Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. Juris Ģērmanis, Ritma Lagzdiņa. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Galvenās balvas ieguvējs – Edvīns Kalnenieks. „Dārzs vakarā“. 2017. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Simpātiju balva – Kristaps Priede. „Gaidas“. 2017. FOTO Māris Brancis.

Ģederta Eliasa balvas pirmā izstāde par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā. „Rudzi vienmēr ir rudzi, arī tad, kad tie atgādina tikko dīgušu zālīti“, šo Van Goga domu savā runā atgādināja mākslas zinātniece Ingrīda Burāne 5. septembrī, kad Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā atklāja Ģederta Eliasa balvas pirmo izstādi par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā, un beidza ar aicinājumu: „Kopsim savus rudzus, kopsim savas vērtības, ēdīsim savu spēka maizi! Tas ir tas, kas cauri gadsimtiem ļauj mums saglabāt pašiem sevi.“

Viņa pateica to, ko vērīgs skatītājs ierauga Ģederta Eliasa lauku tēmai veltītajā daiļradē. Gleznotājs košā krāsu ziedā nedziedāja slavinājumus vai odas valdošajai partijai un tās vadonim, kā to darīja daudzi redzami mākslinieki, bet atainoja to, ko sajuta kā Zemgales zemnieka dēls, kurš uzsūcis senču sviedru rūgto smaržu un svētīto dienu saulainumu un prieku, dzīves vitalitāti un zemes spēku.

Šī dzīves izjūta ir bijusi Jelgavas pilsētas domes iedibinātajai balvai, kuras izstādi atklāta Jelgavā un kas turpmāk tiks pasniegta ik pa trim gadiem.

Šogad 23. septembrī Ģedertam Eliasam aprit 130 gadi. Šī nozīmīgā jubileja bija par iemeslu tam, ka ilgāku laiku iecerētā ideja dibināt viņa vārda nosauktu balvu glezniecībā tika īstenota. Lauku tēma izvēlēta ar īpašu nolūku. Gluži kā Annas Brigaderes Sprīdītis, izstaigājis svešas zemes un apguvis sava laika Eiropas modernās mākslas piedāvājumus un iespējas, Jelgavas novada Platones Zīlēnos dzimušais mākslinieks atgriezās mājās, sapratis, ka dzimtajā pusē un savā tautā ir viņa īstā vieta. Nozīmīgākais devums, ar ko viņš paliks latviešu glezniecībā, ir lauku tēmai veltītie darbi. Kā ar poēmu Straumēni Edvarts Virza uzcēlis pieminekli mūsu tautas dzīves ziņai un tradīcijām, tā Ģederts Eliass ar savu lauku dzīvei veltīto glezniecību – Latvijas zemes kopējam, Zemgalei.

Balvai tika iesniegti 80 mākslinieku 120 darbi, no kuriem konkursam un izstādei atlasītas 51 autora 57 gleznas dažādās tehnikās. Iepriecinoši ir tas, ka blakus vecākās paaudzes meistariem konkursā piedalījās arī tikko Latvijas Mākslas akadēmiju beigušie jaunie mākslinieki un studenti, piezīmējot, ka visaktīvākie bija tieši viņi – jaunie. Jāpiebilst tāpat tas, ka pieteica sevi arīdzan Maira Reinberga no Amerikas, ienesot citu darbu vidū neierastāku skatījumu uz lauku tēmu, īpaši formālajā un saturiskajā interpretējumā.

Izstādē pārstāvēti turpat vai visi glezniecības žanri, izņemot mitoloģisko, reliģisko pasaules tvērumu un batāliju attēlojumu.

Bez šaubām, pirmajā izstādē prevalē lauku ainava. Viena daļa jauno mākslinieku glezno vispārinošas ainavas, kurā nav tverta kāda konkrēta vieta (Laima Akmentiņa, Jānis Jēkabsons, Roberts Muzis, Alberts Pauliņš), tomēr visbiežāk akcentēts noteikts apvidus, kas ierosinājis gleznot (Ligita Caune, Uldis Zuters, Anna Kaltigina, Aivis Pīzelis). Laines Kainaizes ainava pietuvojas figurālam pasaules atainojumam. Ilze Smildziņa vientuļo ainavu un plašos mākoņu laukus debesīs izmanto kā metaforu pārdomām par cilvēka un dabas vienību. Lolita Zikmane dabas skatam pievieno dažas detaļas, un tas iegūst simboliski poētisku skanējumu. Līga Ķempe ataino konkrētu vietu, lai runātu par pasaules bezgalību. Savukārt Anita Jansone-Zirnīte iekodē pasaules ainu ornamentā.

Juris Ģērmanis pievērsies tik reti izmantotam žanram kā interjers. Jaunāko paaudžu gleznotājas iecienījušas dzīvnieku pasaules attēlojumu (Ilze Griezāne, Vika Štrauha). Visai daudzpusīgi iezīmējas klusās dabas žanrs (Edvards Grūbe, Olita Gulbe-Ģērmane). Figurālo pasaules attēlojuma ievirzi pārstāv Indulis Landaus un Edvīns Kalnenieks. Savukārt panorāmiskā telpas risinājumā Raitis Junkers dekoratīvi izvērsis plašu stāstījumu par Latvijas lauku dzīvi. Ritma Lagzdiņa viena no nedaudzām māksliniecēm, kas konkursā piedalās ar portretu, bet Ingemāras Treijas darbs pieskaitāms gan portreta, gan figurālajam žanram. Tajā pat laikā tas saistāms ar vēsturiskiem notikumiem – bēgļiem pēc Otrā pasaules kara, kuri appludināja Vakareiropu. Arī Maira Reinberga pievērsusies pagājušo laiku izklāstam, izceļot personisko pieredzējumu lielo lomu pasaules gaitas atainojumā.

Viņas darbs veikts sarežģītā autortehnikā, taču vairums gleznotāju izmanto vai nu eļļas, vai arī akrila krāsas. Patīkami, ka arvien vairāk tiek izmantots pastelis (Gunta Plotka, Indulis Landaus, Edvīns Kalnenieks). Uldis Roga ir viens no nedaudziem autoriem, kurš iedrošinājies piedalīties konkursā ar akvareli. Savukārt Kristaps Priede neaprobežojas tikai ar akrila gleznojumu, viņš pievieno tam instalācijas priekšmetus, tā izejot telpā.

Nobeigumā jāatzīmē balvu ieguvēji. Galveno balvu – 3000 eiro un Nellijas Skujenieces darināto medaļu saņēma Edvīns Kalnenieks par darbu pasteļtehnikā Dārzs vakarā. Izstādē un šajā konkursā viņa glezna vienīgā ataino darba procesu, uzsverot tā rituāla vērtību, ar ko savulaik arī izcēlās Ģederta Eliasa zemnieku darbu attēlojums.

Jelgavas novada simpātiju balvas tika pasniegtas Edvardam Grūbem, Uldim Rogam un Kristapam Priedem. Liela daļa Edvarda Grūbes gleznu saistīta ar viņa dzīvi lauku mājās. Viņa darbos bieži caur logu pavērās plaši tīrumi kā pasaules telpas simbolisks attēlojums, bet tikpat nozīmīgas ir klusās dabas, kurās redzamas zemnieku darba dzīves lietas – dakšas, abras, lizes, veci krēsli, gultas un citi priekšmeti (Abra). Savukārt Uldis Roga ir bērnību pavadījis laukos, tāpēc blakus pilsētas ainām parasti parādās Zemgales lauku ainava. Parasti viņš nemeklē efektīgas vietas, bet vienkāršā ainavā prot atklāt tās dvēseli (Svēte). Turpretim Kristaps Priede ir vēl tikai maģistrants Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Viņa ainavā arumus sedz plāna sniega kārtiņa. Varbūt tikko novākti kartupeļi, tādēļ ārpus gleznas palikušas kastes, kas pievienotas kā instalācijas priekšmeti (Gaidas)?

Ģederta Eliasa fonda simpātiju balvu ieguva Olita Gulbe-Ģērmane, kura bija uzgleznojusi pavisam vienkāršu kluso dabu Kāršu pupas. Nekā jau tur it kā nav, tikai uz brūna galda izbirušas baltās pupas, arī bļodā tās sabērtas. Glezna pievelk ar vienkāršību, ar ikdienas dzīves poētisku attēlojumu. Žūrijas komisijas priekšsēdētāja, Jelgavas domes priekšsēdētāja Andra Rāviņa speciālbalvu dabūja Lolita Zikmane par gleznu Vakara migla. Kad mākslinieces radošā darbība koncentrējās uz ofortu, viņa nereti reālistiski tvertai ainai piešāva klāt kaut ko neierastu šim skatam, un viss ieguva citu skanējumu. Tagad, kad viņa galvenokārt izsakās glezniecībā, Lolita Zikmane meža malas skatā iegleznojusi miglas strautiņu, kas tek tam cauri, un tajā piepeši peld zivis. Uzreiz skatītājs to var uztvert kā metaforu vai alegoriju, arī poētisku īstenības atainojumu.

Interesanti, kā lauku tēma parādīsies pēc trim gadiem, kad notiks Ģederta Eliasa balvas nākošā – otrā izstāde.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“