Kā sacīt jāsaka... vecums!

Sagribējās rakstīt. Domāju, domāju... Par ko lai raksta? Neparko nekas nenāk galvā... Vai tiešam tās būtu vecuma pazīmes, ka galva nestrādā?

Vai ziniet ko? Rakstīsim par to, kā izvairīties palikt vecam. Laipni labvēļi man uzdāvināja grāmatiņu, ko sarakstījusi viena dakterīša. Tur iekšā ir visādas pamācības, kā ar prātu un domāšanu novērst novecošanu. Visi jau sapratīs, ka manā vecumā nekādai novecošanai nevajadzētu draudēt, bet ko var zināt...

Sveša zeme, svešas parašas, un nekad jau nav par skādi likt aiz auss kādu gudru pamācību – priekšdienām. Pamēģināsim.

Gandrīz vai pašā sākumā grāmatiņā ir tāds strēķīt's jautājumu, kuri lasītājam jāatbild, un tad atbildes tiek novērtētas, un jūs atrodiet, vai jūs lēni, vai strauji dodaties pretim vecumam. Pats pirmais jautājums jau parāda, ka rakstītājai, kaut arī viņa ir diezgan gudra dakterīša, kaut kas galvā ir savādāk nekā mums parastiem cilvēkiem.

Viņa jautā: „Vai jūs vilcienā izvairāties no kupejām, kurās ir mazi bērni? Vai jūs uztrauc bērnu čalas tramvajā?“

Nu saki viens cilvēks! Vai tad tiešām pasaulē būtu kāds, kas teiktu – NĒ! Varbūt vienīgi, ja vilcienā būtu gadījies kāds nelaimīgais, kurš ne redz, nedz dzird. Ar vecumu te nav nekāda sakara. Sadot tik pa ausīm tiem nerātņiem.

Otrais jautājums ir: „Vai jūs aizrādāt vīram par to, ka viņš zobu pastu no tūbiņas spiež no vidus, nevis no gala?“

Kā es varētu ko aizrādīt, ja man tāda vīra, kam aizrādīt nemaz nav? Sievas arī nav. Un es savus zobus lieku šķidrumā, kur iemestas speciālas tīrīšanas tabletes; man zobu pasta tūbas nemaz nav. Šis jautājums, kā redzat, ir galīgi lieks.

Trešais jautājums: „Vai domājat, ka jūsu vietnieks (vietniece) nav spējīgs jūs aizvietot?“

Nesaprotu! Kas viņš par tādu vietnieku ir? Vai te iet runa par vīra atvietotāju vai sievas aizvietotāju? Un spējīgs – kādā darīšanā? Vai šāds jautājums pieklājīgā grāmatā vispār piederas?

Ceturtais jautājums: „Vai spējat iespraukties pārpildītā autobusā, nerēķinoties ar tiem, kas ir jums priekšā?“

Tas nu gan atkarātos pilnīgi no tā, kas tie ir, kas būtu priekšā? Piemēram, ja tur būtu sievieši un bērni, tad nekāda problēma nebūtu. Ja tur būtu tēviņi ar notetovētiem roku stilbiem un starp tiem daži policisti, nu tad es pagaidītu uz nākamo autobusu. Kur man jāsteidzas?

Piektais jautājums: „Vai jūs sanikno tas, ja kāds stāv ceļā un aizsprosto eju? Vai jūs viņam to pasakāt bez aplinkiem? Vai pagrūžat viņu, lai atmaksātu par šo neuzmanību?“

Atbilde tāda pat kā iepriekšējam jautājumam. Policistus un tetovētus tēviņus nav ieteicams sākt grūstīt.

Sestais jautājums: „Vai esat ar mieru labāk spēlēt kādu mūzikas instrumentu, pievērsties rokdarbiem vai tamlīdzīgi, nekā uzņemties kādu sabiedrisku darbu, kaut vai namu komitejā?“

Savā laikā šādās tādās komitejās un valdēs ir pabūts; šinīs dienās es labāk tamborētu nezdodziņus vai pūstu stabuli.

NĒ. Nav nozīmes ar tādiem jautājumiem tālāk iet... Par vecuma tuvošanos ne vārda. Tad jau laikam nav ko raizēties. Tomēr, grib vai negrib, jālasa grāmatiņa tālāk, varbūt pie kādas jēgas tikšu. Kā nekā, autore saka.

Atceraties, ko jums, nejauši satiekoties, mēdz teikt paziņas. Cik labi jūs izskatāties! Kā jūs to panākat, ka kļūstat arvien jaunāka un jaunāka? Nav svarīgi, vai to saka sievietei vai vīrietim; abi dzimumi reiz dzirdēs šādus vārdus. Zināmu laiku jūs šo apbrīnu par savu labo izskatu pašapmierināti pieņemat. Un kā gan citādi? Jūs jūtaties spirgts, spēka pilns, protat savu darbu, jūs izstarojat jauneklīgu aizrautību un ir pilnīgi saprotams, ka cilvēki to apbrīno.

Nemāniet sevi. Tieši šāda apbrīna ir pirmais pierādījums, ka esat jau gados. Patiesi jauniem cilvēkiem neko tamlīdzīgu nesaka.

Nu redz, ka man atkal taisnība. Kad es satiekos ar cilvēkiem, neviens nepiemin, cik es labi izskatos. Tas tātad nozīmē, ka es esmu patiesi jauns.

Nopietni būtu jāpadomā par to, ko autore saka kāda citā vietā. Viņa piemin, ka mēs visi jau zinām par tādām lietām kā grumbām, nespēku, redzes un dzirdes pasliktināšanos un locekļu stīvumu, bet svarīgas esot pārmaiņas garīgā sfērā.

Nu ziniet... Man uznāca tāds kā mazs reibonīts, un acu plakstiņš sāka raustīties. Mani nervi jau tā ir saspīlēti kā vijoles stīgas. Tagad lai lasu vēl par garīgām sfairām, kas man nākšot virsū.

Līdz šim nenozīmīgas kaites vai rakstura sliktās īpašības varot izvērsties un kļūt par apgrūtinājumu citiem, kā piemērs, ir minēts, ka gluži patīkama tērzēšana varot pārvērsties neciešamā tarkšķēšanā... Nu, bračiņ! To es te piedzīvoju gandrīz vai ik dienu. Ja viena tarkšķētāja aiziet, nāk cita vietā. Temats viens un tas pats – vai nu dēla, vai meitas sasniegumi dzīvē.

Tā kā man nav ne dēla, ne meitas, tad tīri dabīgi es nevaru šajās sarunās dalību ņemt. Dēlu un meitu gādāt laikam par vēlu, un kā tas teiciens saka: Kas par vēlu, tas par skādi!

Tālāk grāmatā tiek pārrunātas problēmas, kas rodas, kad bērni pieauguši pamet vecākus, atstādami tukšu vietu. Šiem vecākiem vajadzētu saprast, ka bērni atgriezīsies agrāk vai vēlāk, bet noteikti tad, kad viņiem būs ģimenes pieaugums – viņi nāks ar lūgumu palīdzēt...

Laikam tomēr būs jāpārtrauc lasīt šo grāmatiņu, jo pilnīgi nepārprotami tā domāta tādiem, kas gādā ģimenes un bērnus. Tā kā mans dzīves stils ir savādāks – bez bērniem, tad maz ko no grāmatiņas varu savai dzīvei piemērot.

Žēl! Nevarēšu nojaust vecuma tuvošanos. Uzklups, tas maita, negaidot un nezinot.

Nu, štrunts ar viņu...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“