Uz redzēšanos, Konstantīn!

Konstantīns Pupurs. FOTO Aina Gailīte.

2010. gada jūnijā Konstantīns Pupurs, par kuru bija daudz lasīts un dzirdēts, reāls un aptaustāms ienāca mazajā istabiņā, ko Latvijas Ordeņu brālība īrēja Rīgas Latviešu biedrības namā. Bija paredzēts cīņubiedru atmiņu vakars par Gunāru Astru, ko organizēja Jānis Rožkalns. Stalts un iznesīgs, līdz pēdējai vīlītei elegants, ar jūtamu akcentu valodā, trauksmainu acu skatienu un ciešu rokas spiedienu un... platu un sirsnīgu bērna smaidu atklātības brīžos – tāds nu izrādījās atmodas laika varonis. Tūkstošiem latviešu tai laikā atstāja Godmaņa kunga un banku izlaupīto zemi, bet viņš tikko kā bija atgriezies uz palikšanu.

Tajā vasarā strādāju tautas tērpu centrā Senā Klēts zem Rīgas Domes, un tā bija laba vieta, lai Konstantīns šad un tad ieskrietu uz pāris vārdiem no dienesta pienākumiem brīvajos brīžos. Viņam bija plāni par laimīgu ģimeni ar bērniem, māju, darbu savā zemē, jo neko no tā viņš vēl savā mūžā nebija piedzīvojis. Ņemot vērā viņa izcilo izglītību, bagāto dzīves un darba pieredzi, valodu zināšanas, tas likās pašsaprotami. Visus savus nelielos ietaupījumus viņš atdeva par mazu krāsns apkures dzīvokli un zemes gabalu Inčukalnā.

Viņš jau bija piedāvājis sevi Aizsardzības ministrijā un Latvijas Armijā, bet acīmredzot, nebija tur noderīgs. Absurds, bet kaut cik derīgs viņš izrādījās Saskaņas vadītajā Rīgas pašvaldībā, kura divu mēnešu kursos deva iespēju apgūt pašvaldības policista iemaņas un darbu ar 400 Ls algu mēnesī. Konstantīnam atkal bija uniforma, un viņš labi prata tikt galā ar dažādās valodās runājošajiem iereibušajiem Rīgas viesiem.

Konstantīna Pupura iestāšanās partijā Visu Latvijai! bija nozīmīgs atbalsts politiskajam spēkam, kas vēl nebija ticis pie varas un tādēļ ļoti viegli pozicionējams kā ekstrēmistiski noskaņotu jauniešu grupiņa. 2010. gada oktobrī viņš piedalījās 10. Saeimas vēlēšanās NA Rīgas sarakstā kā sestais pēc tādām vēsturē ierakstītām personībām kā Hārdijs Parādnieks un Dmitrijs Mironovs. Arī nākamajās ārkārtas vēlēšanās negāja labāk, par spīti tam, ka necilā Rīgas pašvaldības policista forma tika nomainīta uz Jūras Akadēmijas uniformu. Konstantīns Pupurs nebija paguvis iegūt popularitāti tautā, kas neko daudz nezina par saviem varoņiem. No metodiķa un lektora amata Jūras Akadēmijā viņš ātri atteicās, jo transporta izdevumi no Inčukalna pārsniedza algas apmēru.

Vīlies cerībās, 2012. gada ziemā Konstantīns taisījās doties projām – Francijā viņam bija iespējams dabūt pietiekami labi apmaksātu darbu, bet draugu un domubiedru iedrošināts, tomēr palika Latvijā.

Pēdējos gados Konstantīns Pupurs strādāja Saulkrastos par īpašumu pārvaldnieku, nomierinājās un iesakņojās atpakaļ savā zemē. Pamazām pārdodot no agras jaunības veidoto monētu kolekciju, viņš uzcēla māju, audzināja savu dēliņu Ivaru un ar lielu prieku un aizrautību nodarbojās ar praktisko arheoloģiju. Konstantīns tik ļoti gribēja, lai dēls aug par latvieti, un laikos, kad viņa sieva ukrainiete dzīvoja Latvijā, apmeklēja latviešu bērnudārzu. Viņš ļoti lepojās, ka viņa puika runā latviski. Liels trieciens viņam bija mātes nāve 2016. gada rudenī.

Konstantīns Pupurs paliks ierakstīts Latvijas vēsturē kā viens no drosmīgākajiem mūsu valsts karognesējiem. To tagad ir grūti aptvert, ko nozīmēja iznest Latvijas karogu cauri Rīgai tajā ne tik tālajā 1988. gadā. Sarunās ar viņu sapratu, ka viņš bija gatavs mirt kuru katru brīdi. Dīvaini, ka mums nevienam neienāca prātā viņu izvirzīt kāda valsts apbalvojuma ordeņa saņemšanai.

Tomēr tur, kur viņš tagad ir, cilvēku piešķirtiem apbalvojumiem un atzinībai maza vērtība.

Un varbūt labi, ka viņš netika ievēlēts ne 10., nedz arī 11. Saeimā un arī nedabūja prestižu darbu kādā ministrijā. Viņš nekad neiemācītos slēgt kompromisus ar sirdsapziņu. Konstantīns Pupurs bija un līdz galam palika viņš pats – karsts vai auksts, bet nekad izspļaujams. Viņš izmantoja katru iespēju godināt savu valsti un tās karogu un prata atšķirt mūžīgo no laicīgā. Konstantīns bija kristietis un patiesi ticēja Dievam, kā daudzi izredzētie, kas mirkli pabijuši vai ieskatījušies Elles dzīlēs un atgriezušies dzīvē. Un, ko ir visgrūtāk iemācīties – viņš prata arī lūgt piedošanu un piedot.

Un paldies Dievam, ka viņš atgriezās, un viņa augums tiks guldīts Latvijas zemē. Mēs, palikušie, varam tikai cerēt, ka mūs sagaida šāds gods, jo mums nav apsolīta vēl viena diena uz zemes un tieši kāda tā būs. Šķiet, ka Konstantīns to apzinājās labāk par daudziem citiem.

Šodien uz viņa zārka slīgs krāšņi un dārgi ziedu vainagi, skanēs pie varas esošo politiķu runas, jo miruši varoņi ir noderīgāki par dzīviem. Mirušai miesai vieglāk parādīt draudzību un godu nekā dzīvam un nepakļāvīgam garam. Nezinu, vai Konstantīns uz to noraudzīsies ar draudzīgu smaidu no mākoņa maliņas, vai pāris asprātīgām piezīmēm, bet es domāju, ka tieši tā tas varētu būt.

Gaišu ceļu Tev pie tā, kas MŪŽĪGS un NEMAINĪGS, Konstantīn!

UZZIŅAI: Konstantīns Pupurs dzimis 1964. gadā, Latvijas un ASV pilsonis. Konstantīns Pupurs bija pirmais, kas pēc ilgiem padomju okupācijas gadiem 1988. gada 14. jūnijā iznesa cauri Rīgai Latvijas karogu. Pēc šīs akcijas viņam atņēma pilsonību un ar 100 dolāriem kabatā izraidīja no PSRS. Pēc atgriešanās Latvijā 1992. gadā mūsu valsts neatkarībai naidīgi spēki Konstantīnam Pupuram vairākas reizes piedraudēja un pēc Skrundas lokatora uzspridzināšanas, kurā viņam tika dots gods piespiest pogu, Konstantīns Pupurs tika smagi piekauts un, glābjot savu dzīvību, atkal pameta valsti. Beidzis trīs augstskolas – LVU 1994. gadā, Masačūsetsas Universitāti ASV 1999. gadā un Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu skolu Anglijā 2003. gadā. Vēstures maģistrs un politologs. Irākas kara veterāns, vairāku ASV armijas apbalvojumu īpašnieks, brīvi pārvaldīja vairākas svešvalodas. Izstrādājis mācību programmu ASV militārajām mācību iestādēm Eiropas ģeopolitiskās vēstures jautājumos, ko lieto ASV armijas virsnieku apmācībā. Viņš bija un līdz galam palika viņš pats.

Ieva Dāboliņa
15.09.2017.
Laikrakstam „Latvietis“