„Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“

Palielināt / Enlarge

Varis Brasla un Ilona Brūvere. FOTO Ilga Bīskapa.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Vizma Kalme un Ilona Brūvere. FOTO Ilga Bīskapa.

Palielināt / Enlarge

Ilona Brūvere, Mārtiņš Meiers un Emīls Zilberts. FOTO Ilga Bīskapa.

Augusta mēnesī pirmizrādi piedzīvoja režisora Vara Braslas filma Vectēvs, kas bīstamāks par datoru. Filma atklāja Latvijas filmu nozares dāvanu valstij – 16 filmu programmu Latvijas filmas Latvijas simtgadei. To, ka filma ir izdevusies, liecina tas, ka pēdējo 10 dienu laikā kopš filmas iznākšanas uz ekrāniem, to ir noskatījušies aptuveni 17 000 skatītāju.

Varim Braslam ir savdabīgas filmas, kuras man vienmēr liek iedomāties par Margaritas Stārastes zīmējumiem, kas atstāj, kā angliski teiktu, whimsical jeb quirky iespaidu, jo latviešu vārdi kaprīzs vai dīvains man neizsaka to pašu, tāpēc šoreiz lietošu angļu vārdus. Par to var tikai priecāties, jo tas nozīmē, ka filmā parādās mūsu mentalitāte, un tā nav tikai bāls Holivudas atdarinājums.

Varis uzsver, ka tā nav bērnu filma, bet filma visai ģimenei un tur ir par ko visai ģimenei smieties, padomāt un atcerēties. Filmā mazdēls ir aizsūtīts vasarā uz laukiem pie vecvecākiem, lai dabūtu to prom no datora, jo, lai gan vectēvam dators ir, savienojums ar internetu darbojas Austrālijas ātrumā, ne Latvijas, un bērnam ir jāatrod citas nodarbes. Un tāda realitāte ir daudziem bērniem, kuriem ir tas prieks, laime vai nē, pavadīt vasaru laukos.

Kā visās filmās parādās dažādi raksturi: mīļā vecmāmiņa (Akvelīna Līvmane), noteiktais vectēvs (Mārtiņš Vilsons), žiperīgie bērni Oskars (Jānis Eglītis) un Olga (Eva Ozola), pielīdējs Modrītis un citi. Prasīju Mārtiņam Meierim, kurš tēlo deputātu Modrīti, vecmāmiņas bijušo skolēnu (vairāk pazudis nekā ļauns cilvēks), kā var iejusties tādā lomā. Viņš atbildēja, ka situācijas jau daudz ko nosaka, bet, kad esot uzvilcis smalko uzvalku, iekāpis labā mašīnā, tad jau uzreiz pašam ir bijusi tāda sajūta, ka kļuvis svarīgs. Viņš piebilda, ka Modrītis ir tāds, kurš domā pa tautas labumu, bet, kad tiek pie varas, savas lietas liekas svarīgākas. Interesanti novērojumi!

Kā minēju, ir par ko pasmieties un papriecāties, piemēram, par bērnu tēlošanu – tā ir dabīga, rotaļīga un draiskulīga. Pagājušajā gadā, kad prasīju Varim, kā veicas ar filmēšanu, viņa atbilde bija: lēnām. Tagad saprotu; laikam bija jāgaida, kad Olgai izkritīs priekšējie zobi! Situācijas jau arī izraisīja smieklus... Vecmāmiņa, kas mācās rāpot, nonāk slimnīcā, kur blakus gultas šarmantā, bet dullā slimniece (Vizma Kalme) māca viņai, kā slimnīcā izdzīvot.

Tomēr šī ir ģimenes filma, un tātad parādās nopietnāki brīži – tādi kā, kad vectēva draugs (Uldis Dumpis) atstāj savas mājas pēdējo reizi. Nav kā Disney filma, kur visiem beigās labi klājās, visi ļaunie uzvarēti.

Aktierus un režisoru jau minēju, bet filmai vajag arī daudzus citus darbiniekus. Ļoti svarīgs ir scenārija autors, šajā gadījumā – Alvis Lapiņš. Prieks, ka režisors un scenārija autors, kā arī komponists Emīls Zilberts bija, kā saka, tajā pašā lappusē. Bez šaubām, filmās mūzika daudz ko izsaka. Komponists stāstīja, cik svarīgs viņam ir scenārijs, jo ar to viņš sāk, bet tikpat svarīgi ir trāpīt saskaņu ar režisora domām un ātri, caur mūziku, raksturot situāciju. Nozīmīgi bijis arī tas, ka šī ir ģimenes filma, tātad mūzika nevar būtu tikai rotaļīga, bet tai bija jābūt ar dziļāku noskaņu. Filmēšanas process arī atšķīrās no teātra darba iestudēšanu, un šī bija pirmā reize, kad komponists mūziku bija rakstījis filmai, kur viss notiek epizodiskā veidā, kas pēc viņa domām prasīja daudz precīzāku darbu.

Par filmas saturu vēlos runāt maz, jo daudz labāk ir to noskatīties. Rakstu beigšu ar Mārtiņa Meiera vārdiem par to, ka režisors, ar kuru viņš kopā ir strādājis arī uz skatuves, jutās kā zivs ūdenī, uzņemot filmu. To jau viegli var redzēt un saprast, kad pats skaties filmu!

Ilona Brūvere
Laikrakstam „Latvietis“