Šis un tas no manas dzīves (6)

Piektais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477.

Tad vēl 1994. gada 4. decembrī saņēmu no Freija Jura vēstuli.

Viņš cita starpā raksta:

Viņdien piezvanīja Mirdza (Martinsone) no Rīgas. Viņa tiešām skrien vienā skriešanā, it kā mēģinot atgūt laiku, ko notērēja braucot pa Ameriku. Kolēģi Dailē domājot, ka turneja esot bijusi tikai viens izpriecas brauciens. Daļēji jau tā bija – viņi visur tika uzņemti un izvadāti, taču tas neizskauž faktu, ka pa starpu bija jāmēro gari gabali un jāspēlē teātris. Un, ka tā sauktie „profesionāļi“ arī pa reizei var apgurt, par to liecināja dažādās, pat krasi pretējas atsauksmes no viņu turnejas dažādām izrāžu vietām.

Faktiski abas aktrises Mirdza un Ligita Skujiņa bija tās labākās. Veči laikam šad tad par daudz iemeta un tad mocījās ar paģirām. Auškāps turnejas sākumā esot dūšīgi „rāvis“, tā kā aktieri bija nobažījušies, kādu iespaidu viņš atstāšot turnejas rīkotājiem, taču kad Klīvlandē sēdējām pēc izrādes pie viena galda, viņš uz vodkas pudeli pat nepaskatījās.

Paldies par Tavu atreferējumu par Rīgas teātros redzēto, tāpat par operu un baletu. Jā, starp citu, Gunārs Vērenieks arī piedalās baletā, un dejos, ja nemaldos, Burvi „Riekstkodī“. Patiesībā viņam gan jācilā jaunas meitenītes, bet tad gan arī elšot un pūšot. Viņš jau kādreiz Eslingenā dejoja pie Lēmaņa rakstur dejas, bet tagad viņam ir jau 68! Nākamgad viņš mums iestudēs divus Zīverta gabalus.

Misiņa bibliotēkas adresi tiku nodevis tālāk, un man tika ziņots, ka kāda paziņa šejienes tantei došoties turp izpētīt Tavus gara darbus. Lai nu kā, savu popularitāti tautā Tu esi ieguvis, jo tavi skeči vienmēr tiek meklēti un atkārtoti uzvesti. Vai Tev neniez roka uzrakstīt ko jaunu? Viela taču Tev būs Latvijā savākta bez jēgas.“

Tad vēl apsveikums no Sandras Zeidenbergas un gads ir cauri.

* * *

Ir pienācis laiks doties atpakaļ uz Austrāliju. (Es vairs nesaku: laiks pienācis braukt atpakaļ uz mājām). Ilze jau ir aizbraukusi ātrāk. Es izkāpju Bangkokā no SAS lidmašīnas, kas pienākusi no Kopenhāgenas ar lielu nokavēšanos. Pie vārtiem mani sagaida tailandiete ar lielu plakātu rokās, uz kura 3 vārdi; starp tiem arī manējais. Kas par lietu? Mūs vedīšot ar elektrisko transporta līdzekli uz QANTAS vārtiem. Kurš no vārdiem esot manējais? Es parādu. Pie mana vārda esot pierakstīts Ms, bet es esot vīrietis? Tas jums tikai tā liekas, es atbildu, mana kokteiļkleita ir koferī. Viņi smaida un domā, ka visi eiropieši ir dulni. Var jau būt, ka viņai taisnība.

Un te nu mans JG raksts beidzas. Fine!

* * *

Reiz dzirdēju, ka Konrāda Jānim, sen. kāds prasīja:

– Jāni, kā tas nāk, ka tavi bērni tik labi peld?

– Vannā taisīju.

* * *

Kultūras dienas šogad noris Brisbanē. Rīcības komitejas priekšsēdis ir Andris Auliciems. No Latvijas viesojas Antra Bigača (Toreiz vēl viņa nebija superzvaigznes klasē) un koris Versija.

Beidzamais KD sarīkojums, kurā mēs ar Zemīti uzstājamies, ir Raibais vakars. Par sarīkojumu A. Biela AL raksta:

Kultūras dienu Raibo pēcpusdienu no nevēsinātā latviešu nama pārcēla uz Kultūras centra auditoriju. Bija labi, ka tā, jo atnācēju skaits vien būtu piepildījis latviešu namu līdz pēdējai vietai. Pēcpusdiena bija raiba diezgan, bet viss bija ieturēts mierīgā izklaides gultnē.

Visu norisi vadīja veiklrunātāju pāris – Uldis Siliņš un Juris Zemītis. Dzirdējām un redzējām (bija arī ko redzēt) bārdainus vīriešus un sievietes dejojot un ducinot ap iedzimto ugunskuru!) vairākas „Versijas“ kora „versijas.“ (Cik es aborigēnu uzvedumu atceros: tas bija pēc „piena“. Ko Versijas horeogrāfi zināja par iedzimtajiem, mazgadīgs kaķis varēja uz astes aiznest. Pirms sarīkojuma man diriģente paziņo, ka viņiem būšot priekšnesums. Kāds priekšnesums un par ko? Tas esot noslēpums. Cālīt, es viņai saku, ne man! Es esmu sarīkojuma vadītājs!)

Sevišķi aizgrāba sieviešu balsu dziedātā „Nāras dziesma.“ Ivetas Tāles ansamblītis dziedāja „Es stāvu uz augstiem kalniem.“ Bija pa jautrai dziesmai citu jauniešu un atsevišķi koristu, piemēram, Arņa Miltiņa izpildījumā un citi raibumi.

Ar neslēptu ironiju pilns bija veiklais J. Zemīša referāts par dzeršanu, krogiem un citām ar tiem saistītām izdarībām, kurās latvieši vienmēr bijuši atjautīgi un mundri. Sieviešu ķermeņa augšdaļas atbrīvošanas (topless) process gan esot pazīstams citām tautām, bet, ak vai, „kad pienākšot latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz,“ nopūtās Zemītis,

Savas asprātības, īsākas un garākas, bārstīja arī U. Siliņš, gan kā pieteicējs, gan autors. Viņš paziņoja, ka Latvijā tagad atkal modē nākušās māla pīlītes (agrāk teica: nepūt nu pīlītes!) neesot nekas cits, kā latviešu seksa sauciens (mating call). Pie šiem vārdiem no skatītāju soliem uz skatuves aizmuguri aizdrāzās pāris vingru jauniešu stāvu. Demogrāfiskais līmenis solījās uzlaboties par labu latviešiem. Savu smiekliņu izraisīja arī L. Veikinas deklamētās un dziedātās „poēmas“ par dietu un citu ko.

Tautas dziesmas un ārijas dziedāja KD laikā daudz par maz dzirdētā soliste, meccosoprāns Antra Bigača. Patīkami bija klausīties arī gados jauna pianista Stīvena Beikera latvisko melodiju aranžējumu. Tas ļoti patika.

Ja neskaita Jaungada sagaidīšanas balli, Raibā pēcpusdiena bija KD beidzamais sarīkojums. Palika skumji un sērīgi ap sirdi, kaut mājās jau bija sakrājusies vēl neizlietotu piezīmju kaudze, gribējās vēl būt savējo un ciemiņu vidū. Atliekt teikt Dr. Andrim Auliciemam un viņa palīgiem paldies par jaukajām Kultūras dienām: viss labi beidzies, sekmīgi veikts liels darbs par spīti mūsu centra mazumam, meklēti jauni ceļi un līdzekļi sarīkojumu organizēšanā un finansēšanā, latviešu kultūras iznešanā atklātībā.

„Katrai lietai ir divi gali,“ teica U. Siliņš. Raibā sarīkojuma beigas bija arī visu Austrālijas Latviešu 43. KD nobeigums. Karogu paspējām nodot 44. KD vadītājam Aivaram Saulītim vešanai uz Melburnu jau kopkora koncertā. Sekmīgas 44. Kultūras dienas!

Un tā beidzās Tā Kunga 1993. gads.

Uldis Siliņš

Turpmāk vēl