Ciema eglīte

Palielināt / Enlarge

Ciema eglīte. FOTO Ingrīda Biezaite.

Jau ieejot tukšā zālē, sirdi pārņēma svētku sajūta. Viss tik tīrs un balts. Tas nebija sniedziņš, bet balti klāti galdi ar sarkanu dekorējumu. Sarkans ir sirsnības un draudzības krāsa, un tā visi arī jutās eglītes laikā.

Egles kociņa imitācija iepirkšanās centros parādās jau novembrī un vēl ātrāk. Decembrī sākam godināt eglīti pavisam nopietni: Senioru saieta eglīte, Daugavas Vanagu, Ciema eglīte, vingrotavas eglīte, bijušo kaimiņu eglīte utt. Vesels mežs!

Un tā jau arī notiek dabā. Eglīte neaug viena lauka vidū, tā aug mežā. Un tad tā grūtā izšķiršanās, kura tā skaistākā, kuru cirst.

Izšķirties, kura no sabiedriskajām eglītēm tā skaistākā, nav grūti izšķirties. Ciema eglīte, kā mājas eglīte, ir tā pievilcīgākā.

Pēcpusdienu iesāka pārvaldniece un eglītes rīkotāja Ingrīda ar īsu uzrunu. Mācītājs Dainis sekoja ar piemēru no dzīves, ne bībeles lasījumu.

Priekšnesumus sniedza mūsu jaunie mākslinieki Laila, Lija, Ivars, Viktors un Lilita. Prieks, ka viņi atrod laiku mūs iepriecināt. Lai labas sekmes mūzikas laukā. Kopdziesmas vienmēr skan labāk Ivara vadībā un pavadījumā.

Arī Viktors ar saviem dziedoņiem vienmēr sagādā prieku un pārsteigumu. Šoreiz tas bija latviskotā angļu 12 Ziemassvētku dienu dziesma ar teatrālām izdarībām piedziedājumam. Piedziedājumā pieci pīrāgi kārdināja Lilitu, un pēdējā panta piedziedājumu pārdzīvoja tikai četri ar pusi pīrāgi.

Un Dailas eglītes frizūra izraisīja gaišus smaidus un fotoaparātu cilāšanu visapkārt.

Par pacietīgu klausīšanos un dūšīgu dziedāšanu mūs atalgoja ar garšīgām pusdienām. Ingrīdai tas padodas labi.

Kad atklājās, ka Ziemassvētku vecītis iesprūdis kaimiņu mājas skurstenī, viņa iekāpa vecīša zābakos bez iebildumiem. Arī tajā lomā viņa bija nevainojama. Pilns maiss ar paldiesiem un dāvanām. Vecītim bija labo cilvēku saraksts, ne palaidņu saraksts. Žagaru bunti vispār neredzēju; laikam palaidnieku ciemā nav.

Labo cilvēku bija diezgan daudz un tikai tāpēc, ka nopirkuši mājiņu ciemā pagājušajā gadā. Un tie labie cilvēki bija: Silvia un Andris Migļi, Solveiga un Zigis Vēgneri, Māra un Ivars Medenieki, Jānis Miglis, Svens Zaļums, Aija Ozola, Rasama Zoliņa, Jānis Zutītis, Ilze Laurie, Ieva Eikans-Vilsona (Wilson), Skaidrīte Adamovska.

Pēcpusdienas aizskrēja nemanot, un pēc gandrīz trijām stundām neviens negribēja iet mājās. Viktors sāka dziedāt... Projām jāiet... un gausie mājās gājēji dziedāja līdzi ar izjūtu, bet neviens nekustējās uz durvju pusi. Tas būtu rīkotājiem jāpieņem kā kompliments. Tiešām, labi izdevies sarīkojums.

Paldies Ingrīdai un viņas palīgiem!

Edgars Laķis
Laikrakstam „Latvietis“