Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (25)

Mārtiņš Zandbergs. FOTO Astrīda Jansone.

Šodien ir 3. oktobris, un man sarunāta tikšanās ar senu paziņu un labas draudzenes dēlu Jāni Mārtiņu Zandbergu. Es gan viņu jau no bērna kājas pazīstu tikai kā Mārtiņu, jo tā viņu sauca ģimenē, un tā sauca visa Klīvlandes latviešu sabiedrība, kurā viņš uzauga. Viņš ir atnācis ar divām lapām no sava CV un atstāj tās man, jo pats ne visu vairs atceroties. Ātrumos uzmetu tam aci un tūlīt jau redzu, ka tas ir iespaidīgs. Kā vienmēr izstāstu, ko gribu dzirdēt, un mēs sākam, jo viņam diezgan ātri jau jāskrien atkal citās darīšanās, un viņš tūlīt arī sāk:

„Mana mamma nāk no Lielplatones pagasta, bet ir dzimusi Rīgā. Mani vecvecāki nonāca Rīgā, jo bija piedalījušies 1905. gada revolūcijā, un viņiem no dzimtās vietas bija jābēg uz Pēterburgu. Tad atgriežoties Latvijā nebrauca vis uz Lielplatoni, bet apmetās Rīgā. Tāpēc mamma piedzima Rīgā.

Tēva saknes ir no Limbažiem, un, cik var manīt, mūsu asinīs ir kaut kas no līviem. Arī viņa vecāki pārcēlās uz Rīgu, un tā arī tēvs ir uzaudzis Rīgā. Tur viņi abi arī iepazinās un apprecējās. Kara laikā tēvu iesauca armijā, un mamma ar pirms gada un četriem mēnešiem dzimušo māsu Māru aizbrauca uz Vāciju. 1945. gada 6. oktobrī jau laiku pēc kara beigām atradās nelielā pilsētiņā Dinkelsbīlē (Dinkelsbühl), kur piedzimu es. Mamma, no Latvijas izbraucot, jau bija 24 gadus veca, tāpēc es burtiski nevarētu saukties par trimdas bērnu bērnu, bet trimdā dzimis esmu gan. Tēvs arī nezināja, kur un kad viņam piedzimis dēls, jo drīz pēc tam bija kapitulācija, un tēvs bijā aizsūtīts uz Sibīriju. Mamma sākumā kādu laiku bija nonākusi Čehijā, un tēvs tur uz dažām dienām bija ticies ar viņu sava atvaļinājuma laikā, un tur viņi mani esot radījuši. Pēc laika mēs nonācām latviešu bēgļu nometnē Rotenburgā, jo no tā laika es sāku atcerēties, ka mūsu barakas numurs man izskatījās kā kliņģeris, tas bija 8.

Kad no nometnēm sākās lielā izklīšana, mēs ar kuģi General Blachford aizbraucām uz Ameriku. Tur ceļu mums samaksāja viena baptistu draudze no Granville Ohio. Tā bija maza, maza pilsētiņa tikai ar trim tūkstošiem iedzīvotāju. Mamma rūpējās par mūsu latvisko audzināšanu un katru otro nedēļu veda mūs uz latviešu skolu Klīvlandē. Tas bija kādu trīs stundu brauciens, un tādēļ mēs tur braucām tikai katru otro nedēļu. Granvillē mēs nodzīvojām kādus 7 gadus, kur mani ielika bērnu dārzā. Līdz laikam, kad mēs pārcēlāmies uz Klīvlandi, es jau biju beidzis pamatskolas sesto klasi. Latviešu sabiedrība bija arī galvenais iemesls, kādēļ mēs tur pārcēlāmies. Klīvlandē bija liela un daudzpusīga latviešu sabiedrība, un tas mammai bija svarīgi. Tur es sāku un 1963. gadā ar labām sekmēm pabeidzu J. F. Rhodes vidusskolu. Pēc tam 1967. gadā es Case Western University dabūju bakalaura grādu matemātikā un sāku strādāt par skolotāju, lai piepelnītos tālākai izglītībai. Četrus gadus vēlāk dabūju Ohaijo štata skolotāja tiesības (Ohio State Teachers Certificate) un gadu vēlāk Cleveland State University ieguvu matemātikā maģistra grādu.

Bet 1968. gadā, kad Amerikā modē bija meklēt savas saknes, es pirmo reizi atbraucu uz Rīgu, jo tēvu nekad vēl nebiju saticis. Viņš bija palicis dzīvs, un mēs jau bijām sarakstījušies. Mēs labi sadraudzējāmies, viņš arī bija liels dziedātājs; patika arī kādu konjaciņu iedzert, un viņš bija dzīvespriecīgs cilvēks. Pēc tam es uz Latviju braucu gandrīz katru gadu un septiņdesmitajos gados dabūju atļauju pie tēva nodzīvot gandrīz visu vasaru. 1972. gadā mums izdevās vienu reizi mūžā visai ģimenei – tēvam, mātei, māsai un man būt kopā. Tā gada Ziemsvētkos mēs visi atbraucām te pie tēva. Tad sākās tas, ka mani čeka sāka aicināt uz kafijām, izprašņāt un aicināja sadarboties. Es saprotams atteicos. Tāpēc 1980. gadā mūs abus ar tēvu sagrāba uz ielas, un mani par pretpadomju aģitāciju izmeta laukā no Padomju Savienības uz mūžīgiem laikiem. Ar to mana biežā ciemošanās Latvijā ar tēvu bija cauri; man jau pateica, lai nemaz vairs nemēģinu.

Interesanti mums gāja sakarā ar manām kāzām. Čeka sāka man atriebties. 1979. gadā es izsaucu tēvu uz kāzām. Agrāk viņi jau tēvu nebija laiduši, bet es domāju, ka uz dēla kāzām varbūt palaidīs. Čeka noraidīja, bet es rakstīju vēstules abiem prezidentiem – Karteram un Brežņevam kopīgu vēstuli. Rezultātā tēvs atļauju dabūja, bet vīza bija izkārtota tā, ka viņš tās kāzas par dienu nokavēja. Tas bija tīšām tā izdarīts, jo mēs cīnījāmies, kur un kā vien varēja. Es visu to dokumentāciju sūtīju arī uz Apvienoto Nāciju cilvēktiesību komiteju. Tur tika dokumentēti visi cilvēktiesību pārkāpumi. Nākamo reizi uz Latviju es tiku tikai 1989. gadā kopā ar kori. Tad vēl es tēvu satiku, bet 1990. gadā, kad saņēmu telegrammu par tēva saslimšanu, vairs nepaspēju, tiku uz viņa bērēm.

Tagad pastāstīšu mazliet par saviem darbiem. Kaut kad 1973. gadā es dabūju ielūgumu, jo Minsteres Latviešu ģimnāzija meklēja matemātikas skolotāju. To viņiem vajadzēja, sākot ar 1973. gada janvāri. To es pieņēmu, domādams, ka vienu gadu padzīvošu Vācijā. Es biju pārliecināts, es esmu labs matemātikas skolotājs, bērniem es arī patiku, es uzskatīju, ka darbu daru labi. Es centos to matemātiku izskaidrot un bērniem to padarīt interesantu. Minsterē man patika. Sākumā es tur uz savu roku nodibināju vīru kori, jo tur bija kādi 12 studenti ar ļoti labām balsīm. Tad 1978. gadā es nodibināju Minsteres jaukto kori, lai brauktu uz Gotlandes Dziesmu svētkiem. Pēc Gotlandes Dziesmu svētkiem es to kori turpināju vadīt, kamēr es biju Minsterē.

Kad es pārcēlos uz Latviju, redzēju, ka diezgan daudz no kora jau bija šeit, un mēs nolēmām kora darbību turpināt arī šeit. Tagad mums ir tāds pustrimdīšu koris, jo nu jau korī ir arī diezgan daudz vietējo dziedātāju, nu gan mūsu korī ir arī vairāki amerikāņi, kas dzīvo Latvijā. Te piecus gadus nodzīvoja arī Minsteres Latviešu centra priekšsēdis, kas viņam bija brīvprātīgs darbs. Kad piedzīvojām neatkarības atjaunošanu, pie mums uz Minsteres 50. izlaidumu atbrauca arī Māris Gailis. Atbrauca arī ministre – Vita Tērauda, kas bija bijusi arī Minsteres ģimnāziste.

Četrus gadus es arī biju ministres direktors, bet pēc neatkarības tas man vairs nelikās tik interesanti, jo daudz ģimnāzistu tad nāca no Latvijas un vairāk gan tikai tādēļ, lai tiktu ārā no Latvijas. Uz Latviju es pārcēlos, lai 1997. gada 1. janvārī sāktu strādāt viesnīcā Radi un draugi. Tur es nostrādāju līdz 2000. gadam, kad sadarbībā ar skolotāju no Amerikas – Aiju Tupesi un Baibu Jurjāni un Vitu Lauku nodibinājām Starptautisko Rīgas sākuma skolu. Tā ir Ķīpsalā, un ir domāta diplomātu bērniem, jo tur mācību valoda ir angļu. Tagad tur iet arī daudzu ģimeņu bērni, kas te ir pārcēlušās no dažādām trimdinieku mītnes zemēm. Es biju tās direktors līdz 2007. gadam, kad skola jau bija pilnā plaukumā.

Sākumā to bija tikai sākumskola, bet pamazām mēs likām klāt klases, un tagad tā ir pilntiesīga pamatskola un saucās International School of Riga. Manā laikā mēs jau panācām to, ka mums ir akreditācija, tas nozīmē, ka mēs mācījām latviešu valodu arī visiem ārzemnieku bērniem. Tas nozīmēja to, ka visi, kas te dzīvo, vietējo valodu mācījās, ko mēs te krieviem vēl tagad nespējam iestāstīt. Tas ir mans devums Latvijai no manas puses un no manas profesijas.

Ko es apzināti darīju – es faktiski vilku no Amerikas latviešus skolotājus, kuriem angļu valoda bija mātes valoda, lai nāk strādāt uz Latviju. Apzināti meklēju tādus, lai veicinātu viņu atgriešanos Latvijā. Kodols nāca no Amerikas, bet vēlāk tad sākām ņemt arī parastos starptautiskos skolotājus. Kad skola jau bija nostādīta uz stabilām kājām, es izdomāju, ka mēģināšu kaut ko darīt politikā un iestājos Pilsoniskā savienībā, kur pie stūres bija Ģirts Valdis Kristovskis, un man likās, ka mums bija tīri laba partija. Ar to mēs tikām Rīgas Domē ar tīri labiem rezultātiem, jo mēs pārspējām Jauno Laiku. Domē es darbojos diezgan aktīvi. Es biju viens no tiem, kas ar visiem runāja latviski un man jāsaka, ka ar to man problēmu nebija nekādu, lai gan pārējie tā īsti negribēja saprast, ka tas ir iespējams. Rīgas Domes darbā es panācu to, ka Ušakovs piekrita piemaksāt privātiem par bērnu tik pat daudz, cik mēs maksājam par vienu bērnu Valsts bērnu namos. Tas turpinās vēl tagad.

Problēma ir tā, ka bieži te Latvijā viņi naudu iegrūž ēkās nevis cilvēkos, būvē bērnu dārzus, kur tie nav vajadzīgi, remontē ēkas, bez kurām var iztikt, un dara daudz ko tādu, ko varētu nedarīt. Es biju Ušakovam līdzi uz Sinsinati, kur mēs sarunājām koru olimpiādi Latvijā. Tur es viņam biju līdzi, kā Rīgas Domes deputāts.

Vēl no sabiedriskiem amatiem es kādreiz esmu bijis Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ALJA) priekšsēdis un 1979. gadā es vēl biju Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ELJA) valdes priekšsēdis. Eiropas jauniešu apvienībā mēs varējām būt līdz 35 gadu vecumam. Kad Minsterē bija Dziesmu svētki, es arī noorganizēju to MĻĢ daudzinājumu. Es esmu izdevis trīs dziesmu grāmatas. Pirms pārcelšanās uz Latviju, biju izdevis Mārtiņa Pirmo un Otro dziesmu grāmatu, un Latvijā izdevu Mārtiņa dziesmu izlasi, kur es pieliku vēl dažās klāt, kas nebija iekļautas ne pirmajā, ne otrajā grāmatā. To es izdevu 40 000 eksemplāros, un tās visas aizgāja, par ko es dabūju 40 000 rubļu, par ko mani draugi Engurē nopirka nelielu vasarnīcu.

Kādu laiku biju prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai ārštata padomnieks drošības jautājumos. Tā bija faktiski Gunārā Meierovica vadīta darbība.

Manā laulībā ar Viktoriju bija trīs bērni: 1982. gadā mums piedzima meita Aija, 1984. g. dēls Austris un 1986. g. dēls Miķelis. Miķelim jau pašam tagad ir dēls, tātad man – pirmais mazdēls jau ir. Diemžēl Austris ir miris un apglabāts ģimenes kapos pie mana tēva un vecātēva. Mēs esam pārliecināti, ka viņš nomira ārstu vainas dēļ, jo Austris nepanesa antibiotikas, un ārsti to laikā neaptvēra. Es gribēju viņu ņemt ārā no slimnīcas, jo redzēju, ka tas neko viņam labu nedara, bet ārsti mūs no tā atrunāja.

Es biju arī aktīvs dalībnieks biju PBLA akcijā Madridē. No Minsteres mēs tur bijām ar divām mašīnām – Anna Muchka ar savu vīru un es ar Viktoriju.“

Te man gribas Mārtiņam palīdzēt un paņemt gabalu informācijas no Dr. Ilvara Spilnera grāmatas Mēs uzvarējām, kur smalki aprakstītas PBLA akcijas kā Madridē, tā Vīnē, kur Mārtiņš un arī es bijām aktīvi dalībnieki. Pēc tik daudz gadiem uz atmiņu vien negribam paļauties.

Par Madrides Akciju grāmatas 182. un 183. lpp. dabūju šo informāciju: „Kongresa pils laukuma otrā puse atrodas liels futbola stadions. Pusvienpadsmitos no augstās stadiona ārmalas, kas ir pret šo laukumu, bija paredzēts no pašas augšas mazliet uz leju nolaist milzīgu plakātu ar uzrakstu LETONIA=LIBRE, kur vienlīdzības zīme bija Latvijas karoga krāsās. Atkal viens fotogēniski interesants politisks fotonotikums! Stadionā tiek apcietināti trīs jaunieši – Anna Muchka no Zviedrijas, Aleksandrs Bobkovs un Andrejs Neimanis no Vāijas. Šie jaunieši visu vēso nakti bija pavadījuši Stadionā, lai 11. novembrī noteiktā laikā plkst.10.30 izliktu 30m garo un 4m plato plakātu, ko gatavojuši Minsteres ģimnāzisti skolas gaiteņos. Bet mācītāja Kirsona personiskai demonstrācijai sekoja japāņu budistu gājiens. Kad tie bija aizvesti projām, beidzot plkst.11.27 bija minsteriešu reize nolaist plakātu, lai to varētu redzēt no visa kongresa pils laukuma. Šajā laikā nacionālā policija jau bija kļuvusi nervoza, sagaidot, ka vēl kas var notikt satiksmei aizliegtajā laukumā. Plakāta izkārēji mēģināja katrs pa savu pusi it kā pastaigādamies iziet no stadiona, bet tikuši policijas ielenkti un apcietināti. Stadionā vini bija iekļuvuši pa nakti, kāpjot pāri augstai mūra sētai, vispirms pakāpjoties uz Minsteres Latviešu ģimnāzijas matemātikas skolotāja Mārtiņa Zandberga pleciem.

Mārtiņš arī cēlis plakātu pāri sētai. Pa to laiku Mārtiņa dzīves biedre Viktorija sēdējusi turpat pie auto stūres, lai trauksmes gadījumā visi varētu ātri atkāpties.“

Tik audz arī atceras Mārtiņš pats un vēl pastāsta par nodomu, kas toreiz nav izdevies. Viņi bija iecerējuši noīrēt vienu vērsi, nokrāsot to sarkanu ar dzeltenu sirpi un āmuru un palaist laukumā. Bijām jau sarunājusi vienu spāni, kas mums to sagādātu, bet viņš pēdējā minūtē bija izdomājis prasīt par daudz, un tā mums to ieceri vajadzēja atmest. Jāatzīst, ka demonstrācija Madridē tiešām no latviešu puses bija labi izdevusies, jo bija sagatavotas tūkstošiem skrejlapu, ko meitenes tautas tērpos dalīja publikai, un latvieši ar pazīšanās zīmēm un krekliņos ar Libre Latvia zīmēm nepārtraukti braukāja ar publisko transportu, un spāņu laikraksti rakstīja, ka mazākais 500 latviešu ir ielenkuši Madridi, lai gan mēs bijām tikai ap 70.

Vīnē mēs bijām vesels skolas autobuss ar visiem vecāko klašu skolēniem. Tur mūsu galvenā atrakcija bija pie Stefana katedrāles karātavas ar trim lellēm, kas reprezentēja Gromiko, Ševardnadzi un Gorbačovu. Mūsu skolnieki tur apkrāsoja viena varas vīra pieminekli, par ko policija ļoti uztraucās, un vairākus tur apcietināja. Bet tad atnāca viens no jauniešu tēviem un uzņēmās vainu uz sevi, un jaunieši tika palaisti vaļā. Te mums bija informācija sagatavota kā vācu, tā arī angļu valodā par Baltijas valstīm un visiem pārkāpumiem, ko Padomju Savienība pret baltiešiem izveda. Tas nozīmēja, ka arī Vīnē latvieši bija labi sagatavojušies, un to varēja uzskatīt par sekmīgu.

Es zināju, ka spēcīgākā partija Latvijas pirmās neatkarības laikā bija sociāldemokrāti, un Bruno Kalniņam un Jānim Ritumam bija kontakti ar tā laika sociāldemokrātiem. Viņi bija pieraduši pagrīdē strādāt. Mēs vedām iekšā dažādu informāciju. Tur mēs bijām vairāki tādi manos gados, kaut gan tagad vairs neviens negrib atzīties. Uz pamudinājumu es arī iestājos kā biedrs; tas gāja kādus trīs, četrus gadus. Mēs vedām iekšā avīzes, kas publicēja režīmam nepatīkamu informāciju, un drīz vien mani vairs Latvijā neielaida. Viņi bija atklājuši, ar ko es vienmēr tikos, un parādīja man bildes, kur es ar viņu staigāju gar Jūrmalu. Līdz ar to ceļš uz Latviju man bija slēgts. Nākošā reize, kad es atkal tikai Latvijā bija 1989. gadā, kad Atmoda jau bija pilnā sparā, un Latvijā atkal laida gandrīz visus, kas kaut ko pret režīmu bija nogrēkojušies.

Tagad es Latvijā jau esmu nodzīvojis labu laiku un kori vairs nevadu, bet dziedu gan vēl un dziedāšu, cerams, vēl ilgi. Ar to viņš domā, ka visu svarīgāko ir man izstāstījis un aiziet savās steidzīgajās darīšanās, bet es vēl ilgi domāju, ka šo trimdas bērnu pazīstu jau tik sen, bet tik daudz par viņu vēl nezināju. To gan zināju, ka viņš vienmēr ir bijis Latvijas patriots.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“