Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Cilvēks ir vergs...

Jancis par kungiem un pavēlniekiem

Laikraksts Latvietis Nr. 498, 2018. g. 1. apr.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sēžu pie loga un skatos, kā pa ielu brauc mašīnas. Mani neinteresē ne iela, ne mašīnas, bet ārā liels vējš, zem krūma sēdēt nevaru, tāpēc spiesta lieta skatīties, kas notiek uz ielas, ja negribi iet gulēt. Izgulēties izguļos jau pa nakti. Naktis te ļoti garas. Vismaz kādas divpadsmit stundas. Tā kā tā skatīšanās, vienalga – vai ielu, vai mašīnu, nav nemaz tik neinteresanta. Un nav jau tā, ka negadītos kas pavisam speciāls. Tā vakardien.

Iet tāds pavecāks večuks pa trotuāri. Viņam pie saites sunītis, kas naski soļo pa priekšu, līdzi vilkdams savu saimnieku. Te pēkšņi sunītis apstājās, pietupstas un tak jau laikam kārto steidzamas darīšanas; pa logu jau nevar īsti visu saredzēt. Pēc brīža sunītis paceļ purniņu pret debesīm (laikam saka lūgšanu) un tad grib doties uz priekšu. Večuks neļauj. Večuks no kabatas izvelk baltu kulīti un kaut ko lāpstiņai līdzīgu un sāk kasīt un grābstīt trotuāri un bērt kaut ko kulītē. Kāpēc večuks ar suni neņēma vagu? Neviens cilvēks nebija vēl uz ielas redzams. Ko viņš ar sakasīto mantu domā darīt? Nesīs mājās un liks puķu vāzē? Ja tas varbūt domāts dārza mēslošanai, tad viņam būs ilgi, ilgi jākrāj. Sunītis ir maziņš – dārzs liels. Tas būtu mūža darbs. Varbūt tikai viņa mantiniekiem kaut kas sanāktu.

Tādas mistērijas man nedod miera. Piezvanu Krišam. Viņš sakās gudrāks esam. Tā un tā, – es saku. Ko tas vecis ar suni taisa tādu špāsi? Krišs saka – tie valdības likumi, nekas, kas no suņa nāk ārā, nedrīkst palikt uz ielas. Viss īpašniekam jāsavāc.

Es nekad Krišam pretī nerunāju; viņš tāds ātrs. Reizēm pat palaiž rokas un kādu ieštaukā. Ar tādiem labāk ar mieru un satikšanu. Pie sevis tomēr nodomāju – ko nu tu ļurba zini, tad jau večukam būtu jānēsā līdzi arī spainītis un mope. Priekš tām reizēm, kad sunītis apstājās pie koka un paceļ kājiņu. Daži suņi to dara pie katra koka. Tad jau prasītos pat pēc diviem spaiņiem. Nē, nē, – neviena valdība tik dulla nevar būt. Ko tad, ja sunītis izgājis pastaigā viens. Vai viņam būtu jāsakož zobi un jāciešas līdz tiek mājās? Ja nu nevar izturēt un pasprūk uz trotuāra tieši policijas oficiera acu priekšā. Ko tad? Sunītim nekādu trauku līdzi nav. Prasīt, lai policists izpalīdz? Tas būtu tikpat kā prasīt, lai tevi iespundē; policisti daudz ko prot, bet suņu valoda nav viena no tām lietām, un jokus arī viņi nesaprot... Kā tad nu nāk, ka visi cietumi nav pilni ar suņiem. Vienīgais izskaidrojums ir, ka suņi nav vis cilvēka labākie draugi, bet gan viņu kungi un pavēlnieki. Labradora kungs pasaka večukam, lai grābsta kantainās bumbiņas baltā kulītē, un cilvēks klausa. Viņš nevar neklausīt. Cauri gadu simtiem ir noticis, ka suns ir uzkundzējies par kungu un cilvēks ir suņa vergs nevis labākais draugs. Neticiet? Pastaigājiet kādu laiciņu pa trotuāru, ne piciņas neatradīsiet. Kas cits tās uzlasīja, ja ne cilvēks – uz suņa pavēles.

Atmiņa man diezgan švaka; vakarā nezinu, ko brokastīs ēdu... vai vispār ēdu, bet to atceros, ka par suni kādreiz jau tiku rakstījis. Toreiz nosaucu suni par cilvēka draugu. Ak vai, cik es toreiz vēl esmu bijis naivs un glupjš...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com