Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes atklāšana. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Arhīvu materiāli par Eduardu Vītolu. FOTO Māris Brancis.

„Tagadnes drudžainā steigā un skaļumā mēs reizēm nepagūstam ievērot māksliniekus, kas mierīgi soļo jau pārbaudītus, iemītus ceļus,“ savu rakstu par dekoratoru un akvarelistu Eduardu Vītolu 1926. gadā sāk Jānis Siliņš. Šie vārdi skan tik mūsdienīgi, it kā tikai nupat tie būtu uzmesti uz papīra. Tālāk profesors turpina: „Šie ceļi neatklāj mirdzošus kalngalus, bet tos arī neapdraud bīstami bezdibeņi. Nesagādājot uzvaras pārsteigumus, tie pasarga arī no vilšanās. Tomēr viņiem sava vērtība. Uzturot tradīciju līmeni, te var ritēt nopietnas gaitas , kas prasa pienākuma apziņu un izturību.“

Būdams jaunlaiku cilvēks un neieguvis klasisko mākslas izglītību, Jānim Siliņam īsti negāja pie sirds Eduarda Vītola (1877-1954) mākslas uztvere, kas bāzējas klasiskās vērtībās un ļoti augstā sava aroda profesionālismā. Nebija mākslinieks arī sabiedrības cilvēks; viņa daiļrade, ja vēlreiz citējam Jāņa Siliņa trāpīgo raksturojumu, ritēja „mierīgas darbdienas pavēnī.“ Kā liekas, jubilārs bija darbarūķis, kam sveša ārišķība, skaļas ovācijas.

Viņam šogad aprit 140 gadi, kopš dzimšanas no Limbažiem netālajā Katvaru muižā. Lielā jubileja bija par ieganstu, lai šīs Vidzemes pilsētas muzejā 7. oktobrī atvērtu izstādi Eduardam Vītolam – 140, ko sarūpējušas Vītolu dzimtas turpinātāja, Leļļu teātra aktrise Dace Vītola un mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.

Mums 19.-20. gadsimta mijā ir vairāki mākslinieki ar akadēmisko izglītību scenogrāfijā jeb, kā agrākos laikos teica, skatuves glezniecībā kā Jānis Kuga, Pēteris Kundziņš un Artūrs Cimmermanis. Pie viņiem pieskaitāms arī Eduards Vītols, kurš ar izcilību 1901. gadā beidza barona Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolas teātra dekorāciju klasi Pēterburgā, iegūdams ārzemju stipendiju. Tas deva iespēju jaunajam latviešu scenogrāfam divus gadus papildināties Minhenes Lielās operas dekorāciju darbnīcā. Atgriezies Pēterburgā, blakus pedagoga darbam mākslinieks strādāja par dekorāciju mākslinieka palīgu gan Marijas, gan Aleksandras teātrī. Vienlaikus viņš arīdzan gleznoja un darināja ilustrācijas dažādiem izdevumiem latviešu un krievu valodā.

Latviešu operas aicināts, Eduards Vītols 1918. gadā atgriezās Latvijā. Nodibinoties Nacionālajai operai, viņš kļuva par dekoratoru, līdztekus uzņemdamies dekorāciju darbnīcas tehniskā vadītāja pienākumus. Naudas trūkuma dēļ blakus oriģināldekorāciju radīšanai viņam nācās arī pielāgot veco skatuves ietērpu Baltā nama jauniestudējumiem. Paralēli mākslinieks bija tāpat pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijā, kādu laiku arī LU Arhitektūras fakultātē, dažus gadus viņam bija pat privātstudija. Nedrīkst nepieminēt, ka viņš atrada laiku zīmēt metus mēbelēm, rotām, metālkalumiem, arīdzan M. Kuzņecova un J. Jesena porcelāna fabrikas traukiem. No 1939. līdz 1941. gada Eduards Vītols bija mākslinieks V. Ķuzes saldumu fabrikā, bet kara gados bija Rīgas pilsētas mākslas muzeja zinātniskais līdzstrādnieks. Tomēr nekad mākslinieks neaizmirsa gleznot.

Izlasot viņa garo darbu sarakstu, tā vien rādās, ka mūsu priekšā ir renesanses cilvēks, kurš visās sfērās ir radoši uzlādēts, talantīgs un spējīgs visur atstāt nozīmīgas pēdas. Kaut arī krietni skaļāki un populārāki vārdi aizēno Eduarda Vītola veikumu dekorāciju jomā, taču tieši viņa dekorācijas Nacionālās operas 1925. gada iestudējumam Madame Butterfley joprojām tiek izmantotas. Jau 92 gadus Eduarda Vītola iluzori reālistiskas dekorācijas ir piemērotas šim operas uzvedumam, priecējot skatītājus.

Dekorāciju novadu Limbažu izstādē neieraudzīsim, toties plaši pārstāvēti ir akvareļi. Viņš bija no tiem meistariem, kuri 20.gs. 20.-30. gados daudz strādāja ūdenskrāsu glezniecībā, kas lielā mērā ir par pamatu tam, ka pēckara periodā tas izkaroja patstāvību citu tehniku vidū, kļūstot Rīgai par akvareļglezniecības centru Baltijas reģionā.

Viņa akvareļi ir ļoti saulaini, viegli, dzidri. Eduards Vītols prata dabas pastāvību un noturību atklāt savos darbos. Viņš bija pie Latviešu nacionālās glezniecības pirmsākumiem, būdams Rūķa biedrs. Visā savā daiļradē mākslinieks turpināja šī pulciņa idejiskos principus, uzturēja tos dzīvus.

Kopš Eduarda Vītola pēdējās piemiņas izstādes aizritējuši 40 gadi. Abas Limbažu izstādes rīkotājas Dace Vītola un Ingrīda Burāne apliecināja, ka šai skatei dzimtajā pusē būs turpinājums – 2019. gadā Jūrmalas muzejā ieplānota krietni plašāka un daudzveidīgāka viņa daiļradei veltīta retrospekcija.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“