Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Smiekli caur asarām. Divas no Domjē litogrāfijām. 1995. FOTO Māris Brancis.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 31. martam bija skatāma trešā izstāde no cikla Paaudze, kas šoreiz bija veltīta gleznotājai Dainai Riņķei.

Izstādes autore ir dzimusi 1941. gada 2. februārī, Rīgā. Pēc J. Rozentāla Rīgas mākslas skolas beigšanas 1959. gadā viņa turpinājusi mācības Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kuru absolvējusi 1965. gadā pie Eduarda Kalniņa. Strādājusi VEF Kultūras pils glezniecības studijā un Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Nākamajā gadā pēc augstākās izglītības iegūšanas sākusi piedalīties izstādēs, Mākslinieku savienībā uzņemta 1968. gadā, saņēmusi vairākas godalgas konkursos, kas saistīti ar darba tēmu.

Māksliniece allaž ir bijusi savrupniece. Satiekoties un sarunājoties varēja rasties iespaids, ka viņa ir šeit un vienlaikus atrodas kaut kur citur. Tas novērojams arī viņas gleznās: viss ir reāli attēlots, neaizmirstot detaļas, apgaismojumu, noteiktu konkrētību, taču acīm tveramais nav tik daudz šodiena, cik pārlaicīgais.

Kādā pasenā intervijā Daina Riņķe atzīstas, ka „var būt, ka es šai brīdī nemaz šeit neesmu, bet gan pie Alūksnes, savos laukos, kas man nāk līdz visu dzīvi jau kopš bērnības. Mana dzīve taču sastāv tikai no atmiņu ainām /../ Vēl šodien man patīk pogas un pamestas mājas, ko atceros no kolhozu laikiem, kad visus mātes un tēva radus izveda uz Sibīriju“.

Lūk, kur meklējami cēloņi gleznotājas sižetu, tēmu atainojumam, izklāstam. Bērnībā pārdzīvotais allaž atstāj dziļas jo dziļas pēdas, taču, ja tās vēl ir tik traģiskas un tik personīgas, kā vēsta Daina Riņķe, tad pasauli nevar uztvert citādāk.

Izstādē vecākais darbs ir 1968. gadā tapušās Atmiņas – dažādu paaudžu sievietes sēž un klusē, viņas pat savā starpā nekontaktējas. Patiesībā nekas vairāk arī nenotiek. Agrāk, kad nezinājām mākslinieces stāstu, šādā gleznas izvērsumā saskatīja atmiņu alegoriju. Nav jau nepareizi; mēs jau nezinām šo sieviešu pārdomu cēloni un domu gaitu. Gleznotāja nedod nevienu mājienu, bet krāsu izvēle ļauj nojaust, ka šo tēlu ieslīgšana pagātnes notikumos ir pilna dramatisma.

Vēlākos – 20.gs. 70.-80. gados, kad Daina Riņķe ārēji it kā rāda sadzīvisku situāciju celtniecībā, pilsētas sadzīvē, fabrikā vai pat ganībās laukos, tādējādi viņas gleznas formāli pieskaitāmas padomju darba tēmai, kādēļ māksliniece pat guva oficiālo aprindu atzinību. Tomēr viņas gleznas ir visai dīvainas. Arī tajās kā Atmiņās nekas nenotiek, darba cilvēks tikko ir atstājis gleznas ietvarus, rodas ilūzija, ka joprojām vēl jūtama viņa elpa. Viss ir kluss, mierīgi, nav nekādas kustības (pat gleznā Darba diena, kas tapusi 1975. gadā un kurā tēlota bezgalīga mašīnu drūzmēšanās uz ielām un pāri tiltam sastrēgumstundā, kustība ir pārtraukta). Dažkārt zemais horizonts paver plašu debesu muti, kurā arī labākajā gadījumā klāj dūmaka, to balsta visai šaura zemes strēmele, kurās plašumos sabijies spriņģo vientulīgs zirgs. Krāstoņi gan ir atlasīti ārkārtīgi jūtīgi.

Gleznās Daina Riņķe visai bieži ābolu kaudzēm, vientuļa zirgam ganībās pretstatīta tehnikai. Tā autore izsaka savu attieksmi pret tehnisko progresu. Viņa pati nāk no dabas ieskautas vides, kur viss smaržo, elpo, dvašo, pulsē, tātad dzīvo.

Pagājušā gadsimta pēdējā gadu desmitā viņa krasi mainās, par ko liecina eksponētais darbs Smiekli caur asarām. Divas no Domjē litogrāfijām (1995). Te sāpēs vai kādā citā iekšējā smagumā salocījusies, sēž melna sieva ar baltiem matiem. Fons ir neskarts, atstājot kartona brūno toni kā vienīgo krāsaino laukumu. Gandrīz vai rodas iespaids, ka mūsu priekšā ir melnbaltā grafikas lapa ar melno augumu, pelēcīgo litogrāfisko attēlu un vietām koši balto krāsvielu.

Tas vēsta par kādām ļoti būtiskām pārmaiņām mākslinieces garīgajā pasaulē, kurā, kā šķiet, nevienu nelaiž iekšā, jo tur ir tik daudz traģisma, ka negribas nevienam rādīt.

Apsveicams, ka muzejs atcerējies tik savrupu un savdabīgu gleznotāju, kāda ir Daina Riņķe.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“