Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Kolekcija ar lielu nākotni

Laikraksts Latvietis Nr. 475, 2017. g. 8. sept.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. Vecozols un Purvītis. FOTO Māris Brancis.

Valdemārs Tone. „Sieviete baltā šallē“. 1920. FOTO Māris Brancis.

Izstādes kopskats atklāšanas dienā. FOTO Gunārs Nāgels.

Topošā mākslas centra „Zuzeum“ projekts. FOTO Māris Brancis.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 17. septembrim skatītājus iepriecinās mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu kolekcijas izstāde TOP no top. Ekspozīcijas nosaukumu, uzsverot tā rotaļīgumu un konceptuālismu, izstādes veidotāji skaidro šādi: „No vienas puses, „top“ ir anglicisms, kas apzīmē hierarhisku, pēc dažādiem vērtēšanas kritērijiem veidotu kārtību. No otras – latviešu darbības vārds „top“ raksturo procesu ceļā uz pilnību, kas liek iepriekš savākto pārskatīt, meklēt iztrūkstošās vienības un iespējamos papildinājumus.“

Savukārt izstādes apjomīgajā katalogā Mūksalas mākslas salona vadītāja Sniedze Sofija Kāle uzsver, ka gan izstāde, gan iespaidīgais izdevums „rosina palūkoties uz sevi no malas, lai saprastu, kas mēs esam un kādi vēlamies būt nākotnē.“

Bez ievadvārdiem jāteic, ka Zuzānu kolekcija šobrīd ir vērā liekama, tā ir lielākā un labākā privātkolekcija Latvijā; tajā jau tagad glabājas vairāk nekā 5000 eksponātu, kas, kā saka, netur sveci zem pūra, bet labprāt dod savus eksponātus citiem. Pirms vairākiem gadiem līdzīgā veidā sevi pieteica Gunta Belēviča krājuma divas izstādes un izdevumi, taču tagad, kā šķiet, bijušā veselības ministra un aptieku īpašnieka interese par mākslas darbu vākšanu ir krietni mazinājusies. Viņa vietu ieņēmuši Jānis un Dina Zuzāni. Citu tik nopietnu pretspēlētāju šajā futbola vai basketbola laukumā šobrīd nav, tas ir, kolekcionāru Latvijā ir vairāk nekā abi nosauktie, tomēr viņu mērķi ir krietni vien nenoteiktāki, nevērsti uz nākotni, uz sabiedrību vai pakārtoti kādiem citiem uzdevumiem.

Savulaik abas Gunta Belēviča kolekcijas izstādes darīja zināmu visai Latvijai, cik liela loma ir privātajai iniciatīvai un privātajai naudai. Vēl tagad atmiņā uzplaiksnī šī mākslas krājēja izstāde Arsenālā 2011.-2012. gada mijā Blīvā telpa. Toreiz nāca gaismā, cik dziļi un pārliecinoši privātā kolekcija var atklāt latviešu mākslas procesus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ja tā veidota ar konkrētu mērķi, un cik bezspēcīgs ir valsts muzejs, kas ar saviem krājuma darbiem tik pārliecinošu un daudzpusīgu mākslas ainu nespētu parādīt. Iemesls ir bezgala vienkāršs – valsts muzejam, kaut tas ieguvis nacionālā muzeja statusu, nav pietiekoši daudz finanšu līdzekļu gleznu, grafikas un tēlniecības darbu iegādei, lai tas nopietni atainotu radošo dzīvi un daiļrades peripetijas attiecīgajā laika nogrieznī, precīzāk, pēc neatkarības atgūšanas. Valsts muzejs pārtiek galvenokārt no dāvinājumiem. Varbūt šajā lietā varētu līdzēt privātie ziedojumi, bet Latvijā šāda prakse diemžēl vēl nepastāv.

Zuzānu kolekcija savukārt parāda viņu kolekcionēšanas mērķtiecību, prasmi un pamatīgumu, arī tās lielo nozīmi mūsu kultūras dzīvē. Jānis Zuzāns 2007. gadā kopā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju nodibināja Purvīša balvu, bet tagad viņš atklātībā nāk ar vēl nopietnāku un tālejošāku ideju – 1911. gadā celtajā Korķa fabrikā radīt mākslas centru Zuzeum ar pastāvīgo ekspozīciju, ar mainīgo izstāžu zāli, koncertu un konferenču auditoriju, ar skološanās iespējām jaunatnei. Tādā veidā šis centrs kļūs par ļoti nopietnu konkurentu gan Nacionālajam mākslas, gan iecerētajam Laikmetīgās mākslas muzejam.

Darbi Zuzeum izveidē jau sākušies: projekta arhitektonisko risinājumu sagatavojusi arhitekte Zaiga Gaile; ar projektu var iepazīties atsevišķā telpā. Droši vien nebūs jāgaida ilgi, kad jaunais mākslas centrs vērs durvis apmeklētājiem. Ticu, ka tas nostāsies Latvijas mākslas centrā, liekot valsts muzejiem arīdzan kļūt elastīgākiem, radošākiem, ambiciozākiem. Ja tajos netiks ielikti krietni naudas līdzekļi gan izstāžu darbībai un izdevumiem, gan kolekcijas papildināšanai, Zuzeum kļūs par Latvijas mākslas dzīves nozīmīgāko avangardu. Jau šobrīd Jānis Zuzāns nosaka apgāda Neputns izdevējdarbību, kas šobrīd ir prestižākā mākslas izdevniecība Latvijā.

To, cik nopietns ir jaunais pieteikums un kolekcija, parāda arī jaunā izstāde. To bez Jāņa Zuzāna veido Mūksalas Mākslas salona darbinieki Diāna Barčevska, Sniedze Sofija Kāle, Līga Lindenbauma un Valts Miķelsons. Viņu atlasītos darbus izstādei un ieceres to eksponēšanai īstenojis scenogrāfs Reinis Suhanovs.

Izstādes kuratori bukletā raksta, ka viņu mākslas darbu izkārtojums „sniedz Latvijas mākslas pārskatu neierastā interpretācijā, uzsverot, ka privātā krājuma tapšana ir nebeidzams process.“ Visas gleznas un atsevišķi akvareļi un zīmējumi eksponēti tādās kā bišu medus kārēs jeb šūnās, katrā istabā izliekot kādas noteiktas tēmas darbus, piemēram, Ūdeņainākie darbi, atlasot tajā gan ūdenskrāsu glezniecību, gan gleznas, kurās ūdeņiem ir liela vieta attēlojumā. Šīs grupas kurators Valts Miķelsons paskaidro: „Ūdens acīs, jūrā un krāsās; ūdens kā liekvārdība, vājums un aizplūšana bezgalībā.“ Ne viss šajā skaidrojumā ir īsti saprotams, bet tas ir šī autora „vājums un aizplūšana bezgalībā“ jeb pašizpausmes pašapreibinošā spozme, kas īpaši parādās viņa sacerētajos komentāros katalogā. Citās kārēs izvietoti Dārgākie darbi, Stiprākās sievietes. Ir arī visai dīvainas tēmas kā Stilīgākie darbi vai jo īpaši Seksistiskākie darbi. Sadaļu nosaukumi ir tādas vai citādas sagrupēšanas iemesls, kas dažkārt vairāk atklāj kuratoru asprātību, taču visu nosaka saturs, tas ir, paši mākslas darbi.

Piesolītā neierastā interpretācija vispirms parādās gleznu izkārtojumā. Izstādes eksponātiem foni mainās no medus kāres – te var būt cita krāsa, kas palīdz izcelt mākslas darbu, te lauku vai pilsētas ainavas fotogrāfija fonā, kas atdzīvina ierastu stendu plakanumu un pakārtojas mākslas darbiem.

Otrkārt un galvenokārt, izstādes autori pilnībā atteikušies no gleznu vai citu darbu hronoloģiskā izkārtojuma. Tādējādi netiek uzsvērts, ka, lūk, šis darbs ir tapis 19. gadsimtā, tas 20. gs. 20.-30. gados, bet kāds cits, lūk, tapis padomju okupācijas laikā, no kā ir atkarīgs, cik daudz mākslas ir tajā saskatāms. Šoreiz priekšplānā izvirzās katra eksponāta mākslinieciskā kvalitāte, bet ne ideoloģiskā interpretācija. Izstāde akcentē, ka visa latviešu un Latvijas mākslas attīstība ir vienots process un ka būtība nav politiskajā dzīvē, bet gan talantīgumā, autora radošajā garā un kvalitatīvajā pienesumā latviešu mākslā kopumā.

Šāds piegājiens mākslas darbu kopainas vēstījumā parādās pirmo reizi mūsu vizuālās mākslas dzīvē. Tad var eļļas gleznu piepeši izlikt blakus fotogrāfijai, ko parasti uzskata par nepieņemamu, nedraugus dzīvē apvienot vienā kultūras telpā, klasiska perioda darbam atrasties blakus jaunlaiku darbam utt. Šāds paņēmiens glezniecības un citu mākslas veidu izklāstā ir vēl viens cerīgs stars jaunā mākslas centra darbībā nākotnē.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com