Latvijas intereses aktīvi pieskatām

Palielināt / Enlarge

Kristīne Saulīte. FOTO Reinis Hofmanis.

PBLA

„Esmu dzimusi Latvijas laukos, Lestenē, kur pavadīju visskaistāko bērnību, kādu vispār var iedomāties,“ saka Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes priekšsēde Kristīne Saulīte, kura PBLA ir pirmā vadītāja, kas pieder pie t.s. jaunās diasporas. Viņa uz dzīvesbiedra dzimteni Austrāliju pārcēlās 1990. gadā. Tāpēc vispirms Kristīnei jautāju par viņas pieredzi, vadot turienes latviešu organizāciju.

Vairākus gadus vadījāt Latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ). Kā gadu gaitā ir mainījusies Austrālijas latviešu kopiena?

Kristīne Saulīte: Austrālijas latvieši joprojām ir sabiedriski ļoti aktīvi, arī prioritātes ir palikušas nemainīgas – latviskā izglītība, kultūra un Latvijas drošība. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados dibinātās biedrības joprojām pastāv un rosīgi darbojas. Dažkārt saka, varbūt tas tādēļ, ka Austrālija ir tik tālu no Latvijas un reālā saikne ar tēvutēvu zemi nav tik vienkārši uzturama, kā dzīvojot Eiropā vai pat Amerikā. Jo, lai mēs nokļūtu Latvijā, ir jāpavada apmēram 30 stundas ceļā. Platības ziņā Austrālija, kurā dzīvo apmēram 24 milj. cilvēku, ir lielāka par visu Eiropu.

Interesanti, ka pēdējā tautas skaitīšanā Austrālijā apmēram 20 000 cilvēku sevi saistīja ar piederību latviešiem. Un pēc Otrā pasaules kara no dīpīšu nometnēm Austrālijā iebraukušo skaits arī bija ap divdesmit tūkstošiem... Tas ir pierādījums mūsu identitātes spēkam. Un, manuprāt, jo globālākā un mobilākā pasaulē dzīvojam, jo vairāk vēlamies uzturēt savu piederību kam īpašam, jo neviens taču nevēlas būt daļa no lielas masas...

Ar prieku varu teikt, ka pēdējos gados mēs esam spējuši latviešu sabiedrībā iesaistīt arī jauniebraucējus. Tas parasti notiek koros, sestdienas latviešu skolās vai dažādos sarīkojumos. Jauniebraucēju gan salīdzinājumā ar citām pasaules zemēm nav ļoti daudz, jo Austrālijā imigrācijas likumi ir īpaši strikti, turklāt ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Austrālijas politika nav vērsta uz Eiropu, bet gan Āziju. Man sākumā pagāja vairāk nekā pieci gadi, kamēr sāku izjust, ka arī es kaut kādā veidā iederos jaunajā mītnes zemē... Vispirms bija jāapgūst valoda, jo skolā man svešvaloda bija vācu. Tomēr visvairāk man pietrūka tieši Latvijas – kā zemes un vietas. Vēlāk gan sapratu, ja jūti piederību vairāk nekā vienai vietai, tā ir liela dāvana, nevis lāsts.

Esat veikuši aptaujas latviešu sabiedrībā – kas cilvēkiem rūp visvairāk?

KS: Ir svarīgi turēties laikiem līdzi un saprast, ka darbs, ko veicam un atbalstām, sasaucas ar mūsu sabiedrības vēlmēm. Joprojām prioritāšu priekšgalā ir mūsu bērnu un jauniešu latviskās identitātes, izglītības, kultūras veicināšana un veidošana. Visvairāk tautieši vēlas, ka tiktu atbalstītas nedēļas nogales skolas un vasaras vidusskola, latviskās nometnes un saiknes uzturēšana ar tēvutēvu dzimteni. Austrālijas jaunieši jau gadiem kopā ar Amerikas un Kanādas vienaudžiem piedalās informatīvajā braucienā Sveika, Latvija! Dažas mammas ir teikušas: bērnus no Austrālijas iemērc uz divām nedēļām Latvijā, un tā ir izcila pieredze, ar kuru viņi uz pasauli skatās pavisam citādi. Bērni pēc tam apraksta, kas viņus visvairāk uzrunājis, un daudziem tas bijis redzēt Brīvības pieminekli pirmo reizi mūžā. Vairāki jaunieši atzinuši, ka pēc Latvijas apciemojuma saprot, kāpēc viņiem jāmācās latviešu nedēļas nogales skolā, jo ir viena reāla zeme, kur tādā valodā runā, un es tur kādreiz gribētu padzīvot. Varbūt viņi brauks studēt Latvijā vai kādā no Eiropas valstīm, padzīvos Latvijā un varbūt pat pārcelsies. Mūsu izglītības programmu lielais mērķis ir panākt ciešu saikni un rast ceļu uz Latviju.

Rūpējamies par latviskās kultūras pieejamību – ar dziesmām, dejām, teātri un cita veida mākslu. Jo baudīt mākslu var arī, ja nezina labi valodu, un ar kultūru latvietība ir pieejama ģimenēm visiem, arī tiem, kam ir jauktas laulības.

Ko par pašu galveno esat izvirzījusi sev jaunajā PBLA vadītājas amatā?

KS: Mans pienākums ir spēt pārredzēt, ka tiek saklausītas dalīborganizāciju vajadzības, un pārstāvēt visās sešās kopienās – ASV, Kanādā, Dienvidamerikā, Austrālijā, Eiropā un Krievijā – dzīvojošo latviešu intereses. Kopienu ir daudz, to vēsture ir dažāda, arī izaicinājumi bieži vien ir ļoti atšķirīgi, tomēr mūs visus vieno piederības sajūta latvietībai un Latvijai.

Vienmēr aktuāla ir Latvijas drošība un rūpes par to. Lielu lomu šai jautājumā spēlē Amerikas Latviešu apvienība (ALA) un tagad arī Latviešu Nacionālā apvienība Kanādā (LNAK). Pagājušajā gadā piedalījos ALA valdes sēdē un varu apliecināt – Latvijas intereses tiek pieskatītas aktīvi, un lobiju darbs norit nemitīgi.

Visās zemēs, ieskaitot Austrāliju, PBLA organizācijas modri seko tam, kas parādās plašsaziņā par Latviju, Baltijas valstīm, un, ja vien nepieciešams, reaģējam. Piemēram, Austrālijas televīzijā ir kulinārijai veltīta programma Mana virtuve valda, kur ēdienu gatavo divi šefpavāri un cienā degustētājus. Raidījuma veidotāji to mēģina padarīt interesantāku ar dažādām intrigām. Šogad producenti bija izdomājuši, reklamējot nākamo raidījumu, kur piedalās divas dalībnieces krievietes, rādīt fonā PSRS simbolus – sirpi un āmuru. Baltieši tūdaļ sacēla milzu protestus, un nedēļas laikā šo sirpi un āmuru noņēma.

Politiķi ir apņēmušies pieņemt Diasporas likumu. Ko tas varētu dot mītnes zemēm?

KS: Prieks, ka mums attīstās ļoti pragmatiskas sarunas ar Latvijas politiķiem un ka mūsu valdība atbalsta latvisko izglītību ārpus Latvijas. Valdība ir oficiāli deklarējusi, ka latviskās izglītības uzturēšana un veicināšana ārpus Latvijas ir valsts prioritāte. Līdz šim katru gadu bija jāiesniedz atkārtoti priekšlikumi projektu veidā Latvijas valdības līdzfinansējumam latviešu skolām ārpus Latvijas, kaut gan skolas jau nav mainīgs pasākums un to prioritātes nemainās. Citiem vārdiem, diasporas izglītības pamatvajadzības ir jāiekļauj valsts pamatbudžetā.

Ir svarīgi, ka labās iestrādes tieši šajā laukā var turpināt attīsties neatkarīgi no politiskajām maiņām un netiek vienkārši izmestas vai arī ignorētas. Māksla nav iesākt kaut ko no jauna, bet gan turpināt augstvērtīgākā plāksnē jau to, kas ir labs.

Tāpat priecājamies, ka ir iespēja kārtot latviešu valodas eksāmenus arī ārpus Latvijas, saņemot oficiālu valsts dokumentu par valodas prasmi noteiktā līmenī. Valodas zināšanas savukārt dod iespēju diasporas jauniešiem studēt un strādāt Latvijā, un tā ir daļa no atgriezeniskās saites.

Ļoti novērtējam Kultūras ministrijas atbalstu Latviešu dziesmu un deju svētku tradīcijas uzturēšanai ārpus Latvijas – gan pērn svētkiem Baltimorā, ASV, gan Eslingenā, Vācijā. Nākamie svētki būs Novoodesā, Brazīlijā, tiem sekos Adelaide – Austrālijā un pēc tam Toronto – Kanādā. Visi šie dziesmu svētki, protams, neaizstāj Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkus Latvijā, bet drīzāk papildina šo brīnišķo, mūsu tautu vienojošo tradīciju. Līdzfinansējums šādiem pasākumiem valsts pamatbudžetā būtu teicams atbalsts.

Mums ir izveidojusies izcili laba sadarbība ar Ārlietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Kultūras ministriju un Ekonomikas ministriju, tomēr būtu svarīgi vienoties par kopīgo skatījumu, proti, diasporas politikas pārraudzības institūciju, kas savukārt sadarbojas ar citām atbildīgajām valsts institūcijām. Tas ne vien radītu skaidrību, bet arī procesu un atbalstu caurspīdību.

Ir arī daudz un dažādu praktisku lietu. Piemēram, ja cilvēks apsver domu pārvākties uz Latviju – cik viegli vai arī sarežģīti ir atrast informāciju par pārvākšanos un iedzīvošanās iespējām. Runa nav par kādiem īpašiem atvieglojumiem, bet par to, vai cilvēks, iepazīstoties ar visu, kas viņam būs jāizdara, saka – o, jā, es patiesi vēlos spert šo soli. Piemēram, ģimenēm nepieciešama informācija par iespējām iekārtot bērnus bērnudārzā vai skolā, kurā skolas klasē viņus uzņems un tml. Pasaulē ir ārkārtīgi daudz labu piemēru, kā koordinācijas centri palīdz visiem, kam tas nepieciešams. Jāliek galvas kopā visām iesaistītajām ministrijām un pašvaldībām, kuras varētu, bet galvenokārt vēlētos uzņemt latviešu remigrantus.

Un PBLA ir svarīgi, lai tiesību akti, kas tiek pieņemti, nekādā veidā nenostādītu remigrantus pārākus par tiem cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā.

Rudenī notiks Saeimas vēlēšanas. Kas, jūsuprāt, tālumā dzīvojošajiem latviešiem palīdz gūt uzticamu informāciju par norisēm Latvijas politikā, lai gudri izšķirtos, par kuru partiju balsot? Vai PBLA arī ko darīs šajā ziņā?

KS: Jo informētāki ir cilvēki, jo lielākas iespējas līdzsvaroti lemt. Mūsdienās ir pieejams liels informācijas daudzums, taču tajā ir arī tāda informācija, kas atbalsta kādas vienas grupas mērķus, turklāt tas notiek apslēpti. Pašlaik cilvēkiem vairāk nekā jebkad agrāk ir jāuzņemas atbildība.

Esam aktīvi iestājušies par ārzemju latviešu dubultpilsonības iespēju, vienlaikus akcentējot, ka ar pilsonību saistīta atbildības sajūta un pienākumi pret zemi, kuras pavalstniecībai piederam, tostarp – atbildība piedalīties vēlēšanās. No mūsu puses svarīgi padarīt pieejamu informāciju, ko izsvērt pirms balsošanas. Un tas ir grūtāk, nekā šķiet, jo informācija par partiju platformām nav visiem tik viegli pieejama un saprotama. Ja ļoti meklē, partiju mājaslapās to var atrast. Taču mēs vēlētos, lai partijas vienkārši un saprotami skaidrotu savus mērķus.

Piemēram, Austrālijā pilsoņiem no 18 gadu vecuma ir obligāti jābalso gan pašvaldību, gan federālajās vēlēšanās. Ja nepiedalies – maksā soda naudu! Taču cilvēki piedalās ne jau bailēs no soda, bet izjūtot atbildību un pildot sabiedrisko pienākumu. Jo strādā ieaudzinātais princips piederu pie pilsoniskas sabiedrības un līdzdarbojos.

Kas jums pašai šķiet izšķirīgs, lemjot, par kuru partiju balsot?

KS: Tas, vai partija patiesi pārstāv Latvijas intereses.

Kura partija gan nesaka, ka tā aizstāv Latvijas intereses...

KS: Svarīgi redzēt, ka aiz vārdiem stāv patiesie darbi. Šobrīd ļoti vēlams, lai partijas varētu vienoties sadarbībā, jo sadrumstalotība nenāk mums par labu. Ja būs, piemēram, desmit partijas, par ko iespējams vēlēt, bet krieviski runājošai sabiedrības daļai ir tikai viena galvenā partija, tad ar latviešu šķelšanos ir izdarīts lāča pakalpojums mūsu valstij. Jāspēj vienoties, jāpārkāpj pāri savām patikšanām un nepatikšanām lielāka mērķa vārdā. Nav grūti pateikt es domāju citādi, grūtāk ir sadarboties. Jebkur – valstī, izglītībā, uzņēmējdarbības jomā – strādājot viena mērķa labā kopā, var panākt daudz vairāk nekā katrs atsevišķi. Un mēs taču, ja gribam, tad varam sastrādāties! Piemēram, Dziesmu un deju svētkus spējam gadu desmitiem sarīkot tik brīnišķīgus, ka tie raisa apbrīnu visā pasaulē.

Austrālijas latvieši gaida, kad šajā zemē atvērs Latvijas vēstniecību – par to „LA“ pērn rakstīja goda konsuls Kērnsā Aleksandrs Gārša.

KS: Esmu pārliecināta, ka, atverot vēstniecību, ieguvēji būtu ne vien Austrālijas latvieši, bet arī Latvijas valsts. Igaunijas vēstniecība Austrālijā darbojas jau vairākus gadus, turklāt tā arī ir ļoti pretimnākoša mums – Austrālijas latviešiem. Arvien vairāk arī Austrālija pievērš uzmanību Eiropas Savienībai. Pēc Igaunijas aicinājuma pērn uz viņu valsti bija devies Austrālijas parlamenta spīkers Tonijs Smits, un pēc tam viņš teica ļoti atzinīgus vārdus par to, cik gudrus, domājošus cilvēkus Baltijā sastapis. Austrālija pat domā atvērt Igaunijā daļēja laika vēstniecību, kurā Austrālijas diplomāts uzturētos ne visu laiku, bet atsevišķus posmus, risinot sadarbības jautājumus.

Vai daudzi austrālieši pošas šogad apciemot Latviju?

KS: Jā, valsts simtgades gadā sasparojušies pat tie, kas Latvijā vēl nav bijuši ne reizi. Dziesmu un deju svētki nodarbinājuši ļaužu prātus vismaz pēdējos divus gadus. Esam mudinājuši pievērst uzmanību svētku norisēm ne vien Rīgā, bet arī ārpus Rīgas. Ja arī neizdotos nopirkt biļetes uz centrālajiem Dziesmu un deju svētku koncertiem, tik un tā varēs baudīt šo svētku piesātināto gaisotni un latvietību tās pilnībā. Starp Jāņiem un Dziesmu svētkiem šeit ieradīsies ļoti daudz latviešu no ārzemēm, un jau tradicionālo Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumu (PLEIF) rīkosim 28. un 29. jūnijā Valmierā. Viens no apspriežamajiem jautājumiem – kā attīstīt eksportu, tostarp, uz ASV, Āzijas valstīm. Te austrālieši var dot savu pieredzi un palīdzēt, jo Āzijas tirgos mums ir labas iestrādes.

Solāt, ka nākamgad atvedīsit teātri no Austrālijas uz Latviju?

KS: Austrālijas latvieši 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā ir viesojušies Latvijā, Austrālijas Latviešu teātra aktieris Gunārs Klauss kā viesmākslinieks ir viesojies Nacionālajā teātrī (toreiz – Drāmas teātrī) kā Indrānu tēvs un spēlēja kā partneris Veltai Līnei. Sidnejietis Jānis Čečiņš nesen ir uzrakstījis lugu par Rīgu divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados. Šo lugu vedīsim uz Latviju 2019. gadā, un aktieri tajā būs no vairākām Austrālijas pilsētām. Tā būs viena no mūsu dāvanām Latvijai tās simtajā dzimšanas dienā.

Dace Kokareviča
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums „Latvijas Avīze“