deju skolās izkoptām kustībām. Baltimoras uzvedumā redzējām deviņas tolaik radītas dejas. Saistīja Harija Sūnas horeogrāfētā Meita puišus dancināja, kur katra meiča ar garām, tautiskām jostām savalda un savaldzina četrus puišus, gluži kā normālā dzīvē. Skatītājiem patika arī Ivetas Asones tradicionāli veidotā Vidzemes polka, raitā solī ar straujām dārziņu variācijām. Nedalītu piekrišanu izpelnījās Ulda Žagatas skaisti veidotā deja Es mācēju danci vest, ko dejoja tikpat kā visi, piepildīdami dejas laukumu un kustēdamies cēlā teciņus solī, gan pa pāriem, gan dārziņā, kā latviskā menuetā. Tāda daiļa un mierīga kustēšanās varētu būt piemērota seniorpilsoņiem, kam dejojot vajag vairāk laika apdomāties.

Uzveduma pēdējā posmā redzējām dejas, kas radītas gan Latvijā, gan tā dēvētajā diasporā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tās iezīmējās ar oriģināliem deju rakstiem, tikpat kā atmetot ierasto dārziņu un bieži pagriežot dejotājus pretī skatītājiem. Piemēram, Jāņa Poriņa darinātajā Galdiņam bij četri stūri dejotāji stājās garās rindās, it kā atveidodami galda malas. Rindas un kolonnas veidojās arī Selgas Apses dejā Makaidu; abām šim dejām izpelnoties spēcīgus aplausus. Mūsdienīgi teatrāla bija Guntas Skujas veidotā Gailis un vista, kurā dejotāji ar knābājošām kustībām atdarināja minētos kūts iemītniekus. Tāpat saistīja Viļņa Birnbauma Tevis nepamešu, dejotājiem brīžam augsti cilājot kājas un kustoties lieliem, platiem soļiem, kamēr skaļruņos dimdēja it kā tautiska rokmūzika. Šīs dejas jūtami atšķiras no tām, ko mūsu senči dejoja savā pagalmā vai pļavā, kāzu un saulgriežu naktīs; mūsdienās tautas dejas kļuvušas par skatuves dejām. Un jāatzīst – tās kļuvušas interesantākas.

Jau pērnā gadu simta otrā pusē horeogrāfi sāka domāt arī par vismazākajiem dejotājiem, zinādami, ka tie kādreiz izaugs lieli. Tā arī šajā programmā bija ietilpinātas vairākas bērniem domātas dejas, ņemot vērā, ka bērni sastādīja turpat trešo daļu no dejotāju kopskaita. Par bērniem īpaši lepni bija vecāki un vecvecāki, un dažkārt visas publikas uzmanību saistīja tieši kāds no vismazākajiem knīpām. Mūsdienu tautas dejām raksturīgs humors izpaudās tādā dejā kā Lilitas Jansones veidotajā Vēderiņš burkšķ, ar ko mazie dejotāji izpelnījās ovācijas.

Noslēgumā – dejotāju pilns laukums. Skatītāji un dejotāji ar aplausiem cildina sarīkojuma galveno vadītāju Astrīdu Liziņu, kas ar matemātisku precizitāti bija salikusi kopā šo lieluzvedumu, izplānojusi dejotāju uznācienus un nogājienus, kā arī kārtojusi simt citu detaļu. Tad – trīs tūkstoši kopā dzied Daugav' abas malas. Dejotāji, saslēgušies apļos, šūpojas kopīgā ritmā. Jaunākie, kam šie bija pirmie dziesmu un deju svētki, droši vien šo brīdi vēl ilgi paturēs sirdī un atmiņā.

Sarīkojuma puslaikā tika paziņoti uzvarētāji dienu iepriekš notikušajā Jaundeju skatē, kur 12 deju kopas, no kurām gandrīz puse no Latvijas, izrādīja 14 horeogrāfu jaunradītās dejas. Uzvarēja deju kopa Oglīte no Rīgas ar tās vadītāja Jāņa Marcinkeviča darināto deju Sav' māsiņu dancot vedu. Rīdzinieki to nodemonstrēja lieluzveduma skatītājiem.

Kas uzvedumā varēja būt labāks? Nu – varbūt būtu vajadzējis piekārt spožu dienvidus saulīti pie arēnas griestiem, kas ļautu visā pilnībā izplaukt tautas tērpu krāšņumam, kā arī dotu košāku mirdzumu rotām un dejotāju sejām. Bet laikam tādu luksu šādās arēnās izpelnās vienīgi Brjūss Springstīns vai bārdaini basketbolisti.

Kas īpaši izdevās? Pirmkārt, sarīkojums bija priekšzīmīgi noorganizēts, un, otrkārt, laimējās piesaistīt veselas sešas deju kopas no Latvijas, dodot mums iespēju apbrīnot šo dejotāju vieglo soli un izteiksmīgās kustības. Vairums jau no mazotnes mācoties dejošanas skolās un vingrinoties gandrīz vai katru dienu, gatavodamies izrādēm un sacensībām. Viņi dejo nudien skaisti, it kā viņus nesaistītu zemes pievilkšanas spēks. Bet vai tamdēļ zemāk vērtējami mūsu pašmāju tautas deju entuziasti, kas dejo sava prieka pēc? Pašmāju grupām ir cits šarms – nemākslota vienkāršība, tautas tērpu dažādība, vēlēšanās ārpus Latvijas apliecināt savu piederību latviešu saimei. Šīs sajūtas uzviļņoja, redzot dejotāju pulkā Garezera vasaras skolas audzēkņus un apzinoties, ar kādu uzupurēšanos viņi kopj savu latvietību. Paldies visiem! Baltimoras svētkos dejotāji šai malā un tai malā saplūda vienā veselumā, ar dejas soļiem veidodami kopīgu, kaleidoskopisku latvisku gleznu par prieku skatītājiem.

Vilnis Baumanis
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums „Latvija Amerikā“