Pertas latviešu bērnu „Zīļuks“ svin Lieldienas

Palielināt / Enlarge

Katrs bērns saņēma divas olas. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Nokrāsotās olas. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Nodarbības. FOTO Jānis Purvinskis.

Lieldienas Pertā tika vienmēr atzīmētas tikai baznīcā. Šogad to gan sevišķi darīja svētdien, 25. martā, latviešu bērnu spēļu grupa Zīļuks Latviešu Centra zālē, jo ārā lija lietus. Rīkotāji, Līva ar palīdzēm Hezeru un Trūdiju un divi Jāņi, šim notikumam bija jau gatavojušies pāris nedēļas. Bija jāsagādā sīpolu mizas, puķītes un zālītes olu krāsošanai. Jāsagādā olas, bērnu spēļu lietiņas nodarbībām, olu sacīkšu ripināšanas rene, jākar šūpoles, nu un visas šīs svarīgās lietas, kuras taču iederas pie latviešu Lieldienu tradīciju kopšanas. Kaut gan šis sarīkojums bija ļoti labi izziņots un reklamēts, bijām drusciņ nobažījušies, jo pieteikušies bija tikai astoņi bērni, kaut arī tas bija ļoti labs skaits. Mums tikai bija bažas par to, cik olas un visu citu gādāt, lai nu tikai nepietrūku.

Pats jau biju labi laikus, jo visu bija jāatslēdz un jāattaisa vaļā, lai nav jākavējas un var uzreiz darboties, kad cilvēki nāk. Drīz vien atnāca otrais Jānis – Kukuls, un tad jau bija klāt arī Līva ar palīdzēm, kuras sāka rīkoties pa virtuvi un zālē iekārtot bērnu nodarbības. Mēs, vīri, pēc vajadzības salikām galdus, kur nu vajadzēja un uzkārām šūpoles. Tad jau sāka arī nākt galvenie viesi: bērni ar vecākiem un vecvecākiem. Nu sāka nākt un tikai nāca un nāca vēl un vēl, un prieks, kur tu rodies, nāca bērni – lieli, mazi un pavisam maziņi vēl ratiņos un māmiņas rociņās. Es nevarēju nobrīnīties, un nopriecāties vien, no kurienes visi šie bērni nāca. Tātad reklāma un izziņa bija darbojusies labi, jo bija atnākuši cilvēki, kuri agrāk pat nebija zinājuši par šo Latviešu Centru, ka tāds Pertā vispār ir. Tā nu beidzot saskaitīju ap divdesmit bērnu un vismaz divdesmit piecus pieaugušos cilvēkus. Tas viss bija neticami un brīnišķīgi.

Kamēr Līva darbojās ar rādīšanu un mācīšanu par olu krāsošanu, tikmēr Hezera ar Trūdiju nodarbojās ar bērniem. Tie krāsoja arī uz papīra zīmētās olas. Mazākie vēl spēlējās ar spēļu lietiņām. Visi darbojās un rīkojās. Daži bērni jau bija pamanījuši, ka dažas olas bija paslēptas ap Centru, un bija paspējuši jau tās atrast. Citi jau arī izmēģināja šūpoties uz šūpolēm. Visas nodarbības gāja vaļā, un nevienam nebija garlaicīgi vai nebija ko darīt.

Drīz vien olas vija izvārījušās un nu bija jāatritina no sīpolu mizām un dekorējumiem. Prieki nu bija lielum lielie, redzot, ka tās baltās olas, ko ietinām, nu izskatās skaistas. Katrs bērns dabūja divas olas, uz kurām tad lika savu vārdu vai zīmi un nu varēja ripināt. Ja tava ola noripinoties atsitās pret otru olu, tu dabūji šo olu un varēji atkal ripināt. Prieki nu bija visiem lielu lielie.

Tā pagāja viss rīts, un nemanot pienāca laiks iet uz mājām. Bijām izpriecājušies, bijām ēduši un dzēruši, šūpojušies, kāvušies olu cīņās un olu ripināšanā, un daži ar jau vairākām vinnētām olām kabatās varēja priecīgi doties mājās.

Mēs un tie mazie rūķīši darbojāmies tālāk, lai aptīrītu zāli, visu novāktu un atkal sakārtotu, kā arī sakārtotu virtuvi, lai namamāte nesūdzas, ka esam atstājuši nekārtību.

Paldies ciemiņiem, paldies bērniem un paldies visiem darītājiem un jo sevišķi paldies – Līvai Ulmanei par viņas lielo darbu, visu šo pasākumu organizējot! Paldies arī Līvas palīdzēm Hezerai un Trūdijai, bez kurām mēs nebūtu tikuši ar visu galā! Paldies māmiņām, kuras bija atvedušas savus bērnus uz latvisku Lieldienu svinībām, jo bez jums mums nebūtu svētku viesu!

Uz redzīti atkal, kad Zīļuks atkal tiksies Latviešu Centrā svētdien, 29. aprīlī, plkst. 9.30, kad mūs apciemos Latvijas Vēstniece no Japānas.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“