Šis un tas no manas dzīves (13)

Divpadsmitais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484, LL487, LL488.

Ja nu vēl neesmu Jums galīgi apnicis ar saviem radu rakstiem, tad es gribu pastāstīt par savas mātes dzimtu.

Mana mātesmāte Anna Paegle, dz. Putniņš, bija pasaulē nākusi 1871. gada 5. martā. Viņa bija atnākusi meitām Elzai un Mildai līdzi uz Carnikavu. Pēc vīra Mārtiņa Paegles nāves, Anna ar lielām grūtībām bija sagādājusi iespēju Elzai nobeigt ģimnāziju, bet Mildai pietika naudas tikai Kaucmindes mājturības skolai. Kā personība viņa bija diezgan bezkrāsaina. Kamēr jaunā Carnikavas pamatskola vēl nebija uzcelta, viņa dzīvoja kalpu mājā Sautiņos, kas piederēja māsas vīram Eduardam Grantskalnam.

Kamēr Grantskalns bija Saeimas deputāts, viņam nedrīkstēja piederēt veikals ar alkoholiskiem dzērieniem. Tas tika pārrakstīts uz Annas vārda. Carnikavas pamatskolā viņa turēja pāris govju, cūku un vistas. Viņa prata labi aust skaistas grīdsegas no krāsainām lupatām.

Anna devās mums līdzi bēgļu gaitās uz Vāciju un Austrāliju.

Vecāsmātes beidzamais brīdis pienāca negaidot. Abi bijām tai brīdī garāžā, kad ievēroju, ka viņa taisās saļimt. Es iznesu vecomāti mauriņā, viņa man gribēja vēl ko teikt, bet tad pēkšņi viņas acis izdzisa. Smadzeņu trieka. Sirds vecaimātei bija stipra un turēja viņu pie dzīvības vēl kādu nedēļu. Viņa nomira 1980. gada 18. janvārī.

Un nu atļaujiet man jūs iepazīstināt ar savu mammu – Elzu Vilhelmīni Siliņu, dz. Paegli.

Viņa bija nākusi pasaulē 1904. g 7. janvārī, Limbažos. Tēvs, kalējs miris jau 1913. gadā. Esmu redzējis viņa fotogrāfiju – stalts, izskatīgs cilvēks. Mājās neviens viņu nekad nepieminēja. Es tagad brīnos, kāpēc? Neviens arī negāja apmeklēt viņa kapu. Es nezinu, kur viņš ir apglabāts.

Mamma mācījusies Pabažu jūrmalas piecu klašu proģimnāzijā un 1923. gadā beigusi 1. Valsts ģimnāziju. Pēc 3 mēnešu skolotāju sagatavošanas kursu beigšanas (visos priekšmetos ar vērtējumu ļoti sekmīgi) viņa 1925. gadā sāk strādāt Carnikavas pamatskolā. Skolotājas darbs manai mātei nebija profesija, bet sūtība. Rakstnieks V. Lāms savā grāmatā Viena avota lāse par viņu raksta: „...par palīgskolotāju strādāja laipna, mīlīga kundze. Pat viņas rāšanās skanēja bez ļaunuma.“

Carnikavā viņa satiek Siliņu Eidi, seko romance, kāzu zvani, bet paiet labs laiks līdz es piesaku savu klātbūtni.

Māte piedalās sabiedriskajā darbā: dzied korī, spēlē teātri un darbojas dažādās organizācijās. Pēc J. Aļļa aiziešanas pensijā viņa noraida piedāvāto skolas pārziņa vietu un turpina strādāt par skolotāju. Pirmajā krievu okupācijas laikā viņu tomēr ieceļ par skolas pārzini.

Kā lai raksturo manu māti? Pienākuma cilvēks, laipna, izpalīdzīga, sabiedriska, bet reizē distancēta. Draudzene viņai ir bijusi tikai viena – Herta Krūmiņa, mana drauga Ulda māte. Neatceros, ka māte kādu paziņu, ja neskaita Hertu, būtu uzrunājusi ar tu. Arī ar viņu neviens tādu familiaritāti neatļāvās.

Mātei trūka izteikti robustās humora izjūtas, kāda piemita tēvam un pārējiem Siliņiem. Viņai bija viena neparasta kaislība – skrubināt ar zobiem zupas kaulus līdz pie tiem nepalika ne kripatiņas gaļas.

Mātes veselība nekad nav bijusi spoža, un viņa to nesa ar klusu nopūtu. Ap 1939. gadu viņa piedzīvoja audzēja operāciju, bet tas izrādījās labdabīgs. 1940. gados Vācijā viņa piedzīvoja otru audzēja operāciju. Arī šoreiz audzējs izrādījās labdabīgs, bet ķirurgs aiz neuzmanības bija pārgriezis nieres vadu. Niere bija jāizņem.

1963. gadā, tikai 59 gadu vecumā, māti pieveica melanomas vēzis. Arī te bija vainojama ārste, kas nespēja laikā uzstādīt pareizo diagnozi, līdz bija jau par vēlu. Mātes turpmākās gaitas esmu aprakstījis atmiņu krājumos Reiz UNRAS laikos, reiz IRO dienās un Zem Dienvidu krusta.

Uldis Siliņš

Laikrakstam „Latvietis“

Turpinājums sekos