Kalpaka / Leģiona atcere

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

DV Adelaides nodaļas priekšnieces Guntas Rudzītes uzruna. FOTO Agris Ezeriņš.

Daugavas Vanagi, sasauksimies!

Šinī Latvijas simtgades gadā atceramies visus tos, kas cīnījušies par mūsu dzimtenes brīvību un pašnoteikšanos. Tādu ir bijuši daudz, un daudzi no tiem savas dzīvības ir atdevuši dzimtenes mīlestības dēļ. Atceramies Oskaru Kalpaku un brīvības cīņas 1919. gadā, atceramies Strēlniekus, atceramies leģionārus 1944. gadā, atceramies meža brāļus, partizānus, un vietējos saimniekus, kas viņus apgādāja, kuri vēl līdz piecdesmitajiem gadiem nepadevās, bet cīnījās tālāk, cerēdami pieveikt ienaidnieku. Atceramies uz Sibīriju izsūtītos, kuri paturēja savās sirdīs Latvijas brīvības sapņus. Atceramies tos, kuriem 1991. gadā bija drosme stāvēt aiz barikādēm un pierādīt, ka latviešu tauta vēl nav pieveikta. Barikādēs piedalījās 15 611 dalībnieks, no kuriem astoņi zaudēja dzīvības.

Visspilgtāk atceramies leģionārus, kas cīnījās pret komunismu, lai neatkārtotos tās šausmas, kas piemeklēja latviešu tautu ar 1941. gada izsūtīšanām. Citēju no Artūra Silgaiļa grāmatas Latviešu leģions: „Latviešu leģions, ar kura vārdu Otrā pasaules karā bija saistītas latvju tautas pēdējās cerības novērst otrreizējo nokļūšanu Padomju Savienības verdzībā un atgūt dzimtenei brīvību, ir latvju dēlu lielās tēvzemes mīlestības, pašaizliedzības un varonības visspilgtākais apliecinājums, kas prasījis tik daudz labāko latvju dēlu asiņu un dzīvību.“

Atceramies Zedelgemā ieslodzītos leģionārus, kas cieta pazemojumus, trūkumu un pat nāvi, un kuru piemiņai šogad Okupācijas muzejs kopā ar Zedelgemas pilsētas valdi bijušās nometnes vietā cels pieminekli. Laukumam jau dots nosaukums Brīvībaplein. Visi, kas ziedojuši šim piemineklim vismaz 100 eiro, saņēma šādu bitīti, jo piemineklis ir kā bišu strops. Bišu saime ir kā tauta, strops ir viņu valsts. Uz galdiem ir informācija par šo pieminekli. Lūdzu, izlasiet to! Vēl ir iespēja ziedot; lūdzu, dariet to!

Kurzemes Katla cīņas bija sīvas un baigas, kurās bojā gāja ne tikai karavīri, bet arī daudzi civiliedzīvotāji, taču paskatīsimies, kas bija jāizcieš mūsu karavīriem pirms kāds uz viņiem vispār sāka šaut: „Bija ziema, tātad auksts. Trūka silta veļa, zeķes, mēteļi, segas, cimdi. Itāļu ražotie zābaki izjuka. Aukstumā bija sasalis ēdiens, ja tāds vispār bija pieejams, jo piegāde bija neregulāra un nenoteikta. Kvalitāte bija ļoti slikta. Devas ļoti trūcīgas. Bija jāguļ uz plikas zemes, bez pajumtes, pēc gariem, nogurdinošiem pārgājieniem, kas ilga dienu un nakti, daudzas stundas no vietas, ar smago mugursomu un ieroci. Pa starpu, garas cīņas, maz laika atpūtai. Nebija mazgāšanās iespējas, un mocīja utis. Atkāpjoties bija jābrien līdz padusēm cauri purviem. Apbruņojums bija trūcīgs, izsniegts tikai dažas stundas pirms braukšanas uz fronti. Nepietiekoši apmācīti leģionā iesauktie sūtīti tieši uz fronti kā „lielgabalu barība.“ Daudzi bija jauni puiši, knapi no skolas sola piecēlušies. Pastāvēja trūcīgs transports ieročiem un piegādei. Ievainoto evakuēšana sagādāja lielas grūtības. Ienaidnieks bija lielā pārsvarā, un nekad nevarēja zināt, kad viņi sāks šaut. Trūka kurināmais. Šeit minētas tikai dažas praktiskas problēmas, kuras miera laika cilvēks nevar iedomāties. Visi mūsu leģionāri bija varoņi, ne tādēļ, ka viņiem nebija bailes, bet gan tādēļ, ka viņi savas bailes pārvarēja, un darīja to, kas viņiem bija jādara, mīļās tēvzemes labā.“

Zaudēti ir daudzi, tik daudzi. Būsim viņu upuru cienīgi.

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!

Gunta Rudzīte