Pertā noformē Latvijas pasi

Palielināt / Enlarge

No kreisās: kliente Rita Turtone, Sandra Salmiņa-Šuke, Jānis Purvinskis un Ieva Cīrule. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Mobilā Pasu stacija darbā. No kreisās: Ieva Cīrule, klients Poga un Sandra Salmiņa-Šuke. FOTO Jānis Purvinskis.

Kad man no konsulārās palīdzības Rīgā ziņoja, ka šogad Austrālijā varēs atkal noformēt Latvijas pases, un cilvēkiem, kuriem vai nu jāatjauno savu Latvijas pasi, vai kuriem vēl vispār sava pirmās, Latvijas pases nav, to varēs pieprasīt šeit pat Pertā un nebūs jāmēro lielais ceļa gabals to izdarīt, braucot uz Latviju.

Nebiju skaitījis, bet domāju, ka kopš pēdējās iespējas pieprasīt pasi Pertā nu jau bija pagājuši kādi trīs gadi, un tai laikā biju piereģistrējis diezgan daudz jauno pilsoņu, kuriem visiem, saprotams, ir vajadzīga derīga Latvijas pase. Saprotams, ja mums Austrālijā būtu tā kā citās zemēs Latvijas vēstniecība, tad par pasu pieteikšanu nebūtu jāraizējas. Tās tad izsniegtu Latvijas vēstniecībā Austrālijā. Bet diemžēl mums tāda prieka nav, un liekās, tik drīz arī nebūs.

Nu tā, lai sagatavotos šīm iespējām, vispirms bija jāizziņo visiem, kam tas būtu vajadzīgs. To mūsu apstākļos ir diezgan grūti izdarīt, jo mums nav tāda līdzekļa, kurš var lielāko daļu mūsu ļaužu apzināt. Izsludinājām pa visiem mūsu latviešu laikrakstiem, bet tie jau visus manā plašajā pavalstī nesasniedz. Bija jāmeklē visi epasti, telefona numuri un ļaudis jāsasniedz personīgi. To arī darīju, un cilvēki sāka rasties, un iesniegumi pēc pasēm sāka krāties kaudzītē. Varēju jau ziņot, ka domāju, ka Pertā būs vismaz tikpat daudz iesniegumu, kā pirms četriem gadiem. Tomēr Pilsonības lietu pārvaldē man vēl gaidīja tuvu pie divdesmit Pilsonības Iesniegumu, un es cerēju, ka vismaz lielāka daļa no tiem, Lēmumus saņems vēl laikā, lai noformētu arī pasi. Mobilās Pasu stacijas braucējas mums solīja, ka pieņems iesniegumus nu gandrīz līdz izbraukšanas dienai. Bet mani lēmumi lien kā gliemeži – tad šāda nelaime, tad tāda, un pēdējā diena nāk arvien tuvāk.

Pienāk ziņa, ka ierēdnes ar tehniku būs Pertā jau 8. oktobrī, un Pertai atvēlēs divas dienas. Skatos, ka man jau tuvojas septiņdesmit iesniegumi, un zinu, ka iepriekšējo reizi tikām galā ar sešdesmit, tikai žēl, ka nebūs laika neko parādīt no mūsu pilsētas. Nu kas būs, to darīsim, un ja nebūs, nav mana vaina, ka Perta neinteresē, esmu jau pie tā pieradis.

Svētdienas pēcpusdienā lidostā pēc parastās gaidīšanas parādās arī manas meitenes. Divas skaistas, garas blondīnes ar saviem svarīgajiem aparātiem un koferiem. Sasveicinājāmies, atradām manu zirgu un ratus, kurus piekrāvām bez rūpēm un pēc īsas piestājas pie Latviešu Centra, lai apskatītu, ka viss nepieciešamais rītdienai tur ir, devāmies uz viesnīcu.

Pierakstījāmies, atradām savus numurus un drīz vien bijām atkal ceļā. Šoreiz ar steigu gribēju parādīt kāds izskatās okeāns, jo Latvijā ir tikai jūra, bet šeit jau ir okeāns. Nobraucām gar Ziemeļu jūrmalu un caur Augšgulbi (Upper Swan) un Gilfordu (Guilford), un tad jau bija laiks vakariņot. Ar to tad pirmā pusdiena arī bija galā.

Agri no rīta paēdām brokastis un prom uz Centru, jo pirmie deviņi klienti jau būs plkst. 9.00, un tad citi septiņi ik pa stundai. Zināju, ka tāds grafiks der, jo iepriekšējo reizi tā darījām, un viss gāja labi. Diemžēl mums radās klizma jau ar pirmo iesniegumu: kaut mobilā stacija darbojās labi, kad mēģinājām saņemt bankas karti, mūsu ierīce to neņēma pretī. Ko nu? Beidzot sapratām, ka ar ATM nedarbosies un samaksu jāņem Eiro tīrā naudā. Viens mūsu klients zināja tuvējo naudas maiņas biroju, tad visi gāja tur nopirkt vajadzīgo valūtu un ar to samaksāja par pasi. Daži klienti izvēlējās izņemt bankas zīmi, kura bija vairāk sarežģīta, bet tomēr ar visu mūsu nelaimi tikām galā, un visi iesniegumi tika noformēti. Pats es nobrīnījos, kā viss tomēr izkārtojās pēc mana grafika, kā biju plānojis. Bijām apmierināti ar dienas darbu un labo iznākumu. Vēl apskatījām Pertas Latviešu Centru, skatuvi, klases telpas, ģērbtuves, baznīcu, goda konsula kabinetu, virtuvi un bibliotēku, bet DV klubā mēs jau visu dienu bijām strādājuši.

Vakarā Ieva un Sandra sazinājās ar Latviju, jo no rīta tur visi vēl gulēja, un atrada, ka mūsu pieslēgums ir cits nekā Latvijā, un tādēļ bankas karte nedarbojās. Otrdienā, paēduši brokastis, devāmies ceļā Indijas Okeānu apskatīt vēl tuvāk. Parādīju, kur un kā es dzīvoju un savu darba kabinetu, kur viss, kas nāk no Pertas konsulāta, notiek. Pabradājušas pa Indijas Okeānu, braucām apskatīt Fremantles ostu, kur pagājušā gadu simtenī ap 2000 latviešu pirmo reizi izkāpa Austrālijas krastos, kur arī parādīju savu iegravēto vārdu, tūkstošu citu bēgļu vārdu starpā. Tad vēl piestāju pie mājas, kuru es pats ar savu tēvu uzcēlām ar savām rokām. Tad jau bija laiks doties atpakaļ uz viesnīcu, un manām viešņām sapakoties ceļam uz nākamo Mobilās pasu stacijas piestātni – Adelaidi.

Tā arī mazajā Pertā biju piereģistrējis septiņdesmit septiņus iesniegumus, bet biju jau daudz arī iztirgojis uz citām pilsētām: Adelaidi, Melburnu, Sidneju, Auklandi un arī uz Latviju.

Paldies, manas meitenes – Ieva Cīrule un Sandra Salmiņa-Šuke par jūsu apciemojumu un jo lielo darbu, par kuru jums mani klienti ir ļoti pateicīgi un ar pateicību jūs atcerēsies, kad nāks saņemt savas jaunās Latvijas pases. Paldies un novēlu, lai jums labi veicas visā pārējā ceļojumā.

Personīgs paldies par draudzību un labo laiku, ko pavadījāt ar mani Pertā.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“