Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (27)

Trimdas bērnu mazbērns Aleksandrs Blūms

Laikraksts Latvietis Nr. 491, 2018. g. 25. janv.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Blums_Aleksandrs

Aleksandrs Blūms ar draugiem bija aizbraucis uz Ukrainu un apskatījis, kā tagad izskatās Černobiļa. FOTO no Blūmu ģimenes arhīva.

Svētki ir pagājuši, un tagad man atkal ir bijusi iespēja sarunāt kādu jaunu cilvēku uz sarunu. Pirmssvētku steigā visi bija tik aizņemti, ka bieži vien man neizdevās kādu dabūt pie telefona, vēl mazāk kādu uz paciemošanos pie manis. Nu jau labu laiku savas veselības dēļ nevaru daudz pa Rīgu planierēt, un intervējamiem ir jānāk pie manis. Pirmais šajā jaunajā gadā ir Aleksandrs Blūms, kas ir arī viens no pirmajiem trimdas bērnu mazbērniem. Tikai viņš jau ir dzimis Latvijā, bet man likās interesanti runāties arī ar vienu no tiem. Jau esmu intervējusi viņa māmiņu – burvīgo un Latvijā bezgala darbīgo Māru Sīmani. Aleksandru iepazinu tikai pirms vairākām dienām, kad svētkos ciemojos pie Vitas Tēraudas, kas ir Aleksandra krustmāte. Tur atklāju, ka Aleksandrs ir ļoti simpātisks jauns cilvēks, kas labi saprotas ar Vitas dvīņiem – pusaudžiem Gunti un Kalvi un tik pat labi ar veciem cilvēkiem. Kopš viņš arī ir trimdas bērnu mazbērns, nolēmu ar viņu parunāties un iepazīties ar to, ko domā trimdas bērnu mazbērni, kas jau dzimuši un uzauguši Latvijā.

Viņš atnāk pie manis 3. janvārī jau 2018. gadā un pirmais, ko man pastāsta, ka tikko ir piedalījies trimdas radītajā sarīkojumā 2x2 nometnē. Tas viņam ir ļoti paticis, jo ir iepazinies ar daudz interesantiem cilvēkiem, ir iemācījies cept latviskos pīrāgus un piedalījies grupā, kam interesējusi kritiskā domāšana. Man nav īsti skaidrs, kas tā tāda ir, un viņš man paskaidro, ka tā māca izšķirt, kas no pasaules ziņām ir fake news, kas patiesība. Tad sēžamies pie galda, un viņš sāk savu stāstu.

„Es piedzimu 1995. gada 15. jūlijā Rīgā, kad mani vecāki dzīvoja Jūrmalā, Bulduros dzīvoklī. Tur mēs dzīvojām līdz man bija kādi 7 gadi. Mans brālis Pēteris jau bija piedzimis, un mums dzīvoklis kļuva par mazu. Tad mēs pārcēlāmies uz vecmāmiņas māju, jo viņa pēc vectēva nāves bija palikusi viena lielā mājā. Māju vecāki pārbūvēja mūsu vajadzībām, bet ļoti tradicionāli, jo Jūrmalā mājas bija jārestaurē tādas, kādas tās bija bijušas iepriekš. Tas paņēma daudz laika. Tādēļ mamma nolēma aizbraukt atpakaļ uz Ameriku un kādu gadu padzīvot pie savas mammas, un es kādu pusgadu Čikāgā gāju pamatskolā. Pa to laiku māja bija restaurēta, un mēs varējām braukt atpakaļ uz Latviju.

Tur es pamatskolā gāju tā sauktajā Alternatīvā skolā, kuru bija dibinājis mans tētis. Tajā viņš mēģināja lietot dažādas alternatīvas mācību metodes. Viņš šogad oficiāli iet pensijā, bet tomēr turpinās skolā strādāt, jo viņam patīk. Es Jūrmalas skolā nogāju līdz 9. klasei, bet zināju, ka uz 10. klasi gribu braukt pie vecmammas uz Čikāgu un vienu gadu mācīties Amerikā, jo tai laikā mana angļu valoda vairs neizklausījās pareiza. Pēdējo gadu tomēr biju atpakaļ Latvijā un gribēju pieteikties I Valsts ģimnāzijā, bet tad dabūju zināt, ka tur man būs grūti, jo gadu pirms tam biju gājis Amerikā, tādēļ pieteicos II ģimnāzijā, jo arī par to biju dzirdējis labas atsauksmes. Biju priecīgs, ka tā biju izdarījis, jo Latvijā skolniekiem ir daudz vairāk atbildības. Amerikā skolnieki var izvēlēties kādus priekšmetus viņi grib mācīties. Es daļēji savu klasi jau pazinu, jo man viņi visi bija facebookā. Tā es divus pēdējos gadus nomācījos II ģimnāzijā un 2014. gadā to beidzu.

Es biju domājis, ka studēšu fiziku vai elektronikas inženierzinātni, bet mani interesēja arī politika. Pieteicos vairākās skolās Latvijā, un tad iedomājos pamēģināt arī kādā skolā ārzemēs. Pieteicos uz četrām skolām Anglijā, ieskaitot skolu, par kuru man teica, ka tie nevienu no Latvijas neņems. Mani tomēr pieņēma, un tā es sāku studijas Southhamptonas Universitātē Anglijā, kuras reitings arī bija diezgan augsts. Studēju elektronisko inženieriju. Vairāk neko par Universitāti nezināju, kā tikai to, kur tā atrodas. Man universitāte ļoti patika, un tajā bija ap 23 tūkstošiem studentu. Tie visi dzīvoja vienkāršās mājās. Man palaimējās iepazīties ar tikai vēl vienu latvieti. Es dzīvoju vienā no lētākajām kopmītnēm, un man gandrīz visi draugi bija angļi, jo pilsētā nebija latviešu sabiedrības. Tur vispār ārzemnieku bija ļoti maz. Latviešu studenti vairāk bija Skotijā, jo tur augstskolas izglītība ir par brīvu. Pa studiju laiku es vienmēr strādāju. Pirmajā gadā es strādāju kādā lielveikalā pārtikas nozarē. Darbs man patika, jo tas sākās plkst.4.00 no rīta, beidzās ap deviņiem, un tad es no darba gāju tūlīt uz lekcijām.

Vasarā es braucu uz Latviju, jo viņi man negribēja dot 3 mēnešu atvaļinājumu. Tad nākamā gadā es strādāju universitātē Public policy departamentā. Tur universitātē akadēmiķi saražo visādus pētījumus, bet puse no tiem dzīvē nekad netiek izmantoti. Tādēļ mūsu departamentam bija jāatrod, kam šādi pētījumi varētu noderēt, un rezultāti tiem jāpiegādā. Arī jārūpējas par to, lai tiem līdzīgi pētījumi kaut kur citur notiktu pēc iespējas mazāk. Jāpainteresējas arī par to, kādu iespaidu šis pētījums rada. Trešajā vasarā es strādāju Garezera Vasaras vidusskolā par audzinātāju zēniem. Tur man ļoti patika. Tā bija pirmā vasara, kad es vispār nebiju Latvijā, bet pēdējo mēnesi izbraukāju Meksiku un Kubu. No Amerikas uz Kubu jau toreiz vēl nedrīkstēja braukt, bet no Meksikas man Kubā nebija nekādas grūtības ar iebraukšanu, jo es uz turieni braucu ar Latvijas pasi, bet lidojot uz Ameriku, lietoju Amerikas pasi. Paldies Dievam, ka viņi bija ļoti saprotoši un štempeli manā pasē neielika. Viņiem tūristi ir vajadzīgi, tādēļ viņi amerikāņiem to zīmogu pasēs neliek.

Pēdējo gadu es gribēju studēt kaut kur citur un izvēlējos studēt salīdzinošo politiku, diemžēl tajā priekšmetā Latvijā nav pārāk lielas un labas izvēles. Beigās es pieteicos uz universitāti Kopenhāgenā un Londonā un uz pāris augstskolām tomēr arī Latvijā. Mani uzņēma Londonā un Kopenhāgenā; tad Latvijas Universitātes atmetu. Man bija izvēle starp Londonu un Kopenhāgenu, bet kopš Kopenhāgenā man bija jāiet divi gadi, kamēr Londonā es to varēju paveikt gadā vai pusotrā. Tā pēdējo gadu biju Londonā un sāku mācīties maģistra grādam. Lai to dabūtu, man būs jāmācās visu vasaru un jāiesniedz diplomdarbs kaut kad vasaras beigās. Bet vadībai paies mazākais seši mēneši, kamēr viņi manu diplomdarbu izvērtēs, un tikai tad es dabūšu savu maģistra grādu, tas ir kaut kad ap Ziemassvētkiem. Pēc grāda iegūšanas es sākšu skatīties pēc darba.

Vēl gribēju pastāstīt, ka būdams Garezerā pēc vidusskolas, es vienu mēnesi nostrādāju JBANCā pie Karla Altau, un tas arī man bija ļoti interesants un informatīvs. Vispār man Vašingtonā ļoti patika, jo tur ir liela latviešu sabiedrība, kur notiek daudz latviskas aktivitātes. Arī pašā Vašingtonā vienmēr notiek kādas interesantas lietas, kādi kongresa hearingi, uz kuriem var iet; dažādi institūti taisa prezentācijas, kaut kur katru dienu var arī dabūt bezmaksas pusdienas, un notiek dažādi semināri vai konferences. Interesanti ir arī vērot, kā tur notiek dažādi protesti un demonstrācijas. Kamēr biju Garezerā, es arī pieteicos uz kādām trim vietām praksē, bet neviena no tām man neatbildēja. Tādēļ es aizbraucu uz Vašingtonu.

Sākumā domāju, ka kādu gadu vai divus pastrādāšu kādā citā Eiropas valstī, lai iegūtu pieredzi un tad atgriezīšos atpakaļ Latvijā, jo nekur citur nav iespējas tik ātri tikt uz augšu, ja esi izglītots. It sevišķi tagad, kad Latvijā sāk trūkt speciālisti gandrīz vai visās nozarēs. Vispirms es gribu pieteikties uz Eiropas Komisijas praktikanta darbu, kur tas būtu – vai nu Briselē, vai Strasburgā. Es pieteiktos no Latvijas, jo no Latvijas ir mazāka konkurence, un tad man būtu vieglāk to vietu dabūt. Tad es varu iet arī uz visiem posteņiem, kur ir vajadzīga latviešu valoda. Tur viņiem tieši ir cilvēku trūkums. Ir daudzi, kam ir laba angļu un franču valoda, bet tādu ar latviešu valodu viņiem trūkst. Es arī pieteicos Latvijā tādā skolotāju programmā Iespējamā misija. Pagājušā vasarā es viņiem palīdzēju izstrādāt finanšu pratību, kas skaidro kā budžetēt, kā plānot ienākumus pensijai, kā neiekļūt parādos, kā atvērt bankas kontu un kā lietot bankas karti. Tādas pamatlietas, ko parasti cilvēki nezina.

Tad es iedomājos, ka tēta skolā es varētu pastāstīt astotajai un devītajai klasei par to, ko es daru. Man par lielu pārsteigumu, tas patika viņiem un patika arī man. Likās, ka viņiem tas ļoti interesēja. Tas bija kaut kas dzīvē noderīgs, un līdz šim neviens to viņiem nebija stāstījis. Kad es būšu atgriezies Latvijā un kļuvis par Iespējamās misijas skolotāju, es mācīšu sociālās zinības II ģimnāzijā tāpēc, ka tā ir mana skola. Tur es dabūtu strādāt ar dažiem saviem skolotājiem. Tas būtu ne tikai forši, bet arī ļoti interesanti. Man viena draudzene, kas bija vienu klasi augstāk par mani, jau tagad tur strādā. Iespējamās misijas skolotāji ir baigi forši, un man liekas, ka man tas arī patiktu, jo es klasei varētu stāstīt par visām tām zemēm, kur esmu bijis un ko kur esmu iemācījies. Kad es ieskatos portālā LinkedIn un ierakstot kādu no Latvijas skolām, vienīgais, kas parādās, ir Iespējamās misijas skolotāji. Tas ir tāds indikators, ka viņi ir globāli un ka viņi tiešām pārzina savu sektoru. Es satiku vienu interesantu dāmu, kura tagad ir Iespējamā misijā un ir pabeigusi manu universitāti Londonā. Viņa tūlīt pēc universitātes beigšanas bija atgriezusies Latvijā un iestājusies Iespējamā misijā. Viņa arī bija mācījusies manā programmā; tagad viņa māca ekonomiku un domā, ka Iespējamā misija ir superīga.“

Tad es Aleksandram pajautāju, ko viņš domā par to, ka beidzot 2020. gadā Latvijā visas skolas būs latviešu valodā. Man par lielu pārsteigumu, viņš saka, „ka ir pārliecināts par mīkstākiem veidiem kā integrēt krievus, kam par iemeslu viņš min to, ka ir padzīvojis ārpus latviešu sabiedrības. Man tas ir galīgi nesaprotams, jo nu jau 26 gadus esam neatkarīgi, un es lūdzu viņam tuvākus paskaidrojumus. Viņš domā, ka tagadējai paaudzei krievu domāšanā jau nav vairs lielu atšķirību ar tā paša laika latviešu paaudzes, un nākamā paaudze jau būs vēl tuvāka latviešiem bez tāda likuma. Likums tagad rada naidīgu attieksmi, bet ilgtermiņā, ja tas Latvijai nerada kādu risku, tas nebija vajadzīgs. Diemžēl mēs dzīvojam divās dažādās informācijas pasaulēs, un, ja tu esi saklausījies Krievijas propagandu, tad tagad tev dzimtā valoda ir vajadzīga, bet tie vairumā ir veci cilvēki, kam valodai skolās vajadzētu būt vienaldzīgai, bet privāti, lai viņi runā savā valodā. Tādēļ man nav nekas pretim tam, ka viss notiek tādā mierīgā gaitā. Ja tik ilgi mums tas nebija vajadzīgs, tagad tas vairs nav vajadzīgs, jo ar laiku mēs tāpat visi integrēsimies.“

Ar to mūsu saruna arī beidzas, un Aleksandrs aizsteidzas uz savām daudzajām darīšanām, kas viņam Latvijā vēl kārtojamas, pirms došanā atpakaļ uz skolu. Bet es esmu priecīga, ka arī trimdas bērnu mazbērni, kas dzimuši Latvijā, ir izaudzināti par burvīgiem, patriotiskiem un gudriem latviešiem.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com