Atvadu vārdi Indrai Gubiņai

Palielināt / Enlarge

Indra Gubiņa un Gunārs Gubiņš 1979. gadā Visbijā, Zviedrijā, Pasaules Brīvo Latviešu Dziesmu dienu laikā. FOTO Ervīns Nāgels.

Nāve vienmēr ir pārsteigums, vai kādu iemeslu dēļ to gaida, piemēram, kā atvieglojumu cietējam, vai pat mēģina domās šo brīdi atbīdīt, lai gan zināms, ka neviens no mums nav nemirstīgs. Arī Indras Gubiņas aiziešana man likās pēkšņa. Tiesa gan, jutos viņas priekšā vainīgs, ka neapsveicu viņu 90 gadu jubilejā. Kad Facebook izlasīju avīzes Latvija Amerikā redaktores Vitas Gaiķes sēru paziņojumu, sastingu; likās, asinis pārstāja ritēt manos asins kanālos, un tāpēc vaigu galos parādījās balti lāsumi, bet galvā kā rūgts pārmetums uzplaiksnīja zibens spožumā: „Tu taču gribēji viņai pateikties par draudzību un sirds siltumu, ko jutu strāvojam manā virzienā! Redzi nu, kāds tu esi!“

Bet varbūt nemaz nav tik vēlu? Varbūt nekad nav par vēlu?

Ļoti spilgti palikusi atmiņā diena, kad satiku Indru Toronto. 2003. gada oktobrī biju aizbraucis uz Kanādu, lai strādātu pie grāmatas par Gunu Ikonu un Edgaru Krūmiņu. Dzejniece un māksliniece Guna tad vairs neizgāja no mājas, taču viņa bija izcili saplānojusi manu laiku, lai ne tikai nepārtraukti klausītos abu mākslinieku stāstos un skatītos viņu darbus, kas bija jāapraksta, un sēdētu mājās, bet arī redzētu pašu būtisko Toronto un tās apkārtnē. Toreiz Guna noteikti paziņoja, ka man esot noteikti jāiepazīstas ar The Group of Seven, kas likusi pamatus kanādiešu glezniecībai. To varot vislabāk apskatīt The McMichael Gallery, kas atrodas Kleinburgas mežos. Pa ceļam būšot iespēja papriecāties par krāšņajiem, rudens sarkano krāsu bagātīgi apgleznotajiem kalniem. Mani turp vedīšot dzejniece un rakstniece Indra Gubiņa. Viņas vārdu zināju, arī to, ka viņa ir ļoti populāra tautiešu vidū, biju pat vairākas grāmatas lasījis, kad gatavoju izstādi par Pasaules brīvo latviešu 1. dziesmu dienām Visbijā 1979. gadā. Tomēr paņēmu Latvju enciklopēdiju un izlasīju biogrāfiju, lai būtu par ko runāt.

Tur un citur bija teikts, ka viņa ir 15 romānu, sešu stāstu un noveļu grāmatu un piecu dzejoļu krājumu autore, saņēmusi LPB Kanādas kopas balvu, J. Jaunsudrabiņa balvu prozā, Kultūras fonda Kr. Barona prēmiju, Goppera fonda balvu un divas reizes PBLA Kultūras fonda goda balvu. Tad uzzināju, ka viņa ir mana kolēģe – ieguvusi bakalaura grādu mākslas vēsturē, kā arī bibliotēku zinībās.

Taču, manuprāt, pats svarīgākais bija minēts pašā sākumā – viņa dzimusi Līvbērzē. Re, cik burvīgi – mana dzimta arī nāk no tās puses. Kad nu tikāmies un sākām savu ceļu, noprasīju, kurās mājās dzimusi. Neatceros mājas nosaukumu, tik uzzināju, ka vecāki drīz vien pārcēlušies uz Jelgavu, ka kara laikā trīs gadus mācījusies Jelgavas Skolotāju institūtā un ka vasarās bijis jābrauc uz laukiem izpalīgos. Pirmās mājas, kurās viņa bijusi, saukušās Ģibeikas.

Kādās? – Ģibeikās. – Tās taču manu senču mājas, kurās Branči kā saimnieki dzīvojuši vismaz no 1812. gada. Pēdējā kara laikā tās pagadījās ceļā zenītartilērijai, mājas sašāva un tās nodega, vecāki ar maniem brāļiem un vecomāti devās bēgļu gaitās uz Kurzemi. Pēc kara vecāki, sevišķi tēvs, baidījās rādīties to tuvumā – kas zina, varbūt pazīs un vēl neaizsūtīs pie baltajiem lāčiem. Esmu pēckara bērns, tāpēc es Ģibeikas neesmu redzējis, bet Indra tur ir pat dzīvojusi!!! Viņa stāstīja, kur atradās māja, kur govju kūts, zirgu stallis, šķūnis, klēts, kur suņu būda, kur bērzi auguši un par laipiņu pāri Pienavas upītei.

„Mēs taču esam kā radi!“ izsaucos. Kopš šīs tikšanās reizes mēs viens otru uzrunājām par radinieku. Aizsākās mūsu sarakste, ne pārlieku regulāra, bet tomēr zinājām, kā otram klājas. Kādā vēstulē viņa pavēstīja: „Jā, iedomājos atkal par Ģibeikām. Vispirms jau – vārds, kā tāds cēlies? Vai kaut kas no senu līvu vārdiem? Latvisks taču tas nav. Un piepeši es gara acīm redzēju upīti, kas tek pa Ģibeiku malu, laipu, uz kuras es kādreiz sēdēju. Vīri toreiz upītē ar tīklu zvejoja. /../ Ja es aizbrauktu, es Tevi paņemtu pie rokas un izvadātu pa vietām, kas bija. Parādītu to ievu, kādu es nekur citur neesmu redzējusi. Dārzu, pļavu, pa kuru es pirmo reizi mūžā braucu ar siena grābjamo mašīnu. Ģibeikās bija liela kūts, kurā es nekad neiegāju. Neviens man arī nelika tur iet vai kaut ko darīt, man toreiz bija 14 gadu. Bet es tik daudz ko tur iemācījos! (Pat atšķirt miežus no rudziem!).“

Kā man gribējās, lai Indra izvadā mani pa senajām takām...

Lūdzu, lai viņa man kaut ko vairāk uzraksta par Ģibeikām, bet viņai vairs nebija spēka, plānu gan uzzīmēja. Viņa reiz taisnojās par nespēju pieķerties pie rakstu darbiem: „Padomā, cilvēkam pēc simts un viena gada beidzot ir brīdis, kad patiešām visu dienu var sēdēt un brīnīties!“

Pamazām viņa savu māju tīrīja, lai pārceltos uz aprūpju namu, tādēļ atbrīvojās no žurnāliem, grāmatām, izgriezumiem, kas daļēji atceļoja uz Latviju. Indra tomēr izlasīja manu manuskriptu par gleznotāju Gundegu Cenni un ieteica labojumus; viņa jau bija māksliniecei ieteikusi mani kā par potenciālo grāmatas autoru. (Indra, es ticu, ka šogad beidzot šī grāmata ieraudzīs dienasgaismu.) Es savukārt palīdzēju krāšņi izšūto tērpu, ko ap 1926. gadu Indrai bija darinājusi tēva māsa un ar kuru viņa 1944. gada jūlijā aizbēga uz Vāciju, nodot mūžīgā glabāšanā Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejam, pilsētai, kur pagāja viņas skolas un agrīnas jaunības gadi. Esmu pārliecināts, ka skaistā, krāšņā pirmskara Jelgava, Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsēta, kuras mājas bija piesūkušās gadsimtu gaitā mantoto kultūras gaisotni, atkal un atkal atausa Indras atmiņās, cik vien ilgi šī pasaule par sevi viņai atgādināja.

Paldies par Tavu dzīves ceļu, par paveikto un par draudzību, sirsnību, gaišajām acīm un labsirdību!

Laikraksta vārdā,
Tavs radinieks Māris Brancis